Te bijis tiesas nams
Ņemot palīgos A. Ozolas grāmatu «Tukums», uzzinām, ka jau 18. gadsimta pirmajā pusē zemes gabals piederējis virspilskunga zemēm un nebija apbūvēts. Pēc 1758. gada ugunsgrēka šajā vietā uzcelts virspilskunga tiesas nams, kurā bijušas vienpadsmit istabas. Sētā atradies zirgu stallis, ratu šķūnis, noliktava un mazs ērbēģis, kur dzīvojis tiesas uzraugs. 1796. gadā Tukuma pilsētas priekšnieks – barons Ungerns fon Šternbergs ziņojis Kurzemes guberņas kamerālvaldei, ka tiesas nams ir diezgan sliktā stāvoklī, ka tajā jāpārmūrē krāsns un jāieliek grīda. Arī saimniecības ēkām bijuši cauri jumti. Un jau nākamajā gadā veikti remontdarbi.
- gadā izstrādāts projekts jaunas tiesas ēkas celtniecībai, bet tā uzbūvēta citā vietā – tagadējā Brīvības laukumā. Vēl 1860. gadā šī zeme bijusi kroņa īpašumā un precīzi nav zināms, kad tā pārdota.
- gadā dzīvojamās ēkas piederējušas S. Baumgartenam un Š. Tālam. 1881. gada 15. augustā izcēlies ugunsgrēks un ēkas izdegušas, bet pēc gada – 1882. gadā – izstrādāts jauns būvniecības projekts un 1883. gadā īpašnieki lūguši atļauju uzlikt dzīvojamajai ēkai un arī šķūnītim papes jumtu. Spriežot pēc inventarizācijas lietas, ēkas celtniecība pilnīgi pabeigta tikai 1898. gadā. Tā bijusi reprezentabla stūra ēka eklektikas stilā ar nošķeltu stūri un centrālo ieeju no tā. Savulaik ēkas stūri rotājis arī grezns balkons un romantisks tornītis. Šī ēka vienlaikus iezīmēja kvartāla un arī Lielās ielas sākumu.
Bijusi bēru krājkase, notāra kantoris un veikaliņi
- gadā ēkā atradies Otrās ģildes tirgotājas Marijas Grubenbergas rakstāmlietu, galantērijas un modes preču veikals, kā arī Vilhelma Henninga koloniālpreču tirgotava un Kārļa Reinvalda degvīna un alus bode. 1912. gadā – “piecu rubļu apbedīšanas kase” un “50 kapeiku apbedīšanas kase” (krājkase bēru izdevumiem), kā arī notāra Jāņa Melnbārzda pieņemšanas telpas. 1912. gadā gruntsgabals ar adresi Lielā iela 5 piederējis juristam ar zinātnisko grādu Karlam Miramam. Viņš bijis 1874. gadā dibinātās Vācu krājaizdevumu kases direktors, Amatnieku biedrības prezidents un Vācu biedrības rakstvedis.
- gadā tur atradies arī cepuru veikals, kas tā paša gada laikrakstā «Tukuma Ziņas» pieminēts kriminālziņās: “3. augustā Tukumā, Lielajā ielā 5, cepuru veikalā iegāja stipri iereibuši jauni vīri, kuri sāka trokšņot un kauties ar pārdevēju. Dauzoņas – Kristaps Jēgeris (23 g vecs) un Jānis Miltiņš (23 g. vecs), dzīvo Praviņu pagastā. Viņi tika apturēti un ievietoti policijas aresta telpās.”
Līdz 1940. gadam gruntsgabals piederējis K. Mirama atraitnei Vilhelmīnei un telpas izīrētas dažādiem veikaliem: Zamuela Kopenhāgena manufaktūras un modes preču veikalam, Benjamiņa Perlmana apavu tirgotavai, Ābrama Klafa cepuru veikalam. 1936. gadā šajā ēkā viens no ievērojamākajiem Tukuma fotogrāfiem – Emīls Liepiņš – atvēris arī savu fotodarbnīcu.
