Dārzkopības un biškopības biedrībā Rožu svētku ieskaņā, jau 15. augusta vakarā pulcējās bijušie un esošie rožu audzētāji. Skumji, ka nebija ieradies neviens pārstāvis no kādreiz tik prestižās Tukuma izmēģinājumu paraugdārzniecības. Acīmredzot ir vajadzīgs laiks, lai varētu filozofiski pārvērtēt to, kas ar šo uzņēmumu ir noticis…
Daudziem sāp sirds par drupām, kas tagad ir bijušo plaukstošo dārzu vietā, un dārzniekiem pašlaik par rozēm ir grūti runāt…
Sākums labai tradīcijai
Bet Tukuma dārzkopības biedrības biedriem gan bija ko atcerēties! Atmiņu kamolu šķetināt uzsāka Jaunpils nodaļas vadītāja Zenta Plezere: "Šodien svinam puķu karalienes rozes svētkus. Dārzkopji jau gadiem svin Dārza svētkus. Nu mums ir arī Rožu svētki. Domāju, ka tā varētu būt turpmāk tāda laba tradīcija."
Par to, kā tapa Dārzkopības biedrības māja, stāstīja bijušais ilggadējais biedrības priekšsēdētājs Viktors Džeriņš: "Par Tukuma rozēm es biju dzirdējis jau sen, bet pirmo reizi vairāk par tām uzzināju, kad biju nosūtīts praksē uz Pūres dārzkopības staciju. Liktenis tā bija lēmis, ka es vēlreiz atgriezos Tukumā un pirms nepilniem 25 gadiem sāku strādāt biedrībā. Līdz tam man bija diezgan neskaidrs, ar ko tur nodarbojas. Zināju vien, ka daudzi audzē rozes. Kad sāku strādāt, ekonomiskie apstākļi biedrībai bija nostabilizējušies, bet telpu nebija – visi 15 darbinieki sēdējām vienā lielā zālē. Tukumā nebija arī viesnīcas, kur izmitināt klientus, un viņu izmitināšana gūlās uz Tukuma dārzkopju pleciem – viņi tika uzņemti, guldināti, ēdināti, dzirdināti. Par to varētu pastāstīt Lūcija Ose, kas savās mājās uzņēmusi gan labus viesus, gan iedzērājus… Visādi ir gājis…"
Privātmāju mikrorajoni – no rozēm
V. Džeriņš:
– Mūsu biedrība pamatā nodarbojās ar rožu audzēšanu, mazāk (zem 10%) bija sīpolpuķes. Pirmajā gadā, kad atnācu strādāt, tās deva gandrīz trīs miljonus lielu apgrozījumu. Vēl pēc trim gadiem – četrus miljonus. 1986. gads bija tas, kad Tukuma dārzkopības biedrība deva gandrīz pusi no Latvijā izaudzētajām rozēm. Nav jau nekāds noslēpums, ka cilvēki vispirms dabūja apbūves gabalu, tad pie kaimiņa izaudzēja pirmo tūkstoti rožu, tad uzcēla siltumnīcu, pēc tam – māju. Tā izauga daudzi privātmājiņu mikrorajoni ap Tukumu.
Toreiz bija pieņemts, ka no tiem, kas nodeva vairāk nekā 1000 rožu, atskaitīja 0,5% no apgrozījuma. No iegūtajiem līdzekļiem algoja cilvēkus, kas apkopa Durbes parku un Kandavas Ozolājus. Taču šo darbu pārtrauca 1987. gadā ar norādījumu, ka nepareizi izmanto līdzekļus, piesaistot darba spēku. Biedrību un tās priekšsēdētāju V. Džeriņu paglāba vien tas, ka šis fonds bija nodibināts ar Republikas Dārzkopības biedrības (kurā iekļāvās Tukuma dārzkopības biedrība) atļauju un par šāda fonda nodibināšanu tika lemts jau iepriekš, turklāt atļauju tam deva bijušais Tukuma lauksaimniecības nodaļas priekšnieks Ozolnieks.
I māja ar defektu, i nauda pazaudēta
V. Dzēriņš:
– Ieskatoties senākā biedrības vēsturē, sākotnēji dārzkopības biedrība bija Maskavas dabas draugu organizācija, to vadīja Mežapuķe. Tad biedrība pārtapa par Dārzkopības un biškopības biedrību, vēlāk – par agrokooperatīvo biedrību un apvienoja arī truškopjus, un tad atkal kļuva par Dārzkopības biedrību.
Dārzkopības biedrības namam pamatus ielika 1984. gadā. Valde nopirka māju Durbē. Tika uzlaboti darba apstākļi. Tika iegādātas arī jaunas automašīnas. Šīs – bišu mājas – celtniecībā daudz uzraugu bija, bet māja uzcēla ar tādu defektu, ka ēka ir ar 60 cm zemākiem pamatiem nekā vajag. Turklāt uzraugiem maksāja naudu, viņi strādāja toreizējā lauksaimniecības pārvaldes celtniecības daļā… Tomēr māju nodeva ekspluatācijā, un līdz ar to telpu jautājums bija atrisināts.
Perestroikas laikā Tukuma dārzkopības biedrība zaudēja vairāk nekā 1,5 miljonu rubļu. Bija pieņemts lēmums, ka nedrīkst ņemt iepriekš samaksu par preci, bet tikai tad, kad tā tika realizēta. Tādējādi daži klienti par saņemtajām rozēm ar biedrību nenorēķinājās. Tomēr biedrība norēķinājās ar visiem puķu audzētājiem, jo tai bija īpašumi, ko varēja pārdod. Tas arī glāba biedrības prestižu, un Latvijā no lielā biedrību skaita šodien ir saglabājušās trīs biedrības…
Darbības laikā bijušas arī dažas nebūšanas, piemēram, nepareizi aizsūtīta prece, bija sūtītas rozes uz Kazhstānu, kuras gāja caur Sočiem, un, pēc 10 dienām nonākušas gala mērķī, tās bija apsalušas.
Pārmaiņu laiks nesa arī zaudējumus
– Pārmaiņu laikā zaudējām ļoti daudz klientu, jo nu bijām mācīti, ka jāņem samaksa uzreiz. Zinot mūsu ekonomisko stāvokli un to, ka mēs zaudējām klientus Krievijā, ciniski pret mums izturējās rietumi. Krievi maksāja par tulpju sīpolu toreiz piecus santīmus, tad holandieši – trīs. Kaut gan, gatavojot preci tālākai realizācijai, mūsu sīpolus jauca ar saviem, jo mūsējie bija kvalitatīvāki. 90. gadu beigās biedru skaits bija vairāk nekā 4,5 tūkstoši. Lielākā daļa pārtrauca rozes realizēt un aizgāja prom no biedrības.
Daudziem bija pretenzijas, ka viens cilvēks drīkst nodot rozes 3000 rubļu vērtībā. Mūsu statūtos, kas bija visām biedrībām vienādi, bija rakstīts viens teikumus, ka biedrība ir tiesīga realizēt savas produkcijas pārpalikumu. No tā arī radās tas normatīvs, ka viens biedrs nevar realizēt vairāk par 3000 rubļiem. Par katru, kas bija pārsniedzis šo summu, man bija jāatskaitās Pavlovam, kurš toreiz bija centrālās biedrības priekšsēdētājs. Visvairāk rožu audzētāji bija Tukumā, Lapmežciemā un Engurē.
Mums pārmeta, ka, salīdzinot ar puķu realizāciju, minimāli pildījām pārtikas programmu. 1986. un 1987. gadā sāka strādāt mūsu kioski, tad konfliktu ar centrālo valdi nebija. Paldies biedriem, kuri ir strādājuši un nu esam spējuši biedrībai nodrošināt juridisku un ekonomisku patstāvību.
– Cik procentus par starpniecību biedrība ņēma no rožkopjiem?
