13. martā Jelgavā nu jau otro gadu pēc kārtas tiks atklāts kādreizējai latviešu estrādes leģendai Norai Bumbierei veltīts jauno dziedātāju festivāls un konkurss. Bet pašā februāra nogalē «Neatkarīgo Tukuma Ziņu» redakcijā viesojās šī festivāla iniciatore un Noras Bumbieres fonda dibinātāja, dziedātājas māsa Māra Zustrupa.
Stāstot par festivāla ideju un mērķiem, M. Zustrupa atzina, ka tie ir vismaz divi – vispirms tā, protams, ir iespēja jaunajiem izpildītājiem sevi parādīt un arī gūt atzinību. Bet otrs, kas festivāla organizatoriem šķiet jo svarīgāks mērķis – popularizēt latviešu estrādes mūziku un arī atgādināt: "Jūs – jaunie, talantīgie – neesat atnākuši tukšā vietā, arī pirms jums bija tautas pielūgti mākslinieki, pārpildītas koncertu zāles un mūzika, kas izturējusi laika pārbaudi."
Pamudinājums – bērnu nezināšana
M. Zustrupa:
– Pagājušajā gadā, kad notika pirmais fonda rīkotais konkurss, man nāca klāt bērni, jaunieši – šī konkursa dalībnieki – un patiesi izbrīnīti prasīja: "Bet kas ir Nora Bumbiere, kāpēc viņai par godu tiek rīkots konkurss?" Man tas bija pārsteigums – tātad bērni ne tikai nezina Latvijas senāko notikumu vēsturi, bet arī nepazīst latviešu estrādi…
Šī nezināšana un pārsteigums man bija labs stimuls iesākto turpināt. Var jau būt, ka es nemaz nebūtu uzdrošinājusies ko darīt, ja mani nebūtu pamudinājuši mūsu vecie mākslinieki, mani kādreizējie kolēģi: "Nu, kāpēc nekas nenotiek? Kāpēc nekas netiek darīts Noras piemiņas labā?" Un tas es apsēdos un padomāju – tiešām, kāpēc ne? Ja ne es, ja ne mūsu ģimene – kas tad?
Pērn ar uzņēmuma «Slokas celtnieks» atbalstu Pasta salā arī notika pirmais konkurss. Pērn tikai mēģināju paskatīties, pamēģināt – kā tas būs. Vai maz būs kāda atsaucība. Un tas bija pārsteigums, kad atsaucība bija tik liela – pieteicās teju simts dalībnieki, kas startēja trīs vecuma grupās. Bija arī klausītāji, izdevās rast atbalstu idejai. Nu jau vairs nevaram atkāpties.
– Pērn bija festivāla aizsākums, tāds kā izmēģinājuma variants. Kādas ieceres gribat realizēt šogad?
– 13. martā mēs paziņosim par Noras Bumbieres fonda Latviešu mūzikas festivāla atklāšanu. Mūsu iecere – visu gadu (ne tikai vasarā) rīkosim atlases konkursus, pusfinālus. Un finālisti 13. martā katru gadu piedalīsies Galā koncertā, kurā būs pieaicināti lielie latviešu mākslinieki. Piedalīsies Viktors Lapčenoks, Ira Krauja, Zigfrīds Muktupāvels, Daiga Petkēviča, Marta Kukarāne, Meijera kungs, Sabīne Berēzina…
Konkursa norises vieta, protams, ir Jelgava. Vēl apspriežamies ar žūrijas komisijas locekļiem, kā veikt atlasi – vai rīkot atsevišķus pusfināla pasākumus klātienē vai, visticamāk, atlasi veiksim ar ierakstu starpniecību. Atkarībā no pieteikumu daudzuma arī izspriedīsim, vai konkurss ilgs vienu dienu vai vairākās kārtās un vairākas dienas. Konkurss ir valsts mērogā, taču īpaši to esam sludinājuši Jelgavas un Tukuma rajonā, ar kuru ir saistīta mana ģimene.
Lielā skatuve un Raimonds Pauls – tas ir tik biedējoši!
