Februārī, kad jau līdz depresijai apnicis aiz loga valdošais drēgnums un pelēcība, dodos saules un siltuma meklējumos. Uz Taizemi! Un tā – šaizemē paliek neizdevusies Latvijas ziema, radi, draugi un runcis (Mikam piesaku, ka dodos uz viņa senču zemi – kādreizējo Siāmu!). Vasaras drēbītes, sandales, pretiedeguma krēms, fotoaparāts un bieza klade piezīmēm ir viss, kas nepieciešams. Ak, jā, vēl arī naudiņa… «Impro» piedāvātajā maršrutā ceļazīme maksā Ls 926. Vēl apmēram Ls 500 vajadzīgi neplānotām ekskursijām, dienvidzemju našķiem un izklaidēm.
Pēc divām nedēļām, atgriežoties no brauciena, klade izrādās pat neatvērta, jo… nav jau bijis laika rakstīt! Visu laiku, katru dienu tu, cilvēks ej, brauc, skaties, tver mirkļus, fiksē izjūtas, piedalies un baudi – pa kuru laiku visu iegrāmatot?!
Tagad, rakstot šīs rindas, glābēji ir ceļojumu programma, bukleti un fotogrāfijas. Kārtojot tās datorā, viss it kā pats no sevis sadalās pa mapēm: Taizemes ainavas; Pilis un būdiņas; Taizemes ziedi; Orhidejas; Taizemes dārzi. Un arī atmiņas nekur nav pagaisušas – tās atdzīvojas izjūtās!
Taizeme
* Taizeme atrodas Āzijas dienvidaustrumos, Indoķīnas pussalas rietumos un aizņem daļu no Malakas pussalas. Robežojas ar Kambodžu, Laosu, Mjanmu (bijusī Birma), Malaiziju.
* Platība – 513 115 kvadrātkilometri.
* Iedzīvotāji – 61 798 000.
* Valsts iekārta – konstitucionāla monarhija (karalim Pumiponam Abduljadetam jeb Ramam IX patlaban ir 80 gadu).
* Galvaspilsēta – Bangkoka (8,77 miljoni iedzīvotāju).
* Valoda – taju.
* Reliģijas – budisti (94%), musulmaņi (4%).
* Klimats: valsts Ziemeļos – tropiskais; dienvidos – tropiskais musonu klimats; valsts vidienē ir trīs klimata periodi: karstais (no marta līdz maijam), lietus (no jūnija līdz oktobrim) un vēsais (no novembra līdz februārim).
* Galvenās tautsaimniecības nozares – rīsu un tropu augļu audzēšana; zīda rūpniecība; zelta, dārgakmeņu (arī pērļu) un sāls ieguve; tūrisms.
* Naudas vienības – bati (1 000 THB – apmēram 30 dolāri vai 15 lati; monētās ir viens, pieci un 10 bati, pārējās ir papīrnauda ar smaidošu karaļa portretu uz banknotēm).
* Laika starpība ar Latviju – apmēram 8 stundas.
* Taizemē patlaban ir 2551. gads.
Sawatdi!
Tas ir sveiciens tajiešu valodā – pirmais, ko dzirdam no mūsu gida Džūna Bagkokas lidostā. Vēlāk, ceļojuma laikā, kad garākajos pārbraucienos Džūns mūs izklaidēs kā mācēdams, noskaidrosies, ka patiesībā taju vīrieši un sievietes sasveicinās atšķirīgi: sievietes saka: "Sawatdi ka!", bet vīrieši – "Sawatdi kap!".
Mums līdz šim brīdim bijis četru stundu lidojums no Rīgas līdz Taškentai, četrarpus stundu ilga nīkšana naktī Taškentas lidostā ("Plova nav, pelmeņi beigušies, palikusi vien zupa – ūdens, kurā tie vārījušies," skaidro kafejnīcas puiši, taču svēti apsola, ka atceļā sagaidīs mūs ar sataupītu plovu!), sešu stundu pārlidojums no Taškentas uz Bangkoku (Fantastisks saullēkts gaisā!), tāpēc atbildei uz sveicienu Džūns saņem vien bālo un izspūrušo cilvēku bariņa vārgus smaidiņus. Tikpat vārgi ir mūsu smaidiņi, sveicienam saņemot ziedu vītnes no jaukām tajiešu meitenēm, fotografējoties ar viņām (Šos portretus jau nākamajā rītā, iekāpjot autobusā, mums piedāvās iegādāties, taču ne katrs būs gatavs maksāt par savu izvārgušo ģīmi…).
Ārpus telpām kondicionētāju nav, un nu beidzot izjūtam karstumu, ar ko mūs jau iepriekš baidīja mājās palicēji. Ak, mēs nospriežam, nav tik traki! Nepadomājot, ka ir tikai pusastoņi rītā… Viņu rītā, protams, tāpēc mums šobrīd gribas vienīgi gulēt, gulēt, gulēt…
Brauciens cauri Bangkokai ir cīniņš starp miegu un vēlmi ķert pirmos iespaidus… Palmas! Debesskrāpji! Koši ziedi eksotiskos kokos! Karaļa portreti, karaļa māsas portreti sēru ietvarā (viņa pirms dažām dienām mirusi), ik pa gabaliņam – zeltīti Budas tempļi, lieli un mazi čedi (Budas pielūgšanas un vietas)…
Džūns teic: varot gadīties, ka lielā tūristu pieplūduma dēļ viesnīcas personāls vēl neesot paguvis sagatavot visus numuriņus mūsu uzņemšanai, tāpēc "pa ceļam" tiek piedāvāts izbraukums ar laivām pa pilsētas kanāliem. Ja vajag, tad – vajag, taču nekādu entuziasmu neizrādām, aiz noguruma nespējot to pat notēlot…
Taču… brauciens izrādās atspirdzinošs un pārsteidzoši jauks! Uz ūdeņiem karstumu nejūt, motorlaiviņu saceltās šļakatas uz brīdi aizdzen miegainību, un kanāli ir tik skaisti un krastu ainavas tik eksotiskas! Ne velti Bangkoku dēvē par Austrumu Venēciju.
Viesnīca ir plaša, eksotiski austrumnieciska un… klusa! Smaidīga tajiete pasniedz numuriņa atslēgu, pāris soļus tālāk smaidīgs tajietis jau māj pretī, lai zinām, kurā virzienā jādodas, nākamais tikpat smaidīgais darbinieks vestibila viņā malā ar žestu norāda, ap kuru stūri jānogriežas, lai nokļūtu pie lifta, brītiņu vēlāk cits tikpat smaidīgs puisis pieklauvē un pa durvīm iestumj ceļasomas. Jā, šķiet, ka šī laikam patiešām ir smaidu zeme!
Beidzot – silta duša, lieli, balti un pūkaini dvieļi, balti klāta plata gulta un… miedziņš to vien gaidījis! Virs galvas kā darbīga bite dūc kondicionētājs… Un ir vienalga, cik patlaban Latvijā pulksteņi rāda, vienalga, ka Taizemē ir diena un visi citi strādā!
Eņģeļu pilsēta
Pievakarē – pirms vakariņām, kuras paredzētas taju gaumē un ar teatralizētu uzvedumu, izbraucam loku pa Bangkoku. Šī pilsēta fascinē! Te viss ir kopā – debesskrāpji un būdiņas! Greznība veikalu skatlogos un īsts čūsklājs – graustu pagalmos starp debesskrāpjiem. Te nav tik ierastā Eiropas lielpilsētām raksturīgā iedalījuma: biznesa centrs, daudzstāvu dzīvojamie kvartāli, savrupmāju kvartāli, graustu rajons… Te viss ir kopā – vienuviet un vienlaikus! Lepni auto un sīki vecīši ar velorikšām. Rūpnīcu korpusi un savrupmājas. Darbnīcas un kokosriekstiem pilnas palmas to pagalmos starp dzelžiem. Banānkoki, pēc saules tiekdamies, izspraukušies starp kaut kādu slietņu šķībajiem jumteļiem. Mašīnas un puķes. Grausti un orhidejas. Būvlaukumi un čedi. Improvizētas virtuves zem pašrocīgi sameistarotām bēdīgām nojumītēm trotuāru malās. Mazi tirdziņi uz katra stūra. Pārdošanai izliktas iespējamas un neiespējamas lietas, no kurām sākumā visvairāk pārsteidz lieli caurspīdīgi maisi, pilni ar… noplūktiem ziediem, ziedu virtenēm!