V. Džeriņš:
– 15%
– Un ar šo naudiņu varēja tik daudz izdarīt! Kopt Durbes parku, Ozolājus, uzturēt biedrību, uzbūvēt māju… Tagad starpnieki dažkārt ņem 100% uzcenojumu un saka, ka slikti dzīvo…
– Es vēl aizmirsu pateikt, ka mēs katru gadu devām naudu ciemiem (pagastiem), kolhoziem, sovhoziem, gandrīz visām skolām, Tukuma pilsētai – viņi prasīja naudu labiekārtošanai. Esam nopirkuši Pūres dārzkopības izmēģinājumu stacijai upeņu novākšanas kombainu, aizdevuši naudu sovhozam «Zemgale», devuši naudu Dobeles izmēģinājumu stacijai selekcionāra Upīša muzeja iekārtošanai, esam pat devuši vienam Ventspils sovhozam. Pēdējais bija Centrālās valdes lūgums…
Dārzkopības biedrībā strādājošo algas bija noteiktas. Galvenā grāmatvede saņēma 120 rubļus un vēl kādu prēmiju – Ls 20 ceturksnī. Bet viņa taču apgrozīja kādas summas!
Mums bija ļoti talantīgi cilvēki
Auseklis Baumanis, bijušais rožu audzētāju sekcijas vadītājs:
– Vairāk kā par 3000 rubļiem nedrīkstēja realizēt rozes, tāpēc arī iesaistīja visus ģimenes locekļus, lai varētu realizēt. Daži centās šos noteikumus apiet un realizēt rozes citās vietās. Bija arī gadījumi, ka vienu otru pat sauca uz miliciju pie izmeklētājiem. Toreiz bija termins – "bezstrādes ienākumi". Nu, bez darba tur nevarēja neko. Rožu audzēšana ir visai sarežģīts process, un varēja tikai apbrīnot cilvēkus, kuri nebija savu mūžu nodarbojušies ar dārzkopību un spēja izaudzēt kvalitatīvus stādus. Mums bija ļoti talantīgi cilvēki.
Interesants, bet saspringtas darbs bija rožu izstādes, kas notika Sporta pilī. Tad visa sporta pils bija pilna ar rožu ziediem. Tas bija ļoti skaists pasākums, kas ilga trīs dienas. Mūs apbrīnoja arī ārzemnieki, kas brauca šīs izstādes skatīties. Pie sporta pils, lai tiktu izstādē, nereti bija jāstāv garā rindā. Tukums ar rīdziniekiem aizvien bija tie, kuri cīnījās par pirmo vietu. Apbrīnoju meitenes, kas piedalījās izstādes veidošanā, šo darbu paveicot vienā naktī.
Dārzkopības biedrībai ir paveicies, ka priekšsēdētājs bija Viktors Džeriņš, kurš prata pārliecināt centrālo valdi Rīgā, ka mums ir vajadzīga šī ēka. Tā mums ir liela veiksme. Šodien mums ir sava māja, kur varam sanākt kopā, organizēt izstādes un citus pasākumus. Manā bērnībā Tukumu dēvēja par ķiršu pilsētu, rozes nāca pēc tam…
Aktīvi visās jomās
Alma Kažus, Kandavas nodaļas vadītāja:
– Kandavas nodaļa sāka darboties 1972. gada 21. martā. Pirmajā sapulcē jau piedalījās 68 biedri. Biedru skaits auga strauji, un sākās dažādu kultūru – rožu, tulpju, gladiolu – audzēšana. Tā kā nebija īsti kur apmesties, ar laiku tikām pie kioska Kandavā. Šaubījāmies, vai būs vajadzīgais apgrozījums. Tomēr pierunājām, lai ļauj mums Kandavā atvērt tirdzniecības punktu. Tirdzniecības punktu atvēra arī Tukumā. Apgrozījums kioskiem strauji auga. Kandavā nebija ne tirgus, ne sakņu veikala un bija daudz cilvēku, kuri gribēja iegādāties dārzeņus un ziedus. Lai nodrošinātu preci, sākām sazināties ar visām Tukuma rajona dārzniecībām.