Padomju laikā – veikals un kafejnīca
Miriamu ģimene izbraukusi uz Vāciju Otrā pasaules kara sākumā, un viņu īpašumu 1940. gada martā iegādājusies Tirgotāju un rūpnieku biedrība, bet drīz vien ēka nacionalizēta. Padomju laikā toreizējā 1905. gada ielā 2 līdz pat 80. gadu beigām darbojies bērnu apģērbu un rūpniecības preču veikals.
Tad ēka renovēta un tajā iekārtota kafejnīca «Varavīksne». Savukārt 2000. gadu sākumā tur darbojusies E. Birznieka-Upīša Tukuma 1. pamatskolas ēdnīca, bet otrā stāvā bijuši divi dzīvokļi. Kādu laiku tur bijis arī katoļu draudzes nams.
Tā kā šobrīd nekāda saimnieciskā darbība ēkā nenotiek, tad ielūkoties tās iekšienē necentāmies. Tik pa logiem var redzēt, ka pirmais stāvs ir tukšs un netiek izmantot, savukārt pēc aizkariem logā var secināt, ka otrā stāvā vēl joprojām dzīvo cilvēki.
Visas Lielās ielas sākums
Visbeidzot esam nonākuši ielas pašā sākumā – adresē Lielā iela 1, kur atrodas pilsētai, tās kultūrvidei un vēsturei, domājams, visnozīmīgākā vieta – Tukuma Kultūras nams, jeb, kā to sauca, ēku būvējot – latviešu kopienas Viesīgo biedrību nams. Un tam ir iespaidīga un vēsture arī visas valsts mērogā, kas aprakstīta daudzos izdevumos, ne tikai mūsu ”rokasgrāmatā” – A. Ozolas apkopotajā izdevumā «Tukums – Vecpilsēta, ielas un nami, to iedzīvotāji», bet arī grāmatā «Tukums» (1995) un «Viss sākās ar Viesīgo biedrību» (2002), kā arī vairākās citās, kurās aprakstīti 1905. gada bruņotās sacelšanās notikumi Tukumā.
Ar domām par savu namu – vairāk nekā 30 gadus
Jau kopš 20. gs. sākuma šī vieta ir bijusi pilsētai nozīmīga, un līdz ar varas maiņām arī šī adrese mainījusi nosaukumu. Pašos pirmsākumos tā bijusi Lielā iela 3, tad Z. Meierovica iela 3, Lielā iela 3, H. Gēringa iela 3, 1905. gada iela3 un nu atkal – Lielā iela, bet ar numuru 1.
- gadā gruntsgabals, uz kura nu slejas Kultūras nams, piederējis namniekam Jakobam Veinbergam. Uz tā atradusies neliela dzīvojamā māja ar dakstiņu jumtu, saimniecības ēka un plašs pagalms ar dārzu. 1899. gadā Zamuela Veinberga ēkā atradusies Šmula Šūmahera miltu, labības un tabakas tirgotava, Hirša Perlmana ādas preču un H. Datela cepuru veikals.
Bet, jau sākoties nācijas pirmajai Atmodai, 1868. gadā, tukumnieki sākuši domāt par Latviešu biedrības dibināšanu. Taču tikai pēc 14 gadiem – 1882. gada 17. jūnijā – radās Tukuma Viesīgā biedrība, kuras darbības mērķis bijis latviešu kultūras, izglītības un brīvā laika saturīgas pavadīšanas sekmēšana. Savas pirmās sapulces lēmuma pirmajā punktā rosīgie tautieši ierakstījuši noteikumu: “Sarunas un rakstus vest tikai latviešu valodā!” Tūlīt pat izveidota arī bibliotēka, un viesnīcā «Pēterburga», Elizabetes ielā (tagadējās kafejnīcas «Elizabete» telpās), notika arī pirmā teātra izrāde. Bet 1900. gadā biedrība nopirkusi gruntsgabalu, kur nu slejas Kultūras nams. Sākumā tā darbojusies īrētās telpās, dažādās viesnīcās, tad iegādājušies īpašumu no Ernesta Valtera par 2000 rubļiem Zirgu ielā, kas bijis mazs namiņš ar dārzu. Bet, tā kā iegādātais zemes gabals atradies tā laika pilsētas nomalē un tas bijis par mazu, lai uzņemtu daudz skatītāju un mākslinieku, to pārdevuši un no Z. Veinberga par 8 300 rubļiem nopirkuši zemi pie toreizējā tirgus laukuma, iepretim baznīcai.