Bangkokas īstais nosaukums esot garākais pilsētas nosaukums pasaulē, taču saīsināti to varot tulkot kā "Olīvu plūmju vieta". Taizemes galvaspilsētu mēdzot dēvēt arī par "Eņģeļu pilsētu"… Patiesi – šajā kontrastu pilnajā daudzveidībā neapjukt var tikai eņģeļi! Jo tikai eņģeļi te spētu individualizēt cilvēkus – biznesmeņus un rikšas, ēdiena pārdevējas un klerkus, skolniekus un bezpajumtniekus, celtniekus un tūristus. Un klaiņojošus suņus piedevām… Un, lai kontrasts būtu vēl iespaidīgāks, ik spraugā iemitinot par aristokrātiskai orhidejai vai teiksmainam lotosam.
Pirmās vakariņas ir īsti eksotiskas! Gribētos visu baudīt tā palēnām, pēc kārtas – veselai dienai pietiktu! Bet te – nepilnās divās stundās jāizēd katram priekšā noliktais "komplekts" – vārīto rīsu trauks un daudzās bļodiņas. Jānomēģina sautējumi un mērcītes no visām piecām (sešām?) bļodiņām ar gaļām un dārzeņiem, sēnēm un nez ko vēl. Viss garšo fantastiski! Pat tā asā mērce, kuras dēļ izmisīgi, asarām šķīstot un muti vaļā, jāplivinās ar rokām un jāsauc apkalpojošais personāls, lai atnes glāzi ūdens. (Tobrīd saprotu, kāpēc tajiešu mīļākais dzēriens ir… tīrs, auksts ūdens!) Apdomīgākie pa to laiku jau bauda eksotiskos kokteiļus, no kuriem iecienītākais ir "Mai-tai". Un tas viss – vienlaikus ar krāšņu uzvedumu, kurā smalkas un trauslas taju meitenes liegi izdejo zīda aušanu, rīsu pļauju un augļu novākšanu, bet drosmīgi puiši cīnās ar ļaunajiem pērtiķiem, atkarojot līdzenumu teritorijas palmu, banānu, apelsīnu un tīkkoku birzīm, kalnus – ar tajos slēptajiem dārgakmeņiem un jūras līčus – ar koraļļiem un pērlenēm, ar ikdienā tik nepieciešamo sāli, galu galā. Puiši vicina zobenus, sit milzu bungas, azartiski griežas akrobātiskās dejās.
Neliela akrobātikas deva tiek arī mums – nav viegli ar pilniem vēderiem izrāpties no savām sēdvietām! Vakara sākumā, kad, atstājuši ielas apavus pie krodziņa ieejas, sēdāmies pie zemajiem galdiņiem, kājas iekarinot tādā kā bedrē zem galda, tas nelikās sarežģīti, vien amizanti…
Neviens mūsu sandales nav ne ņēmis, ne sagrūstījis, neviens neesam dzēruši tik daudz, lai nespētu apauties, un jau pēc mirkļa esam uz ielas – naksnīgajā Bangkokā! Džūns parūpējies, lai varam pavērot (Baudīt vēl nespējam – joprojām jūtams, ka laiku maiņa pajaukusi dzīves ritmu.) pilsētu naktī, mums pagādāti mazi trīsvietīgi motorratiņi, – tādi kā mazliet uzlabotas rikšas. Tas būšot jautri, mums tiek teikts. Un – ir jau arī! Motorratiņu vadītāji (kaut kā grūti attiecināt uz viņiem vārdu "šoferi") pilsētas burzmā jūtas kā zivis ūdenī, un to vien dara kā pārdroši iespraucas starp milzīgajiem divstāvu autobusiem, bezbailīgi šķērso ielu, kad ienāk prātā, izdara straujus pagriezienus pašā taksometru un citu automobiļu "degungalā" – pāris centimetrus no priekšējā bampera… Apkalpojot mūsu tūristu grupu, dīkas dirnēšanas un klientu gaidīšanas vietā tik daudziem rikšām vienlaikus pēkšņi gadījies iepriekš apmaksāts pasūtījums! Nespējot valdīt prieku un sajūsmu, gribot izrādīt pilsētu, parādīt savas prasmes, un – ko tur slēpt! – cerēdami uz bagātīgām "balto cilvēku" dzeramnaudām, motorikšas sarīko īstas ielu sacensības, cits citu apdzenot uz nebēdu! Ikreiz, kad mazais braucamrīks manevrā sazvārojas, ciešāk ieķeros roku balstos… Prātīgākie no mūsējiem, pie viesnīcas beidzot tikuši ārā no braucamajiem, uz jautājumu, vai bija skaisti, atteic: "Tas bija…ekstrēmi!" Neprātīgajiem gribas vēl.
Kā zelta karuselī
Nākamā diena jau ir "ar pilnu programmu", un tas nozīmē, ka dodamies aplūkot tempļus, pēc tam – uz Rožu dārzu. Un tā – ""Zelta karuselis" var sākties!", kā sacītu mūsu populārāko TV šovu vadītāji Latvijā. Mums tiek iedotas kartes, un kļūst redzams, ka Taizeme pēc savas formas atgādina ziloņa galvu – ar "snuķi" Birmas virzienā, ievietotu starp Andamanas jūru (Interesanti, cik mūsu vidū ir tādu, kas pirms ceļojuma par šo jūru vispār bija dzirdējuši?!) un Siāmas līci, ar "ausīm" pret Laosu un Kambodžu.
Gulošais Buda (Wat Po). Zelta Budas un Smaragda Budas tempļi. Valdības pils Grand Palace plašā teritorija. Saule apmirdz visu tempļu zeltītās sienas, kolonnas, torņus un tornīšus, visus Budas un monkijus – mitoloģiskos ļaunos pērtiķus (tiesa gan, pēdējiem tā zelta ticis pamazāk – kā jau sliktajiem puišiem). Saule karsē uz nebēdu, liekot termometra stabiņam uzkāpt līdz 33 grādu atzīmei, bet mums – meklēt patvērumu tempļu svinīgajā puskrēslā, veldzi – strautiņos, strūklaciņās un skaistajos ūdens traukos – ar tajos iegremdētajiem svētītajiem lotosu ziedpumpuriem. Tempļi ir tik majestātiski, tik grezni, tik svinīga klusuma pārņemti, ka mūs nemaz neapgrūtina ikreizējā apavu novilkšana – jau iepriekš zinām, ka tai seko bauda, kad kāju pēdas atpūšas uz vēsajām flīžu grīdām. Noaujamies. Ieejam templī. Izejam. Apaujamies. Noaujamies pie nākamā tempļa. Un tā – līdz Zelta Budas templim. Arī tajā brītiņu pastāvam un… pēkšņi sajūtamies majestātiskuma pieklusināti, miera pārņemti, labestīguma atbruņoti, cilvēka radošo spēju bezgalības apjausmas samulsināti… Ir apstājies laiks, beigušies soļi, un kājas pašas saliecas tā, ka jau pēc brīža attopies, sēžot lotosa pozā!
Izejot no tempļa, nonākot kārtējā iekšpagalmiņā, atgriežas "šeit un tagad" sajūtas: karstā saule dzen stāvus zemē, garām nemitīgi plūst tūristu straume – visas iespējamās ādas krāsas, visas iespējamās valodas, valstu simboli, tautu tērpi un cilvēku žesti. Un apziņā pēkšņi nāk apjausma: visu, ko te redzu pirmoreiz mūžā, varbūt nekad vairs neredzēšu, un ir tik daudz cilvēku, kam to nav lemts redzēt… Tādā brīdī vienīgais glābējs un mierinātājs ir… fotoaparāts! Un – acīmredzot – ne man vienai! Kā citādi lai izskaidro tās trakās kadru medības, to vēlmi visu iemūžināt un visur "iemūžināties" pašveidotās sērijās "Es pie…"? Ir tik grūti notvert vai sagaidīt mirkli, kad Smaragda Budas galvai priekšā nebūs japāņu, ķīniešu, vāciešu un amerikāņu pensionāru galvas! Un, kad Gulošā Budas pēdas beidzot vairs neaizsedz pozējoša krievu ģimenīte, izrādās, ka tās… ir tik milzīgas, ka nemaz neietilpst kadrā!
