Kā jau teikts, Krisnolāns Piesis ciemā kļuva par ievērojamu vīru – pietika ienākt krogā, kad veči jau samiedzās acīm un sauca:
– Ei, Krisnolān, vai vari norīt alus kausu un atpakaļ atdot, ne pilīti neizlejot? Pirmās trīs reizes lielrīmis darīja, kā vīriem tikās – i ne pilītes neizlēja, i ļāva pat kausu pirms un pēc aprīšanas svērt, taču vienā reizē tas apnika un kārtējā kausa saturs palika viņa vēderā. Tas šķita labi – vismaz Krisnolānam. Gadījās arī tā, ka dažam labam vajadzēja uz stundiņu drošā vietā paglabāt naudu (protams, tā paglabājās Krisnolāna rīklē), citam – noslēpt mīļāko, vēl kādam – pasargāt no sala kumeļu un, ja ne skaļi, tad domās, vecais vīrs drīz sāka burkšķēt:
– Kas es – kāda staigājoša mēbele?
Nē, tāds viņš negribēja būt, tomēr atmest ar roku jaunajām iespējām arī negribējās. Krisnolāns nolēma doties karā; prom no ciema – pretim varoņdarbiem. Ilgi viņam nebija jāiet, atlika vien šķērsot kaimiņciema grāvi, kad viņš uzdūrās skudru kaujai – sīkās melnās aizstāvēja pūzni pret lielajām sarkanbrūnajām. – O, jā, savs asumiņš tiks, – nopriecājās Krisnolāns un vareni ievilka dvašu – sīkās viņš iepūta atpakaļ pūznī, bet lielās aprija un aiznesa uz otru ciema malu. Lai nu uzvedas kārtīgi!
Gāja Krisnolāns tālāk – gāja dienu un nakti, līdz nonāca varenas pils pakājē. Ātri vien viņš noskaidroja, ka pili apdraud šķībacains auns. Tas klaiņoja ap mūriem un katru, kas pilij tuvojās, sabadīja mīkstu kā plāceni. Jā, jā, tas bija tieši lielrīmja gaumē – šķībaci aunu viņš aprija viens un divi un tikām nelaida laukā, kamēr tas nolūdzās nemūžam ļaudis nebadīt. Karalis sapriecājās par Krisnolāna spējām, apdāvināja kā varoni un steigšus nosūtīja palīgos savam brālim, kas karoja Prūsijā. Arī svešajā zemē mūsu lielrīmim pretinieku nebija – varoņdarbi sekoja cits citam – te viņš pretinieku armijai slepus ieročus aprija, te – visu armiju; leģendas par Krisnolānu Lielrīmi izplatījās vēja spārniem. Un tomēr – arī lieliem varoņdarbiem reiz pienāk gals. Lielrīmis bija apņēmies aprīt jūru un to arī izdarīja, taču viņš pats izplētās tik liels kā jūra tikai nevietā – virs kāda miesta, ko par Tukumu vai Tuklumu sauca. Nekad vēl Krisnolāns nebija juties tik liels un jā, plāns. Nevilšus viņš piedūrās baznīcas tornim un ai, – vēders pārsprāga un jūra šņākdama aizvēlās pār kalniem un lejām. Krisnolāna asaras ritēja tai pakaļ – ai, lepnība, pie laba gala nebij` vedusi.
Nezin, kā viņam izdevās salāpīt cauro vēderu – un stāsta, ka izdevās, tomēr nekas vairāk par Krisnolāna varoņdarbiem nav dzirdēts. Citi gan stāsta, ka viņš esot aprijis visu pasauli, bet sauli redzam vien brīžos, kad viņš žāvājas. Kam lai tic?