Dāvana sev 20. dzimšanas dienā
Viesīgās biedrības nama projekta skici izstrādājis tukumnieks – būvju lietpratējs Brīvāns, kurš bijis arī pilsētas domes nama projekta autors. Būvdarbus vadījis Jānis Eihenbergs, kurš no 1883. līdz 1893. gadam bijis arī Tukuma Viesīgās biedrības priekšnieks. Bet celtniecības darbus nosolījis mūrnieks Kārlis Tenbergs, namdaris J. Kleinbergs, galdnieks Kārlis Tenbergs-Godkalns un krāsotājs Jēkabs Lorencs. Nams izdevās lielisks, pietekami plašs un moderns, tā būves maksa tikusi aprēķināta 35 000 rubļu apmērā. Namu svinīgi atklāja biedrības 20 gadu jubilejas dienā – 1902. gada 29. augustā. Kā vēsta rakstītās tā laika liecības, tie bijuši vieni no skaistākajiem svētkiem trīs dienu garumā. Pirmā diena sākusies ar urnas iemūrēšanu nama sienā, ko pavadījusi koru dziedājums un operas izrāde, tika spēlēts teātris un rīkots goda mielasts, bijušas arī citas izklaides. Uz svētkiem bija sabraukuši viesi no citām Kurzemes pilsētām, biedrībām, laikrakstiem. Par Tukuma Viesīgās biedrības Goda biedru kļuvis Šlokenbekas un Durbes muižas barons Ludvigs Ernests Teodors Augusts fon der Reke, kurš bija atbalstījis nama celtniecību un iekārtošanu. Biedrības namā atradusies arī 1882. gadā dibinātā Tukuma Viesīgās biedrības krājaizdevu sabiedrība, 1883. gadā dibinātā bibliotēka un lasāmgalds, 1896. gadā izveidotais Dabas zinātņu muzejs, kafejnīca, zāle teātra izrādēm un koncertiem. Kopš 1883. gada biedrībā darbojusies arī teātra trupa, kam nu bijusi sava mītnes vieta, Visi tās nopelnītie līdzekļi ieguldīti nama celtniecībā.
- gadā biedrības namā notika pirmā mākslas izstāde Latvijā, kurā bija aplūkojami tikai latviešu mākslinieku darbi (17 mākslinieku darbi). Lielajā biedrības zālē gandrīz mēnesi bija apskatāmi 142 darbi. Izstādē ar 22 darbiem piedalījās arī vecmeistars Jānis Rozentāls. Izstādi organizējis gleznotājs un pedagogs Kristjānis Ceplītis.
Tukumā regulāri viesojušies arī teātra mākslinieki no Rīgas, to vidū Ādolfs Alunāns, Jūlija Skaidrīte un Marija Leiko. Latviešu teātra tēvs Ādolfs Alunāns Tukuma Viesīgās biedrības namā 1905. gada 16. janvārī rīkoja savu atvadīšanos no teātra. Izrāde izvērsusies par lielām un sirsnīgām svinībām.