Un tā – nemanot pienāk brīdis, kad šis "zelta karuselis" jau ņirbina acis. Visi tempļi pamazām šķiet vienādi, visi Budas – līdzīgi… Es uz brīdi "izstājos no spēles"! Daudz vieglāk ir fotografēt jaukus dārza stūrīšus ar mazām skulptūriņām tajos, greznas vāzes ar bonsai kompozīcijām, no lauru kociņiem izveidotās zaļās faunu un ziloņu figūriņas, ziedus (Te nu gan, izrādās, ir citas problēmas, bet – tās atklāsies tikai vēlāk, ar laiku…).
Sāk pietrūkt roku pirkstu…
Tūrisma firmas Bangkokā piedāvā plašu apskatāmo objektu klāstu, un šobrīd grūti atcerēties, kuriem ar tīru sirdsapziņu varētu "pievilkt ķeksīti" – kā redzētiem un zināmiem. Ķīniešu kvartāls. Debesskrāpji. Ielu tirdzniecība. Rožu dārzs. Vatbenča un Vataruna tempļi. Čatčuanas parks. Čakru pils. Tamasatas universitāte. Sanam Luang laukums. «Marina Park» akvaparks un atrakcijas. Jau uzskaitot vien, rokām pietrūkst pirkstu! (Ceļojuma trešās dienas vakarā, redzēto uzskaitot, tā iesauksies arī citi grupas dalībnieki…)
«Marina Park» mūs sagaida ar čūsku un ziloņu šovu, ar vēl vienu tajiešu deju ansambļa uzvedumu (ainas no taju dzīves, kāzu ceremonija un citas tradīcijas, mitoloģiskās cīņas, ieskaitot zobenu cīņu, sēžot ziloņu mugurās) un ar neiztrūkstošo ielu tirdziņu. Šova priekšnesumi sākas noteiktos laikos un atkārtojas daudzas reizes, – lai tos spētu noskatīties visi nepārtraukti plūstošie tūristu pulki. Veikli puiši un sīksti vīriņi ņemas ar indīgām čūskām un krokodiliem, raustot dzīvniekus aiz astēm, izaicinot un… riskējot ar savām dzīvībām un veselību. Varu iedomāties sevi to krokodilu vietā, ko visu dienu baksta, lai kustas, lai atver muti un paklabina zobus, ļauj iebāzt galvu rīklē… Iespējams, ka viņu vietā man pienāktu brīdis, kad gribētos sacirst žokļus, tā – pa īstam, ne pa tukšo, ar skaņām vien biedējot dīkos tūristus… Tie, kas atzinīgi novērtējuši dresētāju bīstamo darbu, met arēnā naudiņas: lai papīra banknotes neiekristu ūdenī, kas papildus betona barjerai atdala arēnu no publikas, tā tiek rūpīgi aptīta metāla naudiņām, kam taču arī ir zināma vērtība! Krokodili naudu neņem, to ik pa laikam salasa kāds no dresētājpuišiem, ikreiz saliekot rokas mums labi zināmajā pateicības (lūgšanu) žestā un paklanoties. Taizemē visi un vienmēr prot skaisti pateikties!
Ielu tirdziņi ir gana eksotiski, taču reizumis neviļus atsauc atmiņā pašmāju tirgus. Tas nav gluži bez pamata, jo daudzu preču ceļš līdz pircējam ir bijis tieši šāds: Taizeme-Turcija-Polija-Latvija… (Nesen uzzināju, ka pat Gotlandes salā atsevišķi uzņēmīgi cilvēki savu tirdzniecības biznesu balsta uz precēm, kas ievestas no Taizemes, jo tur tās ir pasakainu lētas. Izrādās – ne tikai mūsu, nepārtrauktās inflācijas nomocīto latviešu, izpratnē.)
Un tomēr – ir lietas, kas līdz Latvijai neatceļo, tāpēc der "iemest aci" visur, kur un kad vien rodas izdevība.
Jaungads!
Ir 7. februāris – jaunā Žurkas gada sākums pēc ķīniešu kalendāra! To mums no rīta, iekāpjot autobusā atgādina mūsu gide Renāte, nolasot savdabīgu Jaungada uzrunu: "Sākas jauna gada pirmā diena. Ko gan vēlēties no šīs dienas, no šī gada? Neko tādu, kas padarītu pasauli vai citus cilvēkus nabagākus, neko uz kāda cita rēķina. Tikai tās dažas lietas, kas atnākušas nepaliek pie manis, bet tikai skar mani, lai uzkrātu spēku un tūlīt paietu garām… Dažus draugus, kas mani saprot un tomēr paliek mani draugi… Darbu, kuram ir reāla vērtība un bez kura pasaule justos nabadzīgāka. Prātu, kas nebaidītos ceļot, pat ja taka nav skaidri iezīmēta. Saprotošu sirdi. Skatu uz mūžīgajiem pakalniem, nemierīgo jūru un kaut ko skaistu, ko radījusi cilvēka roka. Humora izjūtu un spēju smieties. Mazliet brīva laika, lai pavaļotos, neko nedarot. Dažus brīžus, ko veltīt mierpilnai, klusai meditācijai. Dieva klātbūtnes sajūtu….Un pacietību, – lai sagaidītu visas šīs lietas, kā arī gudrību, lai saprastu, kad tās atnākušas."
Mūs, protams, šobrīd visvairāk uzrunā rindas par ceļošanu, par pakalniem un jūru, par pavaļošanos… Dzīves īstenībā visus atsauc Džūns, kas smaidot teic: "Labi, ka pašlaik neesat Pataijā! Tur tagad neaprakstāma burzma, jo visi Taizemes ķīnieši uz turieni devušies sagaidīt savu Jauno gadu!" Mēs gan saprotam, ka "visi ķīnieši devušies uz Pataiju" nozīmē apmēram to pašu, ko "visi latvieši devušies uz laukiem" svinēt Jāņus. Un tomēr – pārpildītas viesnīcas, burzma ielās un krodziņos, trokšņainas ķīniešu ballītes un svētku salūti mūs pagaidām nevelk. Tajiešu Jaungada sagaidīšanu mēs gan varbūt gribētu piedzīvot, taču… tas būs tikai aprīlī, kad pēc viņu kalendāra sāksies 2552. gads. Neko darīt – visu nevar gribēt. Mēs jau tā šīs divas ceļojuma nedēļas "dzīvojam nākotnē"!
Ūdeņu diena
Tā nu sanācis, ka mūsu programmā pirmā Žurkas gada diena paiet uz ūdeņiem vien! Programmā paredzēts peldošā tirgus apmeklējums, pusdienas restorānā uz plosta, vizināšanās pa Kvai upi, brauciens ar laivām līdz naktsmītnes vietai.
Vispirms – peldošais tirgus, kas ir gan savdabīga atrakcija, gan iepirkšanās vieta vienlaikus. Tiekam brīdināti, ka pērkot lētās rūpniecības preces, neviens nevar garantēt kvalitāti, taču nomēģināt visus iespējamos augļus ne vien varēsim, bet tas būtu pat ieteicams, jo nekur citur tik plašu iespēju, tik lielas daudzveidības vienuviet vairs nebūs.
Autobuss mūs pieved pie laivu piestātnes, no kurienes jādodas uz peldošo tirgu. Gaidot laivas, ļaujamies izklaidei ar… pitonu. Vietējais, milzīgās čūskas saimnieks, piedāvā savu lolojumu: mēs varam tam pieskarties, noglāstīt, mēģināt ieskatīties čūskai acīs, pārliecināties, ka tā nedzeļ… Drīzi vien izrādās, ka tas viss – tikai "priekšspēle" īstajam "varoņdarbam". Tas ir – ikviens var ļauties, lai saimnieks pitonu apliek ap kaklu un draugi – nofotografē. Tiesa, atrakcijas negūst masu panākumus, taču arī drosminieku netrūkst, un ar naudiņām, ko par to saņem saimnieks, pitons sev iztiku nopelna. Un, kad mājās no ceļojuma pārvesta tik eksotiska bilde, draugiem stāstīt taču varēs jebko!
Neliels, taču bezgala jauks brauciens pa gleznainiem kanāliem, un – peldošais tirgus ir klāt! Gar kanālmalu uz garajiem galdiem izvietots viss, ko Taizemē devusi daba, ko radījušas tajiešu patiesi čaklās rokas.