– Fonds nosaukts jūs māsas vārdā. Jūs pati arī esat saistīta ar mūziku?
– Biju, tagad vairs neesmu… Kādreiz dziedāju Jelgavas kultūras namā, estrādes ansamblī «Salve». Tie bija 70. gadi. Kaut arī māsa ir par septiņiem gadiem vecāka, dziedājām arī kopā. Pat pie Raimonda Paula, kur piedalījos veselas koncertprogrammas iestudēšanā. Tieši man tajā bija uzrakstītas trīs dziesmas, kuras es tad tur mēģināju izdziedāt. Bet…
– Kāpēc aizmukāt no Paula? Nevarējāt izturēt slodzi?
– Nevarēju gan.. Ir tā, ka es ļoti baidos no lielās skatuves. Man nebija tās dūšas iekšā… «Salve» un Jelgava – tas ir viens, bet te – Pauls, Rīga, un es tāds jauns skuķis – knapi 18 gadi. Kā uzkāpu uz lielās skatuves…
Un no Raimonda Paula man bija sevišķi bail. Viņam bija tāds īpatnējs runas stils, ka es nekad nevarēju tā īsti saprast, vai viņš mani slavē vai bar, vai pārmet par kaut ko… Biju bailīga, tāpēc arī nekas nesanāca. Arī tās dziesmas, kas bija rakstītas tieši man, bija ļoti sarežģītas un man itin nemaz toreiz nepatika. Tas bija dziesmu cikls par pilsētas zvaniem. Pēc tam radiofonā to ierakstīja Aija Kukule, bet man dziesmas nepadevās tā, kā vajag…
– Atgriežoties pie pašiem pirmsākumiem, kāda bija jūsu un māsas pirmā saskarsme ar mūziku? Kur jūs abas tik muzikālas gadījāties?
– Vispār mēs visi – Bumbieru ģimene – vienmēr esam dziedājuši. Cik sevi atceros, mamma, kas strādāja piena virtuvē, ļoti labi dziedāja, tēvs visu mūžu nostrādāja par šoferi un brīnišķīgi spēlēja akordeonu, arī ļoti labi dziedāja. Arī viņa tēvs bija muzikants. Visas četras mammas māsas dziedāja. Vienmēr tā sanāca, ka visi pulcējās pie mums un vienmēr viss saistījās ar dziedāšanu. Mūziku gan neviens no senčiem nebija īpaši mācījies. Arī Nora, kad sāka dziedāt, no sākuma notis nepazina. Tikai vēlāk, kad jau strādāja Filharmonijā, mācījās Jelgavas mūzikas skolā. Man, kad iestājos kultūras darbinieku tehnikumā, kordiriģentu klasē, piespiedu kārtā bija obligātās klavieres. Tehnikumā toreiz uzņēma audzēkņus, kuriem jau bija jābūt muzikālajai izglītībai, kaut bērnu mūzikas skolas; man tās nebija. Visi bērni jau spēlēja, zināja notis, man tas viss bija jāmācās papildus. Dziedāt jau arī dziedāju tikai pēc dzirdes.
Pats svarīgākais – liela un ļoti mīļa ģimene
– Ko visspilgtāk atceraties no savas bērnības?
– Tā mums – bērniem – bija vienkārši brīnišķīga! Gan laukos Augstkalnē, gan Platonē, gan Jelgavā – nekad mums nebija jāžēlojas, ka nav ko darīt. Mums patika lauku darbi, tiešām patika. Patika cūkām kapāt ēdienu, kartupeļus, biešu lapas, patika ganīt govis, aitas. Droši vien tas tāpēc, ka to visu mums nevajadzēja darīt ilgu laiku, bet tikai īsu brīdi… Mūsu bija daudz – pieci mūsējie, tad vēl lauku draugi, pusi dienas pa mežu nodzīvojām, kur bija gan bunkuri, gan štābiņi kokos… Vecāmāte mums stāstīja pasakas.
– Jūs bijāt tikai divas māsas?