Bruņotās sacelšanās štābs
Tukuma bruņotās sacelšanās laikā – no 1905. gada novembra līdz 2. decembrim – Tukuma Viesīgās biedrības namā darbojās revolucionārā komiteja un nams pārvērsts par sacelšanās štābu. Turpat gatavota munīcija, pārsieti ievainotie un turpat arī ieslodzīti gūstekņi. Viesīgā biedrība ar sajūsmu uzņēmusi Krievijas cara Nikolaja II menifestu par demokrātiskajām tiesībām. Pēc revolucionārās komitejas aicinājuma pilsētā tolaik ieradušies bruņoti sociāldemokrātu kaujinieki, kā arī ziņkārīgu jauniešu pūļi no laukiem. Sacelšanās notikumi dažādu varu laikos arī ļoti dažādi traktēti. No poētiskas apjūsmošanas sākotnējos padomju laikos, līdz aizmirstībai un teju noliegumam atjaunotās neatkarības laikā. No abām pusēm bijis daudz izdomājumu, pārspīlējumu un maz nopietnu pētījumu. Par tiem, kas bijuši (Intas Dišleres, Agra Dzeņa, Jura Celmiņa), esam rakstījuši mūsu laikrakstā, neliels ieskats par šiem notikumiem, tai skaitā par sacelšanās dalībnieku tiesāšanu 1906. gadā, lasāms arī nule kā klajā nākušajā «Tukuma gadagrāmatā». Bet 1955. gada avīzē «Tukuma Ziņotājs» publicētas notikumu aculiecinieka M. Zaļā 50 gadu senās atmiņas:“1. decembra vakara Čorunženko ieradās un sāka Tukuma sturmēšanu, izlaižot uz pilsētu trīs šāviņus no lielgabaliem, pie kam viens no šāviņiem trāpīja biedrības namu. Karaspēks sāka uzbrukumu, bet sacēlušies sagaidīja to ar tādām zalvēm, ka uzbrūkošo rindas pārņēma apjukums un viņi pat atstāja likteņa varā savus lielgabalus. Jāpiezīmē, ka sacēlušies nenostiprināja savus kaujas panākumus pret uzbrūkošajiem zaldātiem, nepievācot lielgabalus. Tie kādu laiku atradās bez apkalpes personāla, un tos viegli varēja saņemt kā trofejas. Atjēgušies zaldāti atgriezās pie lielgabaliem un ar tiem sāka atkāpties uz Tukumu II […]”.
Viss mainās – arī Viesīgās biedrības namā
Pēc sacelšanās un pamiera līguma parakstīšanas cīnītāji izklīda, par apšaudēm liecinājušas vien ložu un viena lielgabala lādiņa izsistie robi nama fasādē. Viesīgās biedrības runasvīri – J. Birzgals, J. Savels, O. Niere, D. Frīdenbergs, O. Kiršteins un A. Zvaigzne – tikuši arestēti un turēti kā ķīlnieki dzelzceļa vagonos un vēlāk – biedrības namā, kuru soda ekspedīcija kā savu štābu pārņēmusi 1906. gada 7. janvārī.
Biedrības darbs gan turpinājies, bet atkal – īrētās telpās un dažādās pilsētas vietās. Tukuma Viesīgā biedrība savu namu atguva tikai pēc vairāku gadu ilgas tiesāšanās – 1908. gada 18. jūlijā, bet tas bijis sliktā stāvoklī. Biedrība pat uzdrošinājusies pieprasīt zaudējumu atlīdzību no valsts, kā rezultātā saasinājušās attiecības ar gubernatoru.
Pirmā pasaules kara laikā (1914-1918) biedrība savu darbību pārtrauca. Un ēkā atradusies vācu komandatūra un armijas veikals. Pēc vācu armijas aiziešanas to pārņēmusi pilsētas valde un tur iekārtojusi pārtikas izdales punktu. Lielinieku laikā, no 1919. gada janvāra līdz martam, ēkā notika lielinieku rīkotie pasākumi un arī kara tribunāla sēdes, kurās apkārtnes muižniekiem piespriesti nāves sodi. Nams arī ticis izsaimniekots.
Vieta, kur bijis Tukumā pirmais radiofons un «Tukuma Ziņu» redakcija
Normāla dzīve un normāls sabiedriskais darbs Tukumā un arī Viesīgās biedrības namā varēja atsākties tikai 1920. gadā. Biedrības kopsapulce tika sasaukta 24. aprīlī. Un īpašs notikums bijis 1920. gada 6. jūlijā, kad Tukumu un Viesīgo biedrību apmeklējis Satversmes sapulces prezidents Jānis Čakste.
Lai apgādātu pilsētu ar pārtiku, veikals pēc lielinieku padzīšanas atjaunots, un tas darbojies līdz 1922. gada decembrim, līdz tas nodots Lauksaimniecības ekonomiskajai sabiedrībai.