Mums visiem ir stāstīts, ka tirgos vajag kaulēties, un tad nu sākam vingrināties, jo te tam ir visīstākā vieta! Pagaršojam. Kamēr domājam, tirgotājs jau stiepj pretī kalkulatoru ar vēlamās cenas cipariņiem. Mēs purinām galvas. Tirgotājs par apmēram ceturtdaļu samazina cenu. Mēs – atkal purinām galvas. Viņš pastiepj pretī kalkulatoru, – lai uzspiežam savas cenas cipariņus… Tā turpinot, reizēm izdodas pirkumu dabūt pat par pusi no sākuma cenas. Ja nav jāsteidzas, tā var turpināt bez gala! Un te pat angļu valodas prasmei nav gandrīz nekādas nozīmes, jo vietējo iedzīvotāju vecākā paaudze to gluži vienkārši nezina! Gluži kā Latvijā…
Tirgošanās notiek ne vien ap galdiem, bet arī tieši no laivām, kas veikli šaudās pa kanālu šurpu turpu, cenšoties pirmās sagaidīt ikvienu jaunpienākušo tūristu laivu. Laivās – vēl nenosauļojušos tūristu pirmās nepieciešamības preces: saulessargi, vēdekļi, saulesbrilles, T-krekliņi, plānas blūzītes, šortiņi. Eksotiskās virtuves cienītājiem turpat, laivās, tiek gatavotas nacionālās maltītes – dažādi pagatavoti rīsi, dārzeņi, jūras veltes.
Augļi
Mēs, protams, sākam ar augļiem. Bruņojušies ar Džūna jau laikus sarūpētajām informatīvajām lapiņām, nomēģinām visu pēc kārtas! Protams, sākot ar to, ko Latvijā nevar ne redzēt, ne baudīt.
Lai pārdotu savu preci, katrs tirgotājs ir gatavs pēc pircēja norādījuma izvēlēties skaistāko, lielāko, gatavāko augli, izlobīt vai nomizot to, sadalīt šķēlītēs vai gabaliņos, ielikt caurspīdīgā maisiņā un vēl pagaru koka irbulīti pielikt klāt – lai ērtāk, lai ņemot pirksti nekļūst lipīgi no saldās sulas.
Un tā – ejam gar rindu. Tik daudz neredzētu brīnumu! "Drakona acs" izrādās paliels auglis ar sarkanu miziņu, bet iekšā – arbūza mīkstumam līdzīgajā baltajā masā ir sīkas, melnas sēkliņas. Garša viegli saldskāba, un sēkliņas nemaz netraucē – tāpat kā tās netraucē, ēdot zemenes (Zemenes gan, lūdzu, pērciet tikai sezonas laikā un tikai pašu zemītē audzētās! Tās, ko tirgo Taizemē un patlaban arī Latvijā, vairāk atgādina cietu, skābu gumiju…)
Izrādās, ka atšķiras arī augļu nosaukumi! Tie, ko Eiropā saucam par papaijām, tajiešiem ir malako. Uzmanību piesaista lonkoni – nelieli apaļi auglīši plānā, bet cietā miziņā. Izlobītais auglis pēc izskata atgādina marinētu ķiploku, bet garšo viegli saldskābi. Līdzīgi, tikai mazāki, ir lam-jai auglīši, ko tīra tāpat, un arī garša ir līdzīga. Nopērkot saišķīti lam-jai, pēc brīža saproti: ar tiem ir tāpat kā ar saulpuķu sēklām – ja reiz iesākts ēst, tad apstāties grūti…
Rambutana augļi – koši sarkani, ar gariem, dzelteniem "matiem" klāti, eksotikas cienītāju uzmanību piesaista jau pa lielu gabalu. Pēc garšas atgādina bumbierus, ļoti garšīgi, taču… arī visdārgākie no tirgū nopērkamajiem dienvidzemju brīnumiem – viens auglītis, kas ir pat mazāks par vistas olu, maksā 50 batus jeb 70 santīmus mūsu naudā. It kā jau nav nekāda "zirga nauda", bet, ja parēķina, ka par tādu pašu cenu var nopirkt lielo pamelo augli, ka mazais ananass maksā tikai 15 santīmus, ka glāzi svaigi spiestas augļu sulas var dabūt par 40 santīmiem… Mācāmies rēķināt!
Turpinām soļot gar augļu galdiem. Karambolu zinām. Mango zinām. Pamelo arī jau zinām… Izrādās – vietējie to sauc par som-o! No savas pieredzas jau zinām, ka šis auglis ir garšīgs. Īsinot kādu no garākiem pārbraucieniem, Džūns reiz mūs pieveda pie ceļmalas tirgotāja, un mēs vispirms piesardzīgi garšojām, pēc tam tūdaļ azartiski sapirkāmies. Ēdot pamelo, šķiet, ka tas radīts, krustojot apelsīnu ar greipfrūtu. Divas nedēļas pēc ceļojuma, gribēdama atsaukt atmiņā vismaz garšu izjūtas – ja jau saules nav, ziedu nav, siltuma un košo krāsu nav -, lielveikalā nopirku pamelo un… jutos vīlusies. Ne tā sulīguma, ne garšas…
Kokosriekstus (tajieši tos sauc par ma-prau) zinām. Linčas zinām… Lūk, arī durians! Esam to redzējuši, karājamies kokos. Atceramies arī uzrakstu viesnīcas vestibilā, kas aizliedz… ienest viesnīcā duriana augļus. Deguns jau ziņkārīgi pietuvojas atvērtajam auglim…O! Jā… šitās zeķes, šķiet, nekad nav mazgātas… Stāsta gan, ka garša esot ļoti laba, ka durians drīzāk ir patstāvīgs ēdiens nekā auglis, un tomēr… ejam garām – tajiešu saprotošo skatienu un piedodošo smaidiņu pavadīti.
Nākamie augļi – čam-phu – gan zaļi, gan koši sarkani, pēc formas atgādina saldo papriku, taču, pārgriezti uz pusēm, tie atklāj bālgani zaļu, kraukšķīgu iekšpusi. Augļi ir samērā lēti, izskatās glīti, tāpēc noteikti jānomēģina. Izrādās – tiem nav gandrīz nekādas garšas! Kraukšķīgi, viegli ieskābeni un ļoti sulīgi, tie ir ļoti atspirdzinoši (it īpaši – ja paturēti vēsumā ledusskapī), un skaitās… Taizemes āboli!
Ceļš un "ceļmalu mācībstundas"
Lai bez sastrēgumiem nokļūtu uz autobāņa, pa kuru līdz Kančanaburi jāpieveic 200 kilometri, izbraucam pašā rīta agrumā. Pārbraucienā var labi novērot Taizemes satiksmes īpatnības. Vispirms jau – nekur ne reizi neesam redzējuši nevienu ceļazīmi. Nav arī norāžu, uz kurieni nogriežas katrs ceļa atzars. Nav brīdinājuma zīmju – arī tur, kur autostrāde iet cauri apdzīvotām vietām. Lai bez zīmēm un norādēm braši laistu ar vidējo ātrumu 140 km/h, šoferim jābūt vietējam! Mūsējais ir jauns, simpātisks, pret ikvienu pasažieri uzmanīgs, attiecībā pret gidiem – ļoti izpildīgs puisis.
Bangkokas centrs rīta agrumā ir patukšs. Tas nozīmē, ka visos virzienos – kā sīkas mailītes ezera seklumā – vēl nešaudās mazie motocikliņi ar vismaz diviem braucējiem un vēl pamatīgu mantu saini uz katra, vēl ielās nav pikapu, kuru vaļējās kravas kastēs samests viss, ko ceļā varētu ievajadzēties vai negribējies atstāt mājās: kaimiņš, sieva, bērni, kukurūza, kokosrieksti, banānu saišķi, trumuļi un drēbju kaudzes.
Grūti tagad atcerēties, vai tas bija tieši šajā ceļā, taču atmiņā labi palikušas vairākas pieturvietas. Vienā no tām Džūns jau iepriekš bija vienojies ar tirgotāju, ka mēs varēsim nogaršot svaigi grilētas, vēl siltas rīsu žurkas. Pirms tam tikām informēti, ka šīs žurkas nav tās pašas, kas dzīvojas pa atkritumu konteineriem un tamlīdzīgām antisanitārām vietām. Šīs mīt rīsa laukos un pārtiek vienīgi no rīsiem – tātad šo gaļu var uzskatīt pat par ekoloģiski tīru!