Sākumā Kandavā lielākā daļa cilvēku audzēja mārrutkus. Tad sāka audzēt rožu mežeņus. Pamazām Kandavā izveidojās viena no lielākajā organizācijām Tukuma nodaļā. Cilvēki naudu nopelnīja, brauca ekskursijās, organizēja lekcijas par dārzkopības tēmu. Bija arī dažādi ierobežojumi – piemēram, sīpolpuķes nedrīkstēja vairāk dārzā būt kā 100 m².
1978. gadā Tukuma dārzkopības biedrībai bija apgrozījums – viens miljons rubļu. Dārzkopības biedrības biedri piedalījās arī talkās gan kolhozos, gan pilsētas sakopšanā. Pastāvīgi braucām talkā uz kolhozu «1. Maijs». Tā kā bijām aktīvi, mums nekādās pretenzijas nevarēja izvirzīt. Daudzi biedrības biedri ceļoja – pa Baikālu, līdz pat Kamčatkai un Sahalīnai. Braucām ar krievu lidmašīnām… Ir ko atcerēties.
Tagad vēl fotogrāfijas paskatāmies. Rozes potējām arī visi kopā – apmācījām radus, draugus, kaimiņus, un kopā potējām visu nakti. Vienatnē droši vien neizturētu, no rīta bija jāiet uz darbu…
Rozes joprojām ir pieprasītas
Optimistisku un cerīgu noskaņojumu šajās atmiņās ienesa engurniece Vija Zikmane:
– Savā dzīvē nesāku nevienu darbu ar vārdiem: "Es nevaru." Nav tāda "Es nevaru." Rozes audzēju no 1972. gada bez pārtraukuma. Strādāju vēl citā vietā un nodarbojos ar rožkopību. Pēc mūsu rozēm arī šodien ir pieprasījums, tikai vajag atrast kontaktus. Sanktpēterburgā mūsu rozes ir ļoti pieprasītas, ja vien mēs nesāksim haltūrēt – potēt uz poļu potcelmiem. Es šodien gribu pateikties tiem kandavniekiem, kas arī pašlaik audzē ļoti kvalitatīvus mežeņus, uz kuriem uzpotētā roze jau zied. Visvairāk pieprasītas ir rozes, kuras ir nogalotņotas ar diviem līdz trīs dzinumiem. Naudu nopelnīt var, un realizācija ir. Septembra sākumā parasti braucu uz Maskavu, uz rožu izstādi. Maskavā rozes var pārdot pēc tāda paša principa kā Rīgas tirgū. Es kādreiz vedu rozes arī uz Rīgas tirgu, taču viena firma mani tur ievēroja, un tagad es sadarbojos ar šo firmu.
Rozēm pēdējos gados mainās mode. Sarkanās rozes grib mazāk, bet `Eiropiāna` no modē joprojām. Prasa dažādas krāsas vīteņrozes. Apskatījos rozes arī Rundāles pilī. Lai būtu tajā sistēmā, ir jāseko modei līdzi. Tukšiem ziediem rozes nav pieprasītas. Pieprasītas ir tādas, kas pašas pazaudē ziedu, lai vecie ziedi nav jāgriež. Prasa smaržīgas, pildītas rozes, angļu tipa.
Atmiņās par rožu laikiem biedrībā dalījās arī Eduards Ūdris, Lūcija Ose, Skaidrīte Pētersone, Inta Šneidere, kura pastāstīja, kā Eduards Ūdris nedēļas laikā toreiz izgatavoja vāzes. Rožu izstādēs tukumnieki nekad zemāk par otro vietu nebija. Biedrības priekšsēdētājs Andris Vanags pastāstīja par biedrības pašreizējo darbu, par to, ka biedrībā ir gandrīz 200 biedru, tā vēl joprojām saglabā tradīcijas un organizē izstādes Tukumā, apmeklē Puķu draugu dienas un audzē puķes.