- gadā Tukuma Viesīgās biedrības namā uzstādīts pirmais radiofons pilsētā, ko vienlaicīgi varēja klausīties trīs cilvēki, maksājot 50 santīmu stundā. 1925. gada laikraksts «Tukums Ziņas» par šo notikumu rakstījis: “Tukuma Viesīgā Biedrība 7. augustā savās telpās, 3. stāvā, uzstādīja radiofonu. Kamēr Rīgas raidošā stacija vel nav gatava, pagaidām dzirdami vienīgi priekšnesumi no Vakar-Eiropas valstīm. Pagaidām iespējams noklausīties uz reizi 3 personām. Kad atmosfēriskie traucējumi nav lieli – priekšnesumi labi dzirdami. Par radiofona priekšnesumu noklausīšanos, saskaņā ar biedrības valdes lēmumu, ņem maksu 50 santīmu – no personas par katru stundu vai stundas daļu. Pašlaik radiofona priekšnesumi sākas plkst. 1/2 10 vakarā un ilgst līdz 12 naktī. Noklausīšanās pieejama arī nebiedriem.”
Biedrības namā atradies arī vietējā laikraksta «Tukuma Ziņas» redakcija un dažādi veikali, tajā skaitā Ziedoņa Krauzes puķu un sēklu tirgotava un Tukuma Viesīgās biedrības Ekonomija jeb krodzniecības veikals, kā arī Mārtiņa Ošiņa maiznīca un konditoreja.
Nav biedrības nama, ir strādnieku un kultūras nams
Līdz pat 1940. gadam, kad Padomju Krievijas karaspēks okupēja Latviju un Tukuma Viesīgo biedrību slēdza, nams bija pilsētas kultūras un izglītība centrs. Savā ziņā tāds tas arī turpināja būt. 1940. gadā te bija Strādnieku nams, par kuru 25. oktobra laikraksts «Tukuma Ziņotājs» informē: «Tukuma pilsētas saimniecības nodaļas paziņojums. Ar Tukuma pilsētas valdes 1940. g. 27. septembra lēmumu pārdēvētas šādas Tukuma ielas, laukums un parks: 1) Aizsargu iela par Milicijas ielu; 2) Zigfrīda Meierovica iela par 1905. gada ielu; 3) Skautu iela par Pionieru ielu; 4) Baznīcas iela par Jordana ielu; 5) Brīvības laukums par Sarkano laukumu un 6) Vienības dārzs par 1905. gada parku. Un likvidētās Tukuma Viesīgās biedrības nams pārdēvēts par Strādnieku namu.”
Otrā pasaules kara laikā Tukuma Viesīgo biedrību atjaunoja. Namā atradās arī pilsētas Sporta biedrība un aizsargu nodaļa, kā arī Latvijas jaunatnes organizācijas Tukuma apriņķa nodaļas telpas. Pēc otrā pasaules kara te izveidoja Sarkanās armijas namu, tomēr pēc dažiem mēnešiem tas pārcelts un 1905. gada ielu 22/24 (tagad Lielā iela 19), un 1945. gada vasarā bijušo Viesīgās biedrības namu pārveidoja par kultūras namu. Tajā iekārtoja bibliotēku, kultūras un izglītības nodaļu. 1960. gadā Kultūras namā atvērta arī Tukuma Mākslas un novadpētniecība muzeja pirmā vēstures ekspozīcija, kas atspoguļoja revolucionārās norises pilsētā. 20. gs. 60. gados īpašu popularitāti iematoja mākslinieciskās pašdarbības kolektīvi, īpaši estrādes ansambļi, ko vadīja Pāvils Valters, un dramatiskais kolektīvs, kam scenogrāfiju veidojis mākslinieks Artūrs Vaidziņš.
- gadā namā izcēlās ugunsgrēks, tā laikā zāle izdega un vēlāk izstrādāts nama pārbūves plāns, kā arī tika projektēta piebūve uz blakus gruntsgabala.
Desmit gadu ilga kultūras nama piebūves celtniecības darbi, un tikai 1982. gadā atjaunoto kultūras namu pilnībā nodeva ekspluatācijā. Un jauno telpu atklāšana sekmēja arī vairāku Tautas kolektīvu veidošanos. Līdz pat 1992. gadam tas bija Tukuma rajona Kultūras nams, bet tad to pārņēma pilsētas pašvaldība. Kopš 1994. gada kādreizējā Tukuma Viesīgās biedrības namā atradās arī Tukuma pilsētas Civilstāvokļa aktu reģistrācijas nodaļa, tad Dzimtsarakstu nodaļa, darbojās video nomas punkts «Georgs» un 1997. gadā tika atvērta arī kafejnīca «Margo».
Turpmāk vēl.