Uz tirgus galda glītās kaudzītēs sakrautie brūnie grilējumi izskatītos tīri apetītlīgi, ja vien…ne tās garās, plikās astes! Izkāpuši no autobusa ar naudas maciņiem rokās, tā arī paliekam, tos sažņauguši saujās… Netiekam pāri psiholoģiskajai barjerai… Džūns izrādās pietiekami gudrs un pieredzējis, tāpēc jau nopircis vienu žurkuli, pārdevējs to ar mazu cirtnīti veikli sakapājis gabaliņos, un mūsu gids apstaigā visus, jauki smaidot piedāvādams nogaršot. Domājot tikai par to, ka tā ir vēl nenomēģināta gaļiņa, vēl viens Taizemes eksotiskais produkts, mazais kauliņš apskribinās pat nemanot. Tie, kas tomēr nespēj savās domās distancēties no žurkām, skumji nopūšas un ar nelielu skaudību noskatās uz "varoņiem", kas tagad mājās lepni varēs uzskaitīt visu, ko nobaudījuši!
Gana eksotiskas un bagātīgas šoseju malās ir mazās augļu tirgotavas, pie kurām reizumis mēdzam piestāt arī mēs. Te, jau notīrīti, gabaliņos sagriezti, maisiņos salikti un ar irbulīti papildināti, par ļoti mazām naudiņām dabūjami uz ledus atdzesēti ananasi, arbūzi, mango, Taizemes āboli un pamelo. Parkos, atrakciju vietās un citur, kur apgrozās tūristi, tie maksā pat četrreiz dārgāk!
Gandrīz ikreiz, kad ilgāks laiks jāpavada ceļā, Džūns izrādās sarūpējis mums savdabīgas "mācībstundas".
Kādā ceļmalas tirdziņā tā īsti iepazīstam kokosu. Negatavajiem augļiem ir nošķelta virsiņa un pacelts "vāciņš", iekšā ielikts kokteiļsalmiņš un, lūk, – padzēriens! Kaut kas līdzīgs mazlietiņ pārsaldinātam cukurūdenim. Ja šo šķidrumu milzīgos lēzenos katlos ilgi vāra, pēc tam salej mazās, apaļās formiņās, iegūst karamelizētu "kokosa cukuru".
Savukārt, pāršķeļot jau gatavos kokosriekstus, tiek uzmanīgi izgrebts kodola mīkstums. Ja to sažāvē, rodas mums labi zināmās kokosa skaidiņas. Ja no tām tūlīt izspiež bālgano sulu – tas ir kokosa piens. Īpaši apstrādājot kokosriekstu kodolus, iegūst kokosa eļļu. Kokosa eļļu ļoti plaši pielieto kosmētikā, parfimērijas rūpniecībā. No kokosa eļļas ražo arī sveces – līdzās bišu vaskam tas ir otrais dabiskas produkts, no kā darina šos romantiķu tik iecienītos gaismeklīšus. (Pirms Ziemsvētkiem arī man laimējās vienā Tukuma veikalā nopirkt kokosa sveci. Bija žēl to dedzināt – jau no tā vien, ka svece stāv neskarta svečturī, istabā jūtama bezgala maiga, neuzbāzīga, taču eksotiska smarža!) Kokosriekstu čaumalas noder saimniecībā – gan kā dažāda lieluma trauciņi (Gandrīz visur, kur redzamas orhidejas, tās ievietotas kokosriekstu čaumalās!), gan kā izejmateriāls, no kura prasmīgās tajiešu rokas gatavo somiņas, jostiņas, lampu abažūrus, dekoratīvus gaismeklīšus, vēja zvaniņus un daudz citu neiedomājamu lietu! No kokosa mizas šķiedrām tiek darināti maisi, paklāji, šūpuļtīkli un virves. No lapu pinumiem – jumti, aizslietņi, nojumes…
Brīdi vērojuši rūpniecisko procesu, apstājam tirgotājus – gan pašu lietošanai gan lieliskiem suvenīriem sapērkamies masāžas eļļas, smaržeļļas uz kokosa bāzes, krēmus un ziedes.
Kančanaburi
Tā ir Taizemes lielākās provinces pilsēta, "Ziemeļu vārti", caur kuriem izbrauc ikviens, kam jādodas Ziemeļu vai Dienvidu virzienā. Te vairs nav Bangkokas burzmas un haosa, un vēl nav Pataijas "noklāšanās par tepiķīti" pie tūristu kājām. Te ir iekšzemes eksotika – neizpostīta un neuzspodrināta.
Tiesa gan, labākais laiks, kad iepazīt Kančanaburi, esot novembra beigas un decembra sākums, kad tiek rīkots un ik vakarus veselas nedēļas garumā notiek slavenā Kvai upes tilta festivāls (River Kwai Bridge Festival). Un tomēr – arī mums tiek krietna deva eksotikas, kas pasniegta "Taizemes vēstures mērcē". Taizeme ir valsts, kas nekad un nevienam nav uzbrukusi, nevienu nav iekarojusi, taču atsevišķi pasaules vēstures notikumi tai nav gājuši garām. 1942. gadā, norisinoties Otrajam pasaules karam, Japānas impērija stratēģisku plānu īstenošanai nolēma uzbūvēt tiltu pār Kvai upi, kas savienotu Taizemi ar Birmu. Necilvēcīgos apstākļos to cēla ar viltu un meliem it kā peļņas darbos savervētie un par gūstekņiem padarītie tajieši, kā arī karagūstekņi austrālieši un briti. Braucot pa Kvai upi, dažs atcerējās Latvijas kinoteātros redzēto amerikāņu režisora Deivida Līna (David Lean) 1957. gadā uzņemto filmu «Tilts pār Kvai upi» («The Bridge on the River Kwai») – skaistos dabas skatus, dziļi cilvēciskās, psiholoģiski sarežģītās varoņu savstarpējās attiecības, smalka humora uzturētās distancētības sajūtu.
Eksotika vispārākajā pakāpē
Sarunās par to, kas ceļojuma programmā ir visvilinošākais, tiek nosaukti: jāšana uz ziloņiem pa džungļiem; transvestītu šovs; iespēja redzēt krokodilu un orhideju audzētavas – kas nu katram bijis galvenais, izvēloties Taizemi. Jāteic gan, ka viena "atrakcija" tikusi gaidīta ar īpašu nepacietību – nakšņošana džungļu mājiņās uz plostiem. Uz ūdens! Bez elektrības, tātad – bez televizora, ledusskapja, karstas dušas un citiem civilizācijas labumiem! Un ziloņi no rītiem agri nāks padzeries!
Un tā – dodamies uz savu eksotisko naktsmītņu vietu! Slaidi līkumodamas, motorlaivas traucas pa platu un šķietami mierīgu kalnu upi, aiz katra līkuma atklādamas aizvien gleznainākas un gleznainākas ainavas. Fotoaparāts jau sagatavots, nu tik varētu bliezt "pastkartīšu sēriju"! Ja vien… laiva, šļakatas šķiezdama, netrauktos tik ātri; ja priekšā sēdošie braucēji savus fotoaparātus neturētu, gaisā paceltus; ja ik pa brīdim objektīva priekšā neizšautas kāds "Re! Re, re!!" pirksts; ja kadra kompozīciju nebojātu laivas jumts un sānu balsti; ja… Ak, brauciens jau galā… Tik ātri?! Laivinieks smaida, uztvēris to kā komplimentu.
Īstā sajūsma sākas, kad visiem izdala mājiņu atslēdziņas: vējlukturis pie durvīm! Katram pa šūpuļtīklam pie ieejas! Tīkkoka soliņi ar grezniem kokgriezumiem! "Pludmalīte un sauļotava" – pie katras mājiņas, uz atsevišķa plostiņa!
Neredzēti augi zied krāšņiem ziediem kastītēs pie margām… Ieeju savā krēslainajā mājiņā ar kantri stila interjeru – platu un ērtu gultu, pārsegtu ar parupju, šķiet, mājās austu vilnas segu, pie griestiem mezglā sasietu moskītu tīklu, romantiskiem, baltiem aizkariņiem pie mazā lodziņa. Izrādās, – te ir viss nepieciešamais! Atsevišķi nodalītā telpā ar apaļkoku redeļu grīdu ir gan duša ar siltu ūdeni, gan izlietne, gan tualetes pods. Vienīgais, kas nedaudz mulsina: vai patiešām viss, ko tajā atstāšu, noplunkšķēs zem mājiņas ūdenī?!
