Augstākā vidējā neto alga ir Rīgā, bet zemākā – Latgalē, pētījumā «Džimpiņ-rimpiņ pār deviņi novadiņ’ (Latvijas reģioni 2004-2012)» raksta Latvijas Bankas ekonomiste Agnese Bičevska.
Krīzes zemākajā punktā – 2010. gadā – biezākais maciņš, rēķinot uz vienu mājsaimniecības locekli mēnesī, bija rīdziniekiem, proti, 246 lati. Otrs augstākais – Pierīgā (208 lati). Tad secīgi sekoja Kurzeme (181 lats), Vidzeme (179 lati), Zemgale (170 lati) un Latgale (155 lati). Novērojama samērā liela atšķirība starp pilsētnieku un lauku teritoriju iedzīvotāju rocību. Ja pilsētās vidēji uz vienu mājsaimniecības locekli mēnesī ienākumi bija 219 lati, tad laukos – tikai 163 lati.
Rīcībā esošajos ienākumos gandrīz 2/3 veido ienākumi no algota darba. Tādējādi nav brīnums, ka vidējā darba alga uzrāda gandrīz tādu pašu sadalījumu reģionālā griezumā kā kopējie ienākumi, skaidro ekonomiste.
Augstākā vidējā neto alga allaž ir bijusi Rīgā. Kopš 2004. gada vidējā alga Rīgā, tāpat kā citviet, strauji auga, 2008. gadā sasniedzot vēsturiski augstāko līmeni. Pēc krituma krīzes laikā tā pakāpeniski atkal sāka palielināties un gandrīz ir sasniegusi 2008. gada līmeni – 2012. gada 1. pusgadā vidējā alga bija 381 lats. Cenu kāpuma dēļ šīs algas pirktspēja gan ir zemāka nekā pirms četriem gadiem.
Otra augstākā vidējā alga ir Pierīgā (325 lati), seko Kurzeme (297 lati), Zemgale (283 lati), Vidzeme (264 lati) un visbeidzot Latgale (240 lati).
Ja salīdzinām reģionu secību pēc vidējās algas un rīcībā esošajiem ienākumiem, sarakstā vietām mainījušās Vidzeme un Zemgale, jo vidzemnieku ienākumos prāvāku daļu veidojuši sociālie pabalsti.
Sociālie transferti (pensijas, pabalsti) ir otra lielākā iedzīvotāju ienākumu sastāvdaļa. Augstākais sociālo pabalstu īpatsvars ienākumos ir Latgalē (37%), seko Kurzeme (35%), Vidzeme (32%), Pierīga (30%) un Zemgale (30%). Rīgā sociālie pārvedumi veido 28%. Tas ir procentuālais sadalījums, tomēr latu izteiksmē viens rīdzinieks pensijās un pabalstos saņem vairāk nekā citviet, savukārt zemgalietis – vismazāk. To gan var ietekmēt iedzīvotāju vecuma struktūra, jo virs darbaspējas vecuma iedzīvotāju īpatsvars Zemgalē ir viens no zemākajiem, tātad vecuma pensiju saņēmēju skaits procentuāli ir zemāks, norāda Bičevska.
Pensiju un pabalstu apmērs ir cieši saistīts ar iedzīvotāju iepriekšējiem ienākumiem un veiktajām sociālās apdrošināšanas iemaksām, tādēļ nav pārsteidzoši, ka tie ir augstāki tajos reģionos, kur darba samaksa ir vidēji lielāka. Rīgā augstāka ir gan vidējā vecuma pensija, gan invaliditātes un apgādnieka zaudējuma pensija, gan bezdarbnieku pabalsts, vienīgi izdienas pensija Pierīgas iedzīvotājiem vidēji ir augstāka.
Tāpat iedzīvotāju ienākumus veido citi pabalsti, piemēram, vecāku pabalsti un pašvaldību sniegtais atbalsts. Pašvaldību atbalsta iespējas ir atkarīgas no pašu pašvaldību finansiālajām iespējām, ko atkal lielā mērā nosaka iedzīvotāju darba samaksa un attiecīgie nodokļu maksājumi.
Saskaņā ar Labklājības ministrijas datiem pašvaldības sociālajos pabalstos iedzīvotājiem 2010. gadā izmaksājušas 45 milj. latu, tajā skaitā 17 milj. latu dzīvokļa pabalstos. Rēķinot uz vienu ģimeni, kas atbalstu saņēmusi, vidēji pašvaldības sociālajos pabalstos izsniedza 25 latus mēnesī. Dāsnākā pašvaldība ir Rīgas dome, kas ģimenēm izsniegusi (vai natūrā nodrošinājusi) vidēji 36 latus mēnesī, t.sk. dzīvokļa pabalstā – 26 latus. Tiesa, pabalsts tiek izmaksāts retāk – mazākam ģimeņu skaitam salīdzinājumā ar kopējo ģimeņu skaitu.
Zemgalē pašvaldību sniegtie sociālie pabalsti ir vidēji 22 lati vienai ģimenei, pārējos reģionos – 20 lati.
Krietna daļa no šā atbalsta tiek sniegta natūrā, kas paslīdēs garām rīcībā esošo ienākumu novērtējumam, jo metodoloģija prasa fiksēt tos pašvaldību pabalstus, kuri tiek sniegti uz individuālu personas iesniegumu vai pieprasījuma pamata un kas tiek maksāti naudā (izņemot pašvaldību pabalstus īres un/vai komunālo pakalpojumu segšanai). Tādējādi, piemēram, pašvaldības dāvātās bērnu gultiņas nemaz šajos datos neatspoguļosies. Tāpat paslīd garām ienākumi natūrā no piemājas saimniecības, skaidro ekonomiste.
