Augstākais darba meklētāju īpatsvars ir Zemgalē, Rīgā un Latgalē, teikts Latvijas Bankas ekonomistes Agneses Bičevskas pētījumā «Džimpiņ-rimpiņ pār deviņi novadiņ’ (Latvijas reģioni 2004-2012)».
Savukārt reģistrētais bezdarbs ar krietnu pārsvaru visaugstākais ir Latgalē, bet Rīgā tas ir zemākais.
Analizējot šo atšķirību iemeslus, Latvijas Bankas ekonomiste skaidro, ka augsto darba meklētāju īpatsvaru Rīgā varētu vairāk ietekmēt to iedzīvotāju skaits, kas, lai gan ir ilgstoši bez darba, tomēr nav zaudējuši cerības to atrast. Tāpat nav izslēgts, ka kāda daļa rīdzinieku aktīvi meklē darbu, lai gan pašlaik nav gluži bez iztikas līdzekļiem, t.i., saņem īpašuma ienākumus, ir nodarbināti nelegāli vai strādā gadījuma darbos, un nav gatavi to atklāt aptaujā. Šie cilvēki labāka darba piedāvājuma gadījumā spētu darbu mainīt tuvāko divu nedēļu laikā (tas ir viens no darba meklētāja statusa atbilstības kritērijiem), tāpēc bezdarbnieka statusa iegūšana vai dalība pagaidu darbos nav tik aktuāla kā reģionos. Turklāt Rīgā ir augstākais ēnu ekonomikas īpatsvars.
Pretēja situācija ir Latgalē, kur iedzīvotāji ir krietni ieinteresētāki reģistrēties kā bezdarbnieki, lai saņemtu pašvaldību pabalstus un varētu iesaistīties dažādās sociālās programmās (simtlatnieki, pagaidu algoto darbu programma). Turklāt Latgalē visnozīmīgāk iezīmējas strukturālā bezdarba problēma – ilgtermiņa bezdarbnieku īpatsvars Latgalē ir 58%, vidēji Latvijā – 45%.
Ir vēl kāda atšķirība reģistrētā bezdarba struktūrā – Latgalē salīdzinājumā ar citiem reģioniem ir krietni augstāks vīriešu īpatsvars bezdarbnieku sastāvā. Kā skaidro Bičevska, ja citu nozaru sniegums ir vājāks, augstākas cerības iegūt darbu ir valsts sektorā – valsts pārvaldē un sabiedriskajos pakalpojumos (izglītībā un veselībā), bet šajās nozarēs vairāk tiek nodarbinātas sievietes.
“No šī varam secināt, ka strukturālo bezdarbu var ietekmēt arī reģiona nozaru struktūra un kādu nozaru dominante reģionā var sniegt priekšrocības vienam vai otram dzimumam. Tas savukārt atgādina, cik ļoti izsvērtām un precīzi mērķētām ir jābūt nodarbinātības apmācību programmām un citiem politikas instrumentiem,” akcentē ekonomiste.
Analizējot iedzīvotāju procentuālo sadalījumu pēc ekonomiskās aktivitātes 15 – 74 gadu vecuma grupā, Bičevska norāda, ka to var raksturot ar skaitāmpantiņu: “Pieci vilki vilku vilka” – seši nodarbinātie, no kuriem pieci ir algoti darbinieki un viens darba devējs vai pašnodarbinātais. “Otri pieci brīnījās” – viens darba meklētājs un četri ekonomiski neaktīvie iedzīvotāji (pensionāri, mājsaimnieces, studenti u. c. algotu darbu nestrādājošie un darbu nemeklējošie).
Straujās izaugsmes gados visnozīmīgāk nodarbināto skaits palielinājās Latgalē – no ļoti zema līmeņa (aptuveni 47%) 2004. – 2005. gados tas pakāpās līdz 58% 2008. gadā, pat nedaudz apsteidzot nodarbinātības līmeni Vidzemē.
Nodarbinātības līmenis Latgalē 2011. gadā (ar tautskaites korekciju) joprojām ir augstāks nekā 2004. gadā, tomēr šis uzlabojums nav līdzējis pārspēt nodarbinātības rādītājus citos reģionos, tikai samazinājis starpreģionu izkliedi. Kopumā var teikt, ka “treknie gadi” ir nesuši arī pozitīvas pārmaiņas – iepriekš daudzi ekonomiski neaktīvie Latgales iedzīvotāji darbaspēka trūkuma un tā provocētā algu kāpuma apstākļos uzsāka darba gaitas. Lai arī Latgalē bezdarbs joprojām ir augsts, tomēr pozitīvi, ka iedzīvotāji ir saglabājuši interesi par darba tirgu un lielā mērā bezdarbs, kas iepriekš bija slēpts, tagad atspoguļojas arī oficiālajā statistikā.