Vakarā, kas, kā jau Dienvidu zemē, arī šeit uznāk strauji, priecīgi atklājam, ka odu te nemaz nav! Nu, ja – ziema taču… Dažs pārliecinās, ka brīdinājumi par spēcīgo straumi un ieteikums tāpēc nepeldēties nav bijuši bez pamata: iegremdējoties ūdenī, ir grūti pat pie margām noturēties, nemaz nerunājot par izrāpšanos no ūdens paša spēkiem vien… Un tomēr – pāris drosminieku tumsā aizslīd garām pa straumi, un vēlāk, laimīgi tikuši atpakaļ uz plosta, ir aizelsušies un laimīgi – nakts pelde straujajā džungļu upē esot bijusi fantastiska.
Arī pati nakts ir fantastiska! Zem grīdas rāmi guldz ūdens. Džungļos sasaucas naktsputni. Griesti kļuvuši par skatuvi ēnu teātrim, par ko gādā ārpusē aiz durvīm atstātais nenodzēstais vējlukturis…
Par rītu vispirms paziņo putni, un tikai tad – gaisma. Un zilonis uz muguras atved savu saimnieku. Abi ieradušies ne jau nu padzerties un nopeldēties! Zilonis labi saprot, ka tūristi zina, ka viņš nāks, tāpēc pacietīgi stāv pulciņā, sagatavojuši banānus, baltmaizi, ananāsu mizas… Kad cienasts apēsts, mums par prieku milzīgais dzīvnieks pāris reizes iegremdējas ūdenī: sak, kurš te gribēja fotografēt?!
Pēc gluži eiropeiskām brokastīm – mazs pārgājiens pa džungļu taku. Vispirms uz vietējo ciematu, pēc tam – uz "savu" autobusu, kas aizved mūs līdz izjādes vietai. Tie, kas vakarā nav tusējuši pie mājiņām, bet krēslā devušies aplūkot ciematu, stāsta, ka vietējiem te esot ģeneratori, tāpēc ir gan elektrība, gan televizori un ledusskapji. Sak, viss – kā pie cilvēkiem!
Ziloņi
Tāpat kā Budas tēli, tempļi un čedi, arī ziloņi (Te es domāju skulptūras) Taizemē sastopami ik uz soļa: ielu krustojumos, mazos skvēriņos un lielos parkos, pie ieejām tempļos un veikaliņos, viesnīcu vestibilos, pat pie trūcīgām būdiņām – līdzās maziem čediem, kur katrs izlūdzas labvēlību savam mājas gariņam.
Dzīvo ziloņu, protams, nav tik daudz. Tie mīt zooloģiskajos dārzos, atrakciju parkos. Tie, uz kuriem jājam mēs, galvenokārt ir Indijas ziloņi. Katrs aprīkots ar divvietīgu sēdekli, priekšā – bez sēdekļa – iekārtojies vadītājs (kučieris?), un ceļojums var sākties! Ak, jā, vispirms gan jānopērk saišķis banānu, jo zilonis pieradis ik pa gabaliņam pieprasīt "samaksu" par savu darbu. Ja zilonis ir gana ēdelīgs vai gluži vienkārši nekaunīgs diedelnieks, un, ja viņam vēl līdzās mazais zilonēns ik pa brīdim no apakšas baksta braucējiem sānos, tad, protams, ar vienu saišķi nav gana! Šim nolūkam visas trases garumā ik pa gabalam ierīkotas "ziloņu tankštelles", kur šie noteikti piestāj, un vietējie bērneļi un večuki veikli tirgo banānu "degvielu"… Apsteidzot iespējamo jautājumu, varu teikt: nav bail nokrist no ziloņa! Gluži vienkārši – vajag stingri turēties pie roku balsta, kad "transportlīdzeklis" rāpjas augšā kraujā vai laižas lejā no tās, vai brien pāri džungļu upei. Un – kas nu jāievēro pavisam noteikti – jāseko līdzi, lai brīdī, kad visuresošais vietējais fotogrāfs pavērš objektīvu tieši pret jūsējo ziloni, jūsu seja nav sarkana aiz pūlēm noturēties lielā lopa mugurā un lai acis nav šausmās pārbolītas. Kad izjāde būs galā, fotogrāfijas jau būs gatavas! Un jums taču gribas, lai ar rokām darinātajā papīra rāmītī (ar ziloni stūrī) ieliktā bilde radītu patiesa triumfa iespaidu, vai ne?
Kurš gan nav dzirdējis salīdzinājumu: "Kā zilonis trauku veikalā!" Izrādās, ka tam nav absolūti nekāda pamata – ziloņu šovos par to var pārliecināties ikviens! Ziloņi graciozi, atraktīvi un pēc visiem noteikumiem spēlē volejbolu, basketbolu, boulingu, brauc ar speciāli viņu svaram atbilstošiem skrituļdēļiem. Kāds zilonis krokodilu fermā Samut-Prakan, uzstājoties šovā, savu vieglumu un maigumu izrādās izkopis tiktāl, ka bez bažām savā priekšnesumā var sniegt… masiera pakalpojumus! Tiesa gan, nostājies līdzās arēnā gulošajam, ar sedziņu pārsegtajam "klientam", viņš tomēr nespēj atturēties – draiskodamies paceļ vienu priekškāju un demonstrē, kā tas būtu, ja viņš dūšīgajam tūristam uz kāptu uz vēdera, tad – mazliet zemāk…
Tikai sākumā visi ziloņi šķiet vienādi! Ielūkojoties vērīgāk, redzams, ka viens ir nopietnāks, cits – it kā jautrāks, vēl kāda acīs vīd skumjas…. Vēlāk, redzot ziloņu skulptūras un iegādājoties suvenīrus, vērīgāk pētu ne tikai materiālu: keramika; akmeņi – granīts, jašma, avanturīns, serdoliks; metāli – varš, bronza, sudrabs, zelts, bet ieskatos arī katra dzīvnieka "sejā". Laimi nesot tikai tāds zilonītis, kam snuķis uz augšu – tāds simbolizējot nemitīgu augšupeju, nodrošinot panākumus!
Bauda miesai un dvēselei
Aizbraukt uz Taizemi un neizbaudīt masāžu – tas būtu grēks! Tāpēc vienā no pievakarēm mums, visai grupai, Džūns sarunājis masāžas. Katrs var izvēlēties – tai vai eļļas masāžu visam ķermenim, vai arī – tikai kāju masāžu. Tai masāža ilgst divas stundas, bet visas pārējās – pa stundai katra. Noteiktajā stundā ierodamies Speciālajā Masāžas skolā, tradicionāli atstājuši apavus pie ieejas, sadalāmies pa interešu grupiņām un izklīstam pa kabinetiem.
Pirms sākt tai masāžu, jānovelk drēbītes un jāuzvelk masieres piedāvātā zīda pidžamiņa… Pirmā labā sajūta! Apguļos uz matracīša uz grīdas. Liegi skan tajiešu mūzikā. Smaidīga sieviete, vērīgi sekojot līdzi klientes sejas izteiksmei, citu pēc cita sāk masēt kāju pirkstus… Otrā labā sajūta! Ceļošana arī ir darbs – tāpēc kāju muskuļi ir saspringti, un masiere, uz viņai vien zināmiem punktiem uzspiežot vēl un vēlreiz, saspringumu likvidē, un nu jau arī šajā zonā viņas pieskārieni kļūst aizvien patīkamāki. Pēc tam – augšstilbi, sēža, mugura, lāpstiņas, pleci, rokas, kakls, galva… Rokām maigi darbojoties, mūzikai joprojām liegi skanot, nezūdot smaidam masieres sejā, tieku grozīta, šūpota, valstīta, locīta un staipīta. Tā ir virkne patīkamu sajūtu! Un tā – līdz "matu galiņiem". Pareizāk sakot, nobeigums ir galvas ādas masāža, pēc kuras vairs negribas neko, neko, neko… Ir tik viegli un labi!
