Pūres pagasta zemnieku saimniecības «Krieviņi» saimnieks Ilvars Ozoliņš saimniekošanu sāka 1990. gadā 1. jūnijā ar vienu govi. Pašlaik ganāmpulkā ir 70 govis, taču paredzēts piena devēju skaitu vismaz divkāršot. Jau no pirmās saimniecības pastāvēšanas dienas Ilvars domājis par to, kā pārdod arī svaigu pienu bez pārstrādātāja starpniecības. Par saimniecības izaugsmi un arī par to, cik tad viegli vai grūti ir pārdot svaigpienu, arī mūsu saruna ar Ilvaru Ozoliņu.
Piens tirgo arī paši
Uzsākot saimniekošanu, «Krieviņi» pienu pārdeva tikai tiešajā tirdzniecībā, un tam nebija nekādu ierobežojumu. Pienotavā sāka nodot pienu tikai tad, kad parādījās 10, 15 govis. Saimniecībai ir vairāki klienti, kas visus 18 gadus ir gribējuši šis saimniecības pienu. Bērni, kuriem vecāki pirkuši pienu, izauguši lieli un tagad pērk to saviem bērniem. Tagad «Krieviņi» 98% piena pārdod pārstrādei, bet vismaz 2% aiziet tiešajā tirdzniecībā. Savaigpienu pārdod, piemēram, Dzirciema palīgskolai. Taču pirms iestāšanās Eiropas savienībā svaigpiena pārdošanā tik izvirzītas drakoniskas prasības. Taču «Krieviņu» saimnieks visas pārbaudes izturēja. Kad iestājušies Eiropas savienībā, piena pārdošanu palaida brīvāk, pietika vien ar veterinārārsta zīmi. Taču šogad atkal standarta prasības paaugstinātas, gluži kā pirms iestāšanās Eiropas savienībā – stingrība liela, pārbaudes, atbilstības.
Lai varētu pārdot svaigpienu, jānodod analīzes Pārtikas un veterinārā dienesta laboratorijā. Jābūt atsevišķiem kūts apsekojumiem. Kūts apsekojums maksā Ls 18. Analīzes reizi ceturksnī izmaksā Ls 32. Ja grib pārdot pienu no vienas vai divām govīm, to samaksāt par pārbaudēm nav rentabli. Ilvars domā, ka tagad šajā sistēmā ielekt iekšā nav iespējams. “Ja cilvēkiem būtu bijusi uzņēmība, tad jau viņi kaut ko būtu līdz šim darījuši un attīstījušies,” secina Ilvars.
– Vai neesat interesējies par iespēju pārdot pienu Tukuma tirgū?
– Saimnieks nevar sēdēt tirgū, tam vienkārši nav laika, jo jāreaģē uz visu, kas notiek. Mums gan saimniecībā ir arī četri strādnieki, par kuriem maksājam nodokļus.
– Tad jau pašiem paliek tikai visādu darījumu kārtošana…
– Kādas muļķības! Strādnieks ir, bet ne vienmēr viņam ir tas īstais apziņas līmenis. Piemēram, vajadzētu sadzīt govis no ganībām un atkal laist no kūts ganībās. Bet strādnieks izdomājis, ka tajā laikā jāpaguļ. Tāpēc dažkārt nākas pašam braukt, saņemt govis no ganībām un laista ārā, arī slaukt. Tie darbinieki, kas man ir, tie jau ir apzinīgi, bet katram ir savas “nianses”, ar kurām tomēr jārēķinās. Lielākais psihologs, kāds vien var būt, ir lauku saimnieks, jo viņam jāsaskaras ar katra darbinieka īpatnībām.
– Jūsu saimniecība piedalījusies projektā par savstarpējo atbilstību, un šāds projekts turpmāk būšot ieviešams katrā saimniecībā.
– Tā kā esam iecerējuši jaunas kūts būvniecību, tad paredzētās atbilstības būs. Arī mēslu krātuves būs, jo bez tām jau nevar vairāk iztikt. Visas pārbaudes par govju fermu apsekojumiem, tās jau arī uzreiz visu sakārto. Tās prasības uz mazajiem saimniekiem, kas nav tik aktīvi bijuši apritē, iespējams smagāk atsauksies. Bet tie, kas jau visu darījuši, tie faktiski jau tās prasības ir izpildījuši.