Cita situācija ir Rīgā un Pierīgā. Lai gan te nodarbinātības līmenis allaž bijis augstākais Latvijā, tomēr pēc samazinājuma krīzes laikā tas joprojām ir 3-4 procentu punktus zemāks nekā 2004. gadā un aptuveni 9 procentu punktus zemāks nekā 2008. gadā. Tomēr 2011. gadā situācija varētu būt krietni uzlabojusies.
Vidzeme, Zemgale un Kurzeme ar savām nodarbinātības līknēm vij musturus – kurš nu dzīpars kurā brīdī izvirzās priekšplānā. Pēc pēdējiem datiem, šajos trīs reģionos nodarbinātības līmenis ir ļoti līdzīgs (52.4-52.9%). Kurzemē krīzes laikā nodarbinātības līmenis krita nedaudz mērenāk nekā citos reģionos, tomēr pēdējo gadu dati uzrāda stagnējošu dinamiku, kamēr citos reģionos noris straujāka nodarbinātības atjaunošanās, īpaši Zemgalē.
Viens no Kurzemes izaugsmi ierobežojošiem faktoriem varētu būt augstāks ekonomiski neaktīvo iedzīvotāju skaits vecuma grupā 15 – 74 gadi – 38.3% (Vidzemē un Latgalē gan ir vēl nedaudz augstāks). Turklāt, ja aplūko iedzīvotāju vecuma struktūru, var secināt, ka Kurzemē ir zemākais darbaspējas vecuma iedzīvotāju īpatsvars – 62.5% – gan samērā augsta bērnu, gan sirmgalvju īpatsvara dēļ. Par augstu bērnu īpatsvaru varētu priecāties, tomēr tas, līdzīgi kā visā valstī, vairāk saistīts ar darbaspējīgā vecuma iedzīvotāju skaita straujāku sarukumu emigrācijas, nevis dzimstības uzlabojuma dēļ. Nevaram runāt arī par pozitīvām demogrāfiskām pārmaiņām pēdējā laikā. Ja salīdzina 2012. gada sākuma datus ar 2011. gada sākumu, bērnu skaits visstraujāk sarucis tieši Kurzemē (te jāņem vērā dzimšana, emigrācija, kā arī 15 gadu vecuma, t.i., darbaspējīgā vecuma sasniegšana).
Pozitīva dinamika vecuma grupā līdz 15 gadiem bijusi tikai Rīgā, turklāt te bērnu skaits stabili pieaug jau vairākus gadus. Statistiķi min, ka tas varētu būt saistīts ar Rīgā strādājošo vecāku interesi savas atvases reģistrēt galvaspilsētā ar nolūku jau laikus nodrošināt vietas pirmsskolas iestādēs un/vai skolās. Turklāt Rīgā dzimušajiem bērniem tiek piešķirts pabalsts, kas varētu būt papildu stimuls.
Jebkurā gadījumā rīdziniekiem ir pāragri priecāties par dzimstības uzlabojumiem, jo divtik vairāk palielinājies virs darbaspējas vecuma iedzīvotāju skaits un krietni samazinājies darbaspējas vecuma iedzīvotāju skaits. Darbaspējas vecuma iedzīvotāju īpatsvara samazināšanās ir aktuāla visā Latvijā, bet Rīgā tas sarūk īpaši strauji, un tā nav laba ziņa pašvaldības budžeta ilgtspējai, īpaši situācijā, kad tiek palielināti sociālie izdevumi, piemēram, sabiedriskā transporta lietošanai par brīvu pensionāriem un skolēniem.
Pētījums pilnībā pieejams mājaslapā www.makroekonomika.lv, sadaļā «Analītiskā informācija». Darbā vērtēta teritoriju attīstība, nozaru struktūra, ēnu ekonomikas rādītāji, investīciju piesaiste, uzņēmējdarbības rādītāji, nodarbinātība, iedzīvotāju ienākumi un izdevumi, nevienlīdzības un nabadzības riska rādītāji.
