«Muskuļos» mājo Grasmaņi – daudz Grasmaņu. Mazi, lieli – kopā deviņi. Darbīgi ļaudis. Ceļš, kas pa aleju ieved sētā, pagalms, takas uz un ap ēkām, dārzu, gluds kā saules staru nostrīķēts. Ne nezālītes, ne izcilnīša, ne bedrītes. Saimnieka Kārļa Grasmaņa darbiņš. Esot itin vienkāršs – ja kur veidojas bedrīte, saimnieks ar ķerru atstumj granti, ieber un pielīdzina.
«Muskuļos» patiesībā iebraucām tālab, ka, pat garām braucot, jau pa gabalu aicināja balti ziedošais puķu lauks. Zied baltās margrietiņas, un ne jau šādas tādas, bet šķirnes. Savulaik margrietiņas audzējusi Grasmaņu vedeklas Līgas mamma. Vedekla ar vīru maiznīcā strādā, darbiņš maiņās, maizītei nav brīvo, izejamo dienu. Jāceļ galdā gan darba, gan svētku dienās. Cepēji Grasmaņi arī strādā maiņās, bet brīvajā laikā grēks vaļoties, ja zeme visapkārt. Līga ar savu lauleni audzē margrietiņas, ved pārdot uz Rīgas naktstirgu. Pārējie Grasmaņi ar nevaļojas, līdzās «Muskuļu» istabu ēkām slejas jaunbūve, jau apjumta. Vēl gana jāstrādā, lai māja taptu apdzīvojama. Kas jaunajā dzīvos? Tad jau manīs. Pagalma centrā sirdmājiņa, kopta, apmīļota, gluda taciņa līdz tai aizved. To gan nelikvidēšot. I vasaru, i ziemu mājas ļaudis mēro ceļu uz sirdsmājiņu, ja vajadzība tāda. Un tad, tu cilvēks, atžirgsti no nomiedža, un labas idejas pa ceļam rodas. Kā dzīvot, lietas bīdīt. Lai – bāc, kā ar sprunguli pa pieri nedabū un lai viss allaž izdotos.