Lētākā lopbarība – pašu ražotā
«Krieviņu» zemes platības ir 350 ha lielas. Labību spēkbarībai audzē paši. Kaut gan iepriekšējos gados daudzi izgāja uz pirkto spēkbarību, «Krieviņos« daudz un intensīvi strādāja, lai spēkbarību saražotu paši. Graudus audzē un maļ paši. Sarūpēta visa nepieciešamā graudu audzēšanas un novākšanas tehnika. Tas viss gādāts tikai no saņemtās piena naudas. 60 līdz 70 ha audzē graudus un, lai nebūtu atkarīgi no dabas kaprīzēm, 50 ha sēj zirņus ar auzām. Ja zaļās masas pļavās skābbarībai pietiek, zirņauzas kuļ, bet, ja nepietiek, pļauj un liek skābbarībā. Pārējais ir zālāji, kādos 30 ha audzē galegu. Tā jāaudzē kalnainās vietās, kur tik intensīvi ar citām kultūrām nevar nodarboties. Galega pašlaik jau ir ielikta tranšejā skābbarībai, virsū tai lucerna.
– Vai barību sagatavot ruļļos nav ērtāk?
– Ruļļu tehnoloģijas mums pašiem nebija, tāpēc pirkām pakalpojumu. 1997, 1998. gadā bija krīze zemniekiem ar tā saucamajām dabas stihijām, mēs tai laikā sējām jaunus zālājus un likām tos skābbarībā bedrē. Tas mūs nekad nav pievīlis. Pieviļ vienīgi lietotas tehnikas, no kurām mēs atsakāmies, pērkam jaunu tehniku, ar kuru varam strādāt, kura ir ekonomiska un efektīva.
Zemniekam peļņa nepienākas?
– Jūs piedalījāties piena akcijā Rīgā. Vai to darīsiet arī turpmāk?
– Akcijās būs jāpiedalās, jo tas atbalsts, ko Zemkopības ministrija solīja zemniekiem, tas būs ilgtermiņā. Dažam šķiet, ka rīt jau nauda būs kontā. Nekā! Reāli kontā nauda varētu būt septembrī, jo administrēšana, kamēr tā izies savu procesu, prasa laiku.
Manuprāt, lielākā ministrijas kļūda ir tā, ka brīdī, kad tika dalītas tās Eiropas naudas standartu sasniegšanai mazām kūtīm, godīgi nepateica – viņu pastāvēšana ir apdraudēta. Bet zemniekiem jau arī – kopš neatkarības atgūšanas bija pietiekami ilgs laiks dots, lai saprastu, ka ir jāstrādā intensīvi, ka tās mazās saimniecībiņas apgādās sevi, bet tirgum šobrīd tās jau vairs nav vajadzīgas. Notiek maršrutu optimizācijas. Arī manā variantā notika maršruta optimizācija, un esmu no Valmieras pārgājis uz sadarbību ar «Talsu piensaimnieku». Un vienā brīdī arī man likās, ka viss, cauri! Meklēju citas iespējas, mani uzklausīja Dainis Norenbergs no «Talsu piensaimnieka», un sākās sadarbība. Man līdz šim ar Valmieru bija ļoti laba sadarbība, neko sliktu nevaru teikt. Vēl 1. aprīlī, kad noslēdza jauno kvotas gadu, «Valmieras piena» pārstāvji teica, ka vēlas, lai zemnieka piesaiste Valmierai būtu ilglaicīga, bet, parakstot līgumu 13. maijā, saņēmām līguma laušanas paziņojumu – ar 1. jūniju «Valmieras piens» Kurzemes pusē nepirks pienu. Pamatojums – maršruta optimizācija. Turklāt līgumā bija minēts, ka, mūsu saimniecībai paplašinoties, «Valmieras piens» varētu būt kā galvotājs. Man tas bija ļoti nozīmīgi, jo gatavojos bankā ņemt kredītu kūts būvniecībai. Nu viss atkal ir sašķobījies. 30. aprīlī man sētā ieripoja jauns «Agrotron» traktors, bet 13. maijā – līguma laušana. Nudien patīkami tas nebija…
Jā, zemniekiem ir jāgatavojas jaunām akcijām, jo visā pasaulē zemnieks ir tas, kuru var piespiest pie zemes. «Latvenergo», lielie piena pārstrādes uzņēmumi, mobilo telefonu operatori un citi sponsorē gan futbolkomandas, basketbola komandas, bērnu namus no savas peļņas. Bet kāpēc zemniekam no piena litra nepaliek peļņa, no kuras viņš varētu kādu sponsorēt? Mums ir tikai viena iespēja – noturēties virs ūdens, lai mutē nesmeļas. Ekonomikas zinātnieks Miglavs ir izrēķinājis, ka tās saimniecības, kuras ir investējušas, tām būtu jāsaņem par 5 līdz 6 santīmiem vairāk par litru piena, bet tās, kuras nav investējušas savā saimniecībā, saņem par 5 līdz 6 santīmiem mazāk. Bet neviens nav izrēķinājis, ka pie visa klāt varētu būt vismaz kaut kādā peļņa. Mēs strādājam eksperimentālajā variantā, visu guldām ražošanā un paši par savu peļņu varam nerunāt, par peļņu runā tikai pārstrādātāji, veikalnieki.
Veikalā gan viss maksā tik, cik maksā. Regulators nosaka – gāzes cenai jābūt tādai, degvielas cenai ir jābūt tādai, bet neviens nav pateicis, ka zemnieka saražotā piena cenai ir jābūt šitādai! Ja bez PVN par pienu maksā 25 santīmus, tas bija tikai tā, lai cilvēks varētu samaksāt rēķinus, lai drusciņa naudas kontā būtu un nebūtu nākamā piena nauda jāgaida ar uztraukumu, lai tikai neiekavētu maksājumus. Rēķini ir jāapmaksā katru mēnesi, katru dienu. Tāpēc uzskatu, ka piena ražotāju akcijas ir pamatotas un tās jāatbalsta.]
Bez progresa un attīstības neiztikt
– Ja saimniecība var atļauties «Agrotron» traktoru, tad tomēr slikti nedzīvojat?
– Biju Austrumvācijā, tur kūtīs strādā daudz jaunu cilvēku. Tur kūts kūtij ir tik tuvu, ar tādu koncentrāciju, kādas mums nav. Mums lielākās piena ražotnes ir Pampāļos un Tērvetē, kur kūtī ir 900 lopi. Protams, es nevaru ielikt fermā robotu (to iecerēts likt kūtī, kas pašlaik ir projektēšanas stadijā), neatsakoties no daudz kā. Toreiz, kad es liku fermā slaukšanas vadu, tad vēl neviens Eiropas naudas nedalīja, lai naturālās saimniecības varētu pacelties uz kādu augstāku līmeni. Es to darīju pats uz savu risku. Un tikai tāpēc, lai būtu vieglāk strādāt pašiem, lai būtu kvalitatīvāks saražotais produkts. Arī tad nevarēja dabūt cilvēkus, kas strādā kūtī. Protams, kad būs robots, strādnieks kūtī, kas dala barību, tik un tā būs vajadzīgs, bet tas robots tomēr govis izslauc. Un viņam nevajag brīvdienu. Protams, robots var salūzt. Salūzt var arī piena vads, bet man šajā laikā nav bijis būtisku problēmu. Šogad lūžņos sagriezām visu krievu tehniku – «Jeņisej» kombainu, vecos akmeņvācējus un citas mašīnas. Sēta tīra, tagad tehnika jauna. Un vecākais dēls jau skatās uz lauku pusi, patīk saimniekošana. Tas arī ir viens no dzinuļiem, kāpēc saimniecībā aizvien kaļam jaunus plānus. Jaunās tehnoloģijas jaunus cilvēkus interesē. Kad ierīkojām piena vadu, tolaik, pirms 10 gadiem, arī tā bija jauna tehnoloģija. Tad nāca slaukšanas zāles, tagad – roboti. Pamazām tehnoloģija attīstās.
Esam bijuši Valkas rajona Blomes pagasta «Dimantos», lai redzētu, kā strādā robots, un redzējām, ka «Dimantu» saimniece ar jauno tehnoloģiju ir ļoti apmierināta un iesaka to arī citiem.
Saimniecībā iecerēts būvēt jaunu kūti. Iecerēts, ka govis ganos neies, barību pievedīs. Ganos ies vien cietstāvošās govis un ataudzējamās teles.
Jautāts par to, vai visu barību vedīs klāt, Ilvars atbild, ka laiks rādīs. Piemēram, Irlavas pagasta «Muižarājos» saimnieks arī faktiski ir uzbūvējis kūti, kurā būs nepiesietā turēšana, lai govis ganos nelaistu, taču, rēķinot savu izdevīgumu, lai būtu lētāk, palaiž ganāmpulku arī ganos.