Pēc masāžas kā tās dienas lielākais pārsteigums – pilns pagalms nolīgtu velorikšu, kuri katru no mums nogādās viesnīcā, lai tādiem – atslābinātiem – nav kājām jāiet uz viesnīcu. Un tas nekas, ka viesnīca ir pavisam netālu, vien kādu 10 minūšu gājienā! Mūsu pārsteigums ir vēl lielāks, kad izrādās: tas vienlaikus būs arī izbraukums pa naksnīgo Čiangmai pilsētu. Velorikšas lielāko tiesu izrādās mazi, sīciņi vīriņi, tāpēc visi, kas tobrīd pagalmā, ar smiekliem un ovācijām uzņem mūsu dūšīgākā Jāņa (Pavisam mums viņi ir četri, ja vēl pieskaita Džūnu, kas tajiešiem esot tas pats, kas latviešiem Jānis, tad – sanāk visi pieci!) gājienu gar braucamajiem, vērtējot, kurš no visiem spēs viņu pavilkt… Toties izbraukums pa pilsētu ir varens! Acīmredzot, ne jau katru vakaru pa Čiangmai centra ielām izbrauc ap 40 velorikšu kavalkāde, tāpēc cilvēki ielu malās māj ar rokām, kafejnīcu apmeklētāji iznāk laukā, no vaļējām terasēm māj pie galdiņiem sēdošie, visi smaida un kaut ko savā valodā priecīgi sauc. Visiem tas ir notikums!
Īpašu pārbaudījumu nākas izturēt vienam no mūsu grupas puišiem – slaidākajam un blondākajam (Un tas nekas, ka mati viņam nogriezti īsi, īsiņi…). Tik gaišu sejas ādu (Mēs vēl neesam sauļojušies!), tik blondiem matiem te, Taizemē, cilvēki ik dienas nestaigā, tāpēc vietējās meitenes māj ar rokām, spiedz aiz sajūsmas, kāpj nost no trotuāra, nāk klāt un cenšas ieskatīties zem kādubrīd lēnāk braucoša tuk-tuka nojumītes – puisim tieši sejā… Mana samaitātā domāšana neviļus izperina jautājumu: nez, vai tas vecītis mūsu puisi vietām tīši neved lēnāk?! Jā, puisis vēlāk teic, – tas nu gan viņam esot bijis gluži negaidīts pārbaudījums! Toties mūsu lielais Jānis – gadījies tuk-tukā man aiz muguras, dzied latviešu tautasdziesmas tā, ka visa iela skan!
Smalki un skaisti darbiņi
Viesojoties vairākās darbnīcās (par vienu tādu – gandrīz zem klajas debess, kurā apstrādā kokosriekstus, jūs jau zināt), bija iespēja vērot, kā top smalki un skaisti darbiņi.
Mājamatniecības darbnīca, kurā darina slavenos saulessargus, iekārtota plašā nojumē. Darbs sadalīts pa etapiem, un katru no tiem veic grupiņa tajiešu. Pāris vīriešu veido saulsarga karkasu, bambusa kātam piestiprinot bambusa sloksnīšu spraišļus. Turpat līdzās sievietes tikko tapušo karkasu aplīmē ar smalku rīspapīru. Arī tas tiek gatavots uz vietas, speciālās vannās top papīra putriņa, ko pēc tam notecina uz sietiem, apžāvē, valcē. Daļu papīra masas izmanto arī citiem nolūkiem – vēstuļpapīra, aplokšņu, glezniņu, sienas dekoru, aizslietņu un citu eksotisku suvenīru ražošanai, tāpēc tajos efektam iestrādātas ziedlapas, neparasti ziedi, pūciņas un dažādi citi neparasti materiāli.
Lietussargu darināšanā nākamais etaps ir tā virsmas lakošana. Speciāla laka tiek klāta un žāvēta vairākas reizes – tikai tad var būt drošs, ka saulessargu varēs gan locīt, gan droši lietot, un papīrs nesaplīsis un pārlieku ātri nesadils. Kad papīrs tādējādi nostiprināts, seko pagleznošana – top raibumraibi tauriņi, neredzēti ziedi, krāšņi putni. Zīmējums, protams, tiek nostiprināts, to nolakojot.
Gatavie saulessargi ir tik skaisti, ka… noteikti nopirktu, taču jādomā arī par neērtībām, ko transportēšana sagādātu pārlidojumos. Laipnās mākslinieces to ļoti labi saprot, tāpēc ir gatavas kaut ko eksotisku uzzīmēt uz somiņas, blūzītes, šortu kabatiņas, naudas maciņa, mobilā telefona vai jebkurā citā piemērotā vietā.
Gluži tāpat, viesojoties citās darbnīcās, redzam, kā top vāzes un citi trauki, ādas izstrādājumi – dažādas somiņas, jostas, naudas maciņi, juvelierizstrādājumi. Vairākās vietās vispirms noskatāmies informatīvas īsfilmas par pašu ražošanas procesu, pēc tam mums tiek demonstrēts, kā atšķirt īstu mantu no viltojuma, un tad – uz tirgotavu, protams! Ikvienas ražotnes firmas veikalā tiekam sagaidīti jau pie durvīm, apjautājoties, kas katru interesē.
Tiklīdz tūrists piestāj pie kādas no vitrīnām, tūdaļ klāt ir smaidīga konsultante, kas par ieinteresējušo izstrādājumu pastāstīs visu, ko viņa zina un potenciālais pircējs varētu vēlēties. Tas nav tā kā Latvijas, kā Tukuma veikalos, kad tu vari desmit minūtes stāvēt pie letes, kamēr pārdevēja izpļāpājas ar savu puisi vai otru pārdevēju. Un, ja kuloniņiem ar vienāda lieluma un toņa pērlēm būs dažādas cenas, viņa noteikti parādīs un izskaidros atšķirības! Šeit iegādātajām precēm tiek izsniegts sertifikāts, kas apstiprina to izcelsmi, pērļu īstumu, zelta provi – šis nav tirgus, un firma garantē, ka viltojumi nav iespējami. Protams, arī cenas ir citas!
Nakts tirgus
Čiangrai – tālākā Taizemes ziemeļu pilsēta, tūristus intriģē un pievilina ar savu slaveno nakts tirgu. Vakarpusē, kad darbu beidz lielveikali un arī daudzas mazākās bodītes, vairākus kvartālus pilsētas centrā aizņem spilgti izgaismotas tirgotavas, kurās var nopirkt, mūsuprāt, jebko! Pietiek tikai pastāties un sākt pētīt kādu preci, kad pārdevējs jau smaidot saliek priekšā attiecīgā modeļa visas iespējamās krāsas! Vienlaikus viņš ir jau paspējis novērtēt arī jūsu izmērus, gaumi un, šķiet, arī maciņa biezumu! Ja ir laiks un patikšana, te var kaulēties uz nebēdu! To dara tā: pirmajai cenai, ko pārdevējs nosauc, jūs nepiekrītat kategoriski. Tad viņš nosauc nākamo – par kādiem 20% zemāku. Arī tas jums ir par daudz, un jūs pagriežaties uz promiešanu… Tad pārdevējs nolaiž vēl 20%, un jums ir izvēle – ņemt vai ne, jo arī cenas nolaišanai ir savas robežas. Pārdevējs var palikt strikts un nelokāms, taču tāpēc nav jānoskumst: iespējams, ka gabaliņu tālāk vai pusstundu vēlāk jūs to pašu mantu dabūsiet par divreiz lētāku cenu! Var gadīties arī otrādi – vienreiz noskopojušies un kaut ko nenopirkuši, jūs tādu mantu neredzēsiet vairs nekur visā ceļojuma laikā…
Atšķirībā no Latvijas veikaliem un tirgiem, Taizemē ir lēti apģērbi, it īpaši – bērniem. Par apaviem jāteic, ka tirgū tos gandrīz nemana, un par to nav jābrīnās – liela daļa vienkāršo tajiešu pa ielām staigā (Ziemā!) plastmasas vai gumijas iešļūcenēs, kādas pie mums izmanto publiskajos baseinos, pirtīs un vannas istabās. Tas, protams, neattiecas uz viesnīcu, kafejnīcu, biroju, veikalu un citu iestādījumu apkalpojošo personālu. Te graciozo tajiešu smalkās kājiņas ir ieautas tikpat smalkās kurpītēs!
"Dzeltenais besītājs" un citi ziedi
Taizemē ir tik bagāta augu valsts, ka Eiropas ziemeļdaļas iemītniekam grūti neapjukt šajā krāsu un formu daudzveidībā… Un ir gandrīz neiespējami nekrist kārdinājumā to visu iemūžināt bildēs! Tāpēc man nereti sanāk tāda joņošana no zieda uz ziedu, no krūma – uz krūmu, no koka – pie nākamā koka. Ar ziediem dobēs, sētmalēs, puķupodos un visur citur problēmu nav – ej tik klāt un bildē! Arī ar ziedošajiem krūmiem maza bēda – ja ziedi ir augstāk un mazliet tālāk, tad tāpēc taču fotoaparātā iestrādāta tālummaiņas iespēja!