– Nē, trīs. Vecākā māsa Dace mira, kad es vēl mācījos astotajā klasē. Tad Nora un es – pati jaunākā. Septiņus gadus jaunāka par Noru.
– Kā tas ir – būt ģimenē jaunākajam?
– Ļoti labi. Par mani visi rūpējās. Arī par manu dziedāšanu Nora parūpējās. Viņa mani aizveda uz kultūras namu pie mākslinieciskā vadītāja Jāņa Lejiņa un teica: "Es atvedu savu jaunāko māsu, paklausies, kā viņa dzied. Man patīk." Paklausījās un mani pieņēma. Es pat nesapratu, kāpēc tā, jo no uztraukuma dziedāju šķībi un greizi. Pati jutu, ka dziedu šķībi, biju pilnīgi sarkana no kauna, domāju – viss, vairs nemūžam tur neiešu!
Sākumā mums bija piecu meiteņu vokālais ansamblis, tad pārtapām par vokāli instrumentālo ansambli, pēc tam – par orķestri ar solistiem. Bija seši muzikanti un mēs – dziedātāji: es, Aija Krauce, Vanda Švanka, Andis Uļjanovs un Edgars Liepiņš, Jelgavas Edgars Liepiņš. Māsa pati arī bija sākusi dziedāt Jelgavas kultūras nama ansamblī «Jaunība» pie muzikālā pedagoga Šteina un J. Lejiņa.
– Kā māsa atceras, kur un kā viņa tika noskatīta? Uzreiz no Jelgavas kultūras nama ansambļa jau viņa pie Paula nenonāca.
– Kādreiz bija tāda ļoti laba lieta kā tarifikācijas skates, ko parasti rīkoja Orķestru birojs. Atbilstoši skates rezultātiem ansambļi bija tiesīgi sniegt koncertus atbilstoši apstiprinātajām programmām. Un, ja tajā programmā bija kaut kas šaubīgs, tad bija jāņem ārā un vietā jāliek kas cits. Noteikti programmā bija jāiekļauj kāda dziesma krievu valodā…
Domāju , ka šīs skates bija ļoti vērtīgas. Kā tas ir tagad? Ja nav kādas pazīšanās, publicēšanās iespēju, tu jau vari braukt un dziedāt, koncertēt, bet diezin vai kāds tevi zinās un nāks klausīties. Bet toreiz bija stabila, uzticama organizācija, redzēja, kas pilsētā notiek, un rīkoja skates. Ja bija kāds normāls ansamblis vai dziedātājs, tad viņš arī tika izvirzīts.
– Kā vecāki uztvēra, ka jūs ar māsu piedalāties pašdarbībā? Ansamblis – tās taču bija uzstāšanās vakaros, naktīs, ballītēs…
– Mamma teica tā: "Man vismaz ir jāredz tas cilvēks, kas ansambli vada; ja viņš neapsolīs, ka ar tevi viss būs kārtībā, ka tu būsi drošībā, tu nekur neiesi!" Un Jānis Lejiņš, mūsu ansambļa vadītājs, nāca pie manas mammas, stāstīja, kad būs koncerti un kā un kad tikšu atgādāta mājās… Mani ļoti lutināja – es biju pati mazākā, pati jaunākā, mani vienmēr visi čunčināja.
Parasti bija tā: koncerts un pēc tam spēlējām dejas. Mani vienmēr nosēdināja skatuves priekšā un, ja kāds nāca lūgt, tad man bija jāpaskatās uz augšu. Ja vadītājs, mājot ar galvu, teica labi, tad es varēju iet dejot.
– Vai māsai arī tāpat nācās atskaitīties par katru uzstāšanos?
– Nu nē. Nora vienmēr bija patstāvīgāka. Es biju tāds luteklītis, vienmēr pieskatītāka nekā māsas.
– Dziedāšana ne jums, ne māsai, vismaz sākotnēji, nebija pamatnodarbošanās, tā bija paralēli skolai, darbam?
– Man bija skola. Ansambļa vadītājs rakstīja zīmes, ka es, iespējams, kavēšu skolu. Ja, piemēram, svētdienā bija koncerts, tad es pirmdien gulēju. Tad man vienmēr bija attaisnojošas zīmītes.
