Sestdien, 19. februārī, Tukuma muzeja Audēju darbnīcā atklāja mākslinieces Zaigas Reimanes radošo darbu izstādi, kurā apskatāmi keramikas un porcelāna darbi, smalki audekli, apgleznots zīds, latviski pamatīgas segas un smalki pasteļi, rakstaini adījumi un sarežģītā tehnikā darinātas vienkāršas sedziņas no diegu galiņiem…
Izstādei dotais nosaukums «Pārvērtības» precīzi raksturo arī pašu autori vai, pareizāk, viņas radošā darba prasmi, kuras izpausmes bijušas tik dažādas, turklāt tās nemitīgi pilnveidojušās, turpinājušās, plūstoši pārgājušās no vienas jomas otrā … Tāpēc arī izstāde ir tik mīļa un saprotama, jo iekārtota kā mājīga dzīvojamā istaba. Un it viss, kas telpu rotā, ir Z. Reimanes darināts. "To esmu varējusi tāpēc, ka esmu beigusi interjera dekoratorus. Pasniedzēji mūs stundās virzīja uz interjeru. Un jaunībā, kad visu pieņem, tieši tajā nodaļā arī daudz ko varēja apgūt. Un tur es kā tāda tukša lapa atradu jebkurai lietai iestrīpojumu. Telpā jau tas viss vajadzīgs – audums, dekors…," stāsta autore.
Tukuma muzeja direktore Agrita Ozola gan uzskata, ka izstāde ir pilnīga vien tad, kad tās vidū ir autore, jo šajā izstādē māksliniekam jābūt visā iekšā.
Nedaudz aprunājoties, noskaidrojām, ka šī izstāde gadījusies, kā viss viņas dzīvē – mistiski. Apaļa jubileja bijusi pirms gada – maijā. Neilgi pēc tam darbus plašā klāstā savākusi, kad reiz paaicināta kuplināt kolēģes izstādi: "Ja tā nebūtu noticis, daudzus darbiņus no šeit redzamajiem būtu novalkājusi. Toreiz manus darbus neizmantoja, bet kāds ieteicās, ka varbūt pati varu savu izstādi uztaisīt. Padomāju – varbūt 60 gados varētu vienu izstādi atļauties… Decembrī gan bija tādas dienas, kad no rīta teicu – nē, izstādes nebūs, bet vakarā domāju, ka būs. Tikai janvārī sapratu, ka taisīšu un – kā būs, tā būs. Tāpēc tagad, lūdzu, kā ir, tā ir."
Vērojot, ar kādu sajūsmu izstādes viesi (daži arī laipni aizdevuši šos darbus) pēta māla rūķus un īpašās keramikas gleznas, jāsecina, ka tā ir un paliek Z. Reimanes īpašā "firmas" zīme. Tomēr bez skumju pieskaņas autore secina, ka māla darbi un dedzināšana pati no sevis beigusies: "Un ne jau tāpēc, ka es to vairs nevarēju vai negribēju darīt; tāpēc, ka vienkārši šis keramikas laikmets beidzās. Tam sekoja porcelāns – ap kādu 2004. gadu. Tad nāca kas cits."
Vaicāta, kādā jomā māksliniece tagad iemēģina spēkus, viņa smaidot saka, ka tagad esot jāaudzina mazbērni… Kad iebilstam, ka tā ir ļoti radoša joma, Zaiga smejas un piekrīt: "Ļoti… Un pienākums arī. Katrs no viņiem ir pa