Gadās, protams, arī pārsteigumi. Piemēram, kāda visnotaļ rūpīgi un precīzi apgriezta bonsai kociņa bumbuļveida lapotnes pašā centrā no dārznieka šķērēm izdevies paslēpties ziedpumpuram, un nu tas zaru mudžekļa viducī atplaucis tādā krāšņumā, ka neviļus jāsāk domāt: vai nebūtu skaistāk, ja cilvēki būtu ļāvuši kokam izaugt lielam, uzziedēt visā dabiskajā vienreizīgumā? Bet… ko nu es no bonsai saprotu!
Braucot augšup pa kalnu ceļiem, ik pa gabaliņam nogāzēs redzamas koku galotnes, tinušās baltos, sārtos, koši sarkanos vai violetos ziedu plīvuros. Kad piestājam – tuvumā nav neviena no krāšņajiem kokiem. Kad sākam braukt, tie parādās atkal. Īpaši "nekaunīga" tamlīdzīgās paslēpēs izrādījās kāda bagātīgi ziedošu koku suga – zaros lapu nebija nemaz – tikai ziedi, ziedi, ziedi … Milzīgos čemuros! Izvesta no pacietības, nosaucu to par "Dzelteno besītāju", visu ceļojuma laiku tomēr cerot, ka, piemēram, Pataijā, kur taču dzīvosim vairākas dienas vienā viesnīcā, to beidzot izdosies "nomedīt"… Nekā – šī suga acīmredzot, aug tikai Taizemes Ziemeļos.
Mazliet vieglāk veicas ar lotosiem – tie parasti iekopti tempļu tuvumā, māju pagalmos, pie ieejas kafejnīcā vai veikaliņā. Balti, sārti, violeti, gaiši zili tie zied, iestādīti milzu vāzēs, kas izveidotas kā strūklakas. Ar lotosziedu pumpuriem garos kātos, iemērcot tos ūdens traukā, pie kāda no tempļiem var sevi apslacīt ikviens klātpienācējs. Tas ir atspirdzinoši un… teiksmaini mazliet.
Un tomēr – krāšņākie pazib ceļā, bagātīgi saauguši dīķos, kanālos, vienkārši grāvjos.
Tagad, vēl un vēlreiz pārlūkojot krāšņos svešzemju ziedus, man – gluži kā neveiksmīgam makšķerniekam – nākas atzīt: tie skaistākie tomēr palika nenobildēti! Jo bija tālu kalnos, augstu galotnēs vai ceļā tikai uz mirkli pazibēja aiz autobusa loga…
Orhidejas
Falenopši, dendrobijas, miltonijas, katlejas, cimbīdijas, oncīdijas, lēlijas, pafiopedilas, vandas… Ja nu Taizeme bez kaut kā nav iedomājama, tad tās ir – orhidejas! Tās krāšņi zied pie kokiem ielu malās Bangkokas un citu mazāku pilsētu un ciematu centros, parku dobēs, pie tempļiem un būdiņām, gandrīz ikvienā durvju priekšā, speciālās audzētavās – gan zem klajas debess, gan zemstiklu platībās.
Vienas no lielākajām orhideju audzētavām un plašākajām šo ziedu kolekcijām Taizemē ir Nong Nooch Tropiskajā botāniskajā dārzā Pataijā (Interneta adrese interesentiem – www.nongnoochtropicalgarden.com). Bez plašās orhideju kolekcijas šajā dārzā ir arī plaši ainavu dārzi, kas iekārtoti, atdarinot dažādas pasaules vietas. Ir, piemēram, Versaļas dārzs, ir sava Stonhedža ar dolmeņu (īpaši plakani akmeņi) krāvumiem, ir Meksikas ainava ar kaktusiem – katrs dārza stūrītis ir neatkārtojamu brīnumu un ziedu pilns!
Uzskatot, ka šajā ceļojuma apraksta nodaļā lielākā daļa vietas jāatstāj bildēm, ne tekstam, varu atzīties: tikai Taizemē sapratu, kāpēc dzīvoklī uz palodzes savulaik esmu "nomērdējusi" divas orhidejas… Es tās pārlaistīju, sapūdēju saknes. Apdedzināju augu lapas, turot podiņus vissaulainākajā vietā; "spīdzināju", laistot ar vēsu ūdeni; nemākulīgi pārstādīju… Šajā sakarā daudz esmu grēkojusi!
Orhidejas ir vislielākā ziedaugu dzimta – gan formu daudzveidībā, gan skaita ziņā: pasaulē ir aptuveni 796 orhideju ģintis, no kurām ir apzinātas 17 500 sugas. Eiropā tās audzē tikai kopš 19. gadsimta beigām, lai gan pasaulē pazīstamas jau ļoti sen. Ar teiksmainajiem ziediem plašāku pasauli pirmie iepazīstināja pirmie pasaules apceļotāji. Orhidejas īpaši krāšņas ir arī tāpēc, ka daudzām tropu sugām miera perioda nemaz nav vai arī tas ir ļoti īss, tāpēc ziedi mūs priecē visu gadu.
Pataijas jaukumi
Mūsu ceļojuma tālākais punkts un arī noslēguma vieta ir Pataija – viens no populārākajiem Taizemes kūrortiem. Tā atrodas uz Dienvidaustrumiem no Bangkokas, 145 km attālumā no galvaspilsētas.
Savulaik tas bijis vienkāršs zvejnieku ciems, līdz Vjetnamas kara laikā tieši šajā vietā – Siāmas līča krastā – amerikāņu karaspēks ierīkoja kara hospitāli. Tiek uzskatīts, ka tieši tad arī sākas Pataijas vēsturē. Karavīri, uzlabojuši savu veselību, spēj novērtēt šauro, taču visnotaļ jauko pludmali, mierīgo līci, un… daiļās tajietes.
Mūsu dienās, kad Pataija kļuvusi par pasaulē labi pazīstamu SPA kūrortu, te ikvienam tiek piedāvātas arī dažādas izklaides. Tā sacīt – visām gaumēm! Par nakts tirgu jau zinām… Vēl Pataijas tuvumā ir krokodilu ferma Samut-Prakan ar Taizemē krāšņāko ziloņu šovu, krokodilu šovu un citām izpriecām.
Pašā pilsētā lielu popularitāti ieguvis transvestītu šovs Alcazar. Tūristi par to mēdz jokot: ja Taizemē sastopat skaistu, slaidu, labi koptu taju sievieti, tad tā noteikti ir… vīrietis! Jo patiesībā jau tajietes ir mazas, smalciņas, trauslas. Protams, arī skaistas!
Vakaru, kad paredzēts Alcazar apmeklējums, daudzi gaida ar nepacietību – ar ne mazāku kā savulaik gaidījuši jāšanu uz ziloņiem, garkaklu sieviešu ciema apmeklējumu un daudz ko citu. Ir pat doma ar šīm sievietēm… nē, šiem puišiem… nu, šiem transvestītiem pat nofotografēties! Atmiņai par vēl vienu Taizemes eksotisko brīnumu.
Uzvedums ir patiesi krāšņs, mūzika – laba, dejas – lieliskas, tērpi – žilbinoši, dejotājas – bezgala graciozas. Noslēgumā, kad pēc šova mūsu grupas dāmas spriež, kura no dejotājām varētu būt bijusi transvestīts, kura – "šiat" sieviete, Džūns smej: "Visi tie bija transvestīti!" Mūsējām negribas un negribas ticēt – līdz brīdim, kad krāšņās dejotājas, pie ieejas uz kāpnēm kopīgi ar mūsējām nofotografējušās, saņemot atlīdzības naudiņu, dobjā basā teic: "Thank you!" Tas ir tik negaidīti, tik šokējoši, ka… nu gan vairs šaubu nav! Vien Džūns smej atkal: "Nekas, nekas! Tagad jau tiek domāts, sāk veikt arī operācijas, lai vīrišķīgās balsis padarītu sievišķīgas…"
Visu atceļu līdz viesnīcai jādomā: kas ir tas, kā dēļ šie vīrieši tik izmisīgi grib… būt sievietes?!
Vairāk fotoattēlu skatīt fotogalerijā.