– Vai nenācās izjust pārmetumus, ka dziedāšanas dēļ skola paliek novārtā, ka ar dziedāšanu nekur tālu dzīvē uz priekšu netiksiet?
– Bija jau visādi, bet īstenībā – skola no manas dziedāšanas necieta. Ja es arī kaut ko nezināju, tad klases biedri centās man palīdzēt. Mana draudzene Dzintra Zelča jau vienmēr visus pierakstus bija sagatavojusi divos eksemplāros, man tikai atlika izlasīt. Un tādas lietas kā skaudība, šķiet, mūsu laikos vispār nebija. Piemēram, starpbrīdis. Mums pie kopgalda bija arī bufete, kurā tirgoja kādas sulas un bulciņas, un rinda tur vienmēr bija neizstāvami gara. Kad es parādījos, mani vienmēr aicināja iepirkties bez rindas. Man šķiet, ka mani tiešām mīlēja, un es biju laimīga.
Māsa, kad sāka dziedāt, gāja vakarskolā. Kā viņai klājās, tiešām nezinu, neesam par to nekad runājušas. Zinu, ka viņa strādāja keramikā. Man ļoti patika pie viņas braukt uz mākslinieku darbnīcu, saloniņu, kur Nora apgleznoja vāzītes. Vecais cehs, kur izgatavoja visādus suvenīrus, atradās tieši pie mūsu mājām, Jaunības ielā. Tas, ka mēs abas ar māsu tur strādājām, droši vien bija likumsakarīgi – blakus mājām un likās tik interesanti! Mēs jau no agras bērnības aiz sētas meklējām tos māla pikučus, skatījāmies, kas notiek fabrikā, un pašas visu ko veidojām. Viss likās un arī bija tik skaisti un interesanti!
Bet pats svarīgākais, ko es atceros no savas bērnības un jaunības laikiem, – liela un ļoti mīļa ģimene. Tāda, kur viens otru ir aizstāvējis, kur viens par otru ir rūpējies, kur vienmēr esam jutušies pasargāti un aizstāvēti. Ja kādam kāda liksta vai kaut kas, mazums, kas dzīve gadās, visi bija klāt un palīdzēja – kā nu katrs varēja un mācēja.
Nora Bumbiere (1947-1994)
Dzimusi 1947. gada 13. martā Jelgavā. Bija latviešu estrādes dziedātāja, viena no visu laiku populārākajām dziedātājām. Plašākai auditorijai kļuva pazīstama 20. gadsimta 60. gadu beigās, kad sāka sadarbību ar komponistu Raimondu Paulu. Viņš uzaicināja jauno talantīgo dziedātāju uz Rīgu, kur pats vadīja Rīgas estrādes orķestri («Reo»). Šajā orķestrī dziedāja arī Ojārs Grīnbergs un Margarita Vilcāne. Kopš 1973. gada N. Bumbiere dziedāja ansamblī «Modo», kā arī duetā ar dziedātāju Viktoru Lapčenoku. Pirmā populārākā dziesma, ko izpildīja N. Bumbiere kopā ar O. Grīnbergu, – «Papu, saki mammai pats». Precējusies ar V. Lapčenoku, taču vēlāk laulība šķirta. Trīs reizes uzvarējusi «Mikrofona» dziesmu aptaujā – 1971., 1976. un 1977. gadā. Sadarbojusies arī ar citiem komponistiem – Imantu Kalniņu un Zigmaru Liepiņu. Desmit gadus sadarbojusies ar R. Paulu, N. Bumbiere aizgāja no «Modo». Pēc tam kopā ar O. Grīnbergu dziedājusi ansamblī «Tip Top». Mirusi 1994. gada 12. janvārī no aknu cirozes. Populārākās dziesmas: «Kāpēc», «Cik klusa nakts», «Zib mūža rats», «Viss nāk un aiziet tālumā», «Laternu stundā», «Mēmā dziesma», «Par pēdējo lapu».
