Atklāj Uģa Grantiņa fotoizstādi

24. martā Tumē atklāja Uģa Grantiņa fotogrāfiju izstādi «Katram savs nesamais». Ikdienā Uģis vada atkritumu pārstrādes firmu, bet citā laikā nereti sastopams ar fotoaparātu rokās – savulaik bijis Jāņa Vītola skolnieks, šobrīd viņš ir ieredzēts dažādu pasākumu fotogrāfs.

24. martā Tumē atklāja Uģa Grantiņa fotogrāfiju izstādi «Katram savs nesamais». Ikdienā Uģis vada atkritumu pārstrādes firmu, bet citā laikā nereti sastopams ar fotoaparātu rokās – savulaik bijis Jāņa Vītola skolnieks, šobrīd viņš ir ieredzēts dažādu pasākumu fotogrāfs.

Izstādē Tumes kultūras namā pie sienām rindojās melnbalti kvadrātiņi sidrabainos rāmīšos. Bildes aiz stikla ietvariem Tumes atspulgos dzīvo savu dzīvi – nesamā tēmu autors paplašinājis ar emociju fiksējumiem… Lūk, izplūdis sievietes pliknis priekšplānā, bet asums fokusēts uz bērna neizpratnes pilno skatienu fonā. Turpat atspulgā piebrauc autobuss un, kad aizbrauc, skatienam paveras vietējais veikals; tas viss vienā darbā plus vēl neuzkrītoša mūzika, vīns un viesu balsu murdoņa… Un skatītāju ātri nobur sajūta, ka viņš, tāpat kā autors, šeit tikai garāmejot…

Izmantojot iespēju, pavaicājām Uģim dažus vienkāršus jautājumus:

Kāpēc emocijas, tavuprāt, ir nesamais – nasta? Vai tāpēc, ka neīstas?

– Nasta ir nesamais. Tā nav ne slikta vai laba. Ar akmeņiem pilna soma ir smaga, bet ar naudu – ne, tāpēc to nevar tā dalīt. Arī emocijas ir emocijas, vienalga kādas – priecīgas vai bēdīgas. Nasta nav jāuztver tikai negatīvā nozīmē. Sabiedrībā var nest arī prieku un gaišas emocijas, tikai jautājums – ko mēs biežāk izvēlamies? Protams, uz negācijām bildēs vieglāk "izbraukt", tomēr mani vairāk aizrauj tā dzirkstelīte, kas priekā. Manuprāt, pasaulē ir 80% prieka un 20% bēdu, tikai mēs tos 20% uztaisām par 200%, tāpēc negācijās dzīvojam. Prieku mēs mazāk ievērojam, jo tas šķiet pašsaprotams… Lūk, bildē tante ar kažoku līdz zemei – viņai tas nav nasta; viņa ir lepna un laimīga par šādu kažoku.

Ko teiksi par darbu kvadrātveida formu?

– Man šādā formātā bija izprintēti darbi, un es vienkārši piemeklēju izstādes tēmai atbilstošus… Tāpēc kvadrātiņi.

Kāpēc melnbaltā tonī?

– Tāpēc, ka tas ir kūlīgi. Lai cilvēki neieciklētos uz saulrietiem. Krāsas ātri paņem un ir labs izteiksmes veids, taču tad būtu tā – kur sarkanāka kleita, tā smukāka bilde. Tāpēc arī vīrieši vairāk skatās uz blondīnēm, ne brunetēm – jo viņas asociējas ar gaismu un tīrību. Taču, lai uzsvērtu domu – parādītu tēlus, ritmus un formas, labāk der melnbaltā fotogrāfija.

Kas tev šobrīd ir aktuāls?

– Pirmkārt, tas, ka, dzīvojot pa mākoņiem, palaižam garām ikdienišķo. Mums šķiet, ka tikai šovu dalībnieki ir īpaši, bet īpašs ir ikviens cilvēks.

Nu kurš tagad nefotografē… Atnesīs desmit Tumes iedzīvotāji savas bildes, bet kas tās darīs īpašas?

– Viss atkarīgs no tā, kā bildētas. Globāli raugoties, viss, kas notiek, ir ikdienišķs. Mēs paši radām neikdienišķo – izvēlamies, kas un kā būs redzams kadrā. Tā bildē pie Brīvības pieminekļa ik dienas kareivji soļo un onkulīši garām staigā, bet vienā noķēru mirkli, kur onkulīša žesti sakrīt ar kareivju stāju…

Tomēr bildēs tu rīkojies kā mazo lietu dievs – fonus, kas nepatīk, notušē; galvu, kas šķiet lieka – nogriez… Ja realitāte tev nav pieņemama, tad kādām vērtībām dod priekšroku?

– Tā ir fotogrāfijas valoda – fotogrāfa izteiksmes līdzekļi. Lai nebūtu "tūristu bildes", kur viss nonivelēts līdz beidzamam. Cilvēku miljoni fotogrāfē, bet tā pa īstam neviens neko neparāda! Fotogrāfijas valoda slēpjas kadra, fokusa attālumu, diafragmas atvēruma un daudzu citu nianšu izvēlē. Tas ir tas āķis, kas mudina izzināt fotomākslu. Visi zina, ka Bresonam ir labi darbi, bet, kāpēc – nespēj paskaidrot, bet tie, kas meklē tālāk, novērtē šīs nianses. Mūsu fotomākslas klasiķis Gunārs Binde teica tā: "Lai saprastu valodu, tā jāmāk. Lai iemācītos lasīt, jāpazīst burti." Un tā ikvienā mākslā ir kāda zināšanu bāze, no kuras sākas izpratne. Mums nesaprast, kāpēc Pikaso darbus pērk par tādām summām…

Vai jūti sevī kādu rokrakstu parādamies?

– Jā, es esmu liels mākslinieks, vienīgi kā dakteriem – tas rokraksts reizēm nesaprotams…

Vai ir kāda joma, kur vēlētos vairāk darboties?

– Būtībā, radoši izaicinājumi ir it visur. Ja esmu kopā ar ainavistiem, tad skatos, ko viņi dara un kaut ko no sevis pielieku, tomēr ainavas ir svarīgas cilvēkiem, tāpēc pat ainavā cilvēkam ir svarīgi ieraudzīt sevi… Varbūt tāpēc mani vairāk interesē cilvēki un emocijas, kas ilgst tikai acumirkli…

Vai ik vietā, meklējot interesantus skatus, neapzodz pats sevi – nelaupi iespēju mierīgi izbaudīt mirkli?

– Jā, bet cik laba sajūta, kad izdodas labu momentu noķert…! Tas ir kā spēlējot hokeju – ne vienmēr ripa ielido vārtos, bet vai par to jāstreso? Tāpat makšķerniekam ne vienmēr ķeras – viss skaistums procesā. Un otrs – cik tā darba – nospiest aparāta pogu – viens klikšķis…

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *