14. februārī Džūkstes kultūras namā notiks mīlestības balle. Tajā suminās arī Austru un Armandu Ozolus. Viņi kopā nodzīvojuši 60 gadu.
Daudz dažādu dārgakmeņu
Ozoli dzīvo «Puķēs». Vasarā «Puķēm» visapkārt un pagalmā arī zied puķes. Pussimts gadu jau zied. Zied tāpēc, ka čaklas rokas tās kopj. Pirmos 10 kopdzīves gadus šur un tur dzīvojuši. Kā sadzīvoti 60 gadi?! "Pastrīdamies un tad atkal pa labam. Pārsvarā pa labam. Gluži bez asumiem arī nevar. Lūk, šitik to bijis!" Austras kundze smaida. Ar īkšķi un rādītājpirkstu rāda mazgabaliņu, cik to kašķi var atļauties. 14. februārī vēl nemaz nebūšot kāzu jubileja. Kā nu viņu tagad sauc?! Senāk dimanta kāzas skaitījušās tad, ja kopā nodzīvoti 75 gadi. Tagad – Dievs vien zinot. Kaut kāds dārgmetāls esot. Kundze kādā grāmatā izlasījusi, ka jau no pieciem kopdzīves gadiem tiekot svinētas puķu un dažādu dārgakmeņu kāzas. Ozoliem tās visas darbā secen pagājušas. Gan vēl bērnu, mazbērnu pulkā visas nosvinēs. Vēl laika gana. Svētku arī nekad nav par daudz.
Pareizi vien bija
"Trīs gadus draudzējāmies. Negājām kopā. A kā ta dzīvos uz vecāku rēķina?! Domājām – viens vai otrs, vai abi dabūs darbu, sakrāsim naudiņu un tad. Tā arī sareģistrējāmies 1949. gada aprīlī. Kalendārā pie sienas viss pierakstīts," teic kundze. Šķir aprīļa mēneša lapu un pukojas: "Šoreiz izkritīs. Nav labs kalendārs. Ar maziem burtiem un cipariem nodrukāts. Aprīlī vien sareģistrējāmies. 8. maijs prātā palicis, jo tad mūs salaulāja mācītājs. Mūsu pašu Džūkstes draudzes mācītājs. Baznīcas vairs nebija. Mācītājs kalpoja Sabiles draudzē, bet atbrauca uz šejieni un manu vecāku mājās mūs salaulāja. Paši toreiz ne īpaši to gribējām. Bet vecvecāki, vecāki uzstāja, ka vajag ar Dieva svētību, un pareizi vien bija," atceras Austras kundze.
Par bērniem, mazbērniem raizējas
"Pati izmācījos par skolotāju. Teju 37 gadus nostrādāju. Varēju vēl, bet 1987. gadā, nākot mājās no skolas, salauzu kāju. Džūkstes vidusskolā mācīju bērniem latviešu literatūru un mazajās klasēs arī. Armands – dzelžu vīrs. Kad tēvs nomira, sāka strādāt par traktoristu. Tas bija tad, kad tās MTZ būšanas sākās tur, kur tagad atrodas Mācītājmuiža. Darbs patika. Viņu aizsūtīja uz brigadieru kuriem. Vienu gadu pastrādāja un tad pikti teica: "Neiešu nervus sev bojāt!" Un tā mūžu uz dzelzs kumeliņa vagas vērsa. Strādāja zemes darbu. 42 gadus."
– Vai grūtie laiki, krīze, par kuru visās malās runā, skārusi arī Ozolu ģimeni?
– Mums pašiem it kā nekas nekaitētu. Pensijas labas. Var iztikt. Es tāda jūtīga. Par bērniem, mazbērniem kreņķējos. Viņi visi labi apmaksātos darbiņos. Mājiņas, dzīvokļus uz kredīta, protams, paņēmuši. Un ja nu kas?! Vadzi, ja darbu zaudēs?! – bažījas Austras kundze un arī notrauš pa asarai.
Tā sanāca
Mājās pārrodas saimnieks Ozolu Armands. Liela auguma stalts vīrs. Caurvējš, aukstums traktora kabīnē nav vīru pievarējis. Virtuvē virs plīts riņķiem silda rokas. Pašiem piemājā zemīte. Netālu mežs, arī savs. Savs traktorītis. Maziņš, bet tomēr. Kā Ozols bez traktora?! Tad jau visi miesta ļaudis smietos. "Malciņu mājās gādāju. Jākustas. Bez kustēšanās nekā nav. Sāp kājas, rokas – te un tur arī. Kad pastrādā, tad labi," A. Ozols par to savā mūžā, 100 punkti, pārliecinājies. Noliek darba cimdus uz mūrīša. Par kopā sadzīvošanu Ozols lēš tā: "Tāda tā dzīves loze, kāda katram iekritusi, tāda arī izvilkta. To jau neviens ne zināja, ne domāja. Vienkārši – tā sanāca!"
jauki. prieks. mīļumi.