Arnolds Bormanis: «Nenovecot un sekot līdzi visam jaunajam!»

Arnolds Bormanis dzimis Engurē. Te pagājusi viņa bērnība, te viņš mācījies pamatskolā. Un nu viņš atkal ir atgriezies Engurē, dzīvo sava tēva skaistajā namā, māca Engures vidusskolēnus braukt ar automašīnu, aktīvi piedalās pagasta pensionāru sabiedriskajā dzīvē. Un 25. janvārī nosvinēja skaistu mūža jubileju. Šarmants, izturēts, galants, taktisks, saprotošs un savaldīgs – tā viņu raksturo zinātāji un piebilst, ka tieši tāpēc A. Bormanis spējis autobraukšanā apmācīt vai eksāmenus pieņemt apmēram septiņiem līdz astoņiem tūkstošiem autovadītāju, un tieši tāpēc autovadītāju aprindās par viņu aizvien ir ļoti labas atsauksmes. Piemēram, kāda kundze atzinās, ka Arnolds Bormanis viņas ģimenei autovadīšanu mācījis jau trijām paaudzēm.

Jaunais speciālists pamanīts un pieprasīts
Arnolds savas darba gaitas sācis 1962. gadā. Pēc Rīgas Auto tehnikuma automehānikas fakultātes beigšanas bija jāizšķiras, vai doties strādāt uz Valmieru, vai Liepāju. Viņš izšķīries par labu Liepāju. Liepājas autotransporta uzņēmumā, kur bijuši gan autobusi, gan taksometri, sācis strādāt par mehāniķi. Šajā darba nostrādājis nepilnu gadu, kad piedāvāts darbs Liepājas Autoskolā – mācību kombinātā, kur sagatavoja šoferus. Te A. Bormanis mācīja auto uzbūvi, remontu, satiksmes noteikumus. Tā no 1962. gada līdz pat šim brīdim profesija nav mainīta. Sākumā viņš mācījis topošajiem autovadītājiem automobiļa uzbūvi, ekspluatācijas noteikumus, vēlāk – satiksmes noteikumus, satiksmes drošību, vienā vārda sakot, teorētisko daļu. Mācību kombināts darbojies toreizējās pusmilitārās sporta organizācijas DOSAAF (Brīvprātīga biedrība sadarbībai ar armiju, aviāciju un floti) paspārnē, kur puišus, kas posās iet armijā, iepriekš sagatavoja un apmācīja autobraukšanā. Ja jau bija autovadītāja tiesības, tad armijā dienēt bija vieglāk. Kādus piecus, sešus gadus autoapmācība bija tikai jauniesaucamajiem – vienu grupu apmācīja Liepājā, tad Saldū, Kuldīgā, Talsos, atkal Liepājā…
DOSAAF centrālā komiteja bija Rīgā, un no turienes nāca piedāvājums strādāt galvaspilsētā. Centrālā DOSAAF komiteja nodibināja tehniskās sagatavošanas nodaļu un tai bija vajadzīgs vadītājs. Kādus trīs gadus Bormaņa kungs bija atbildīgs par mācību procesu visās Latvijas autoskolās, nācās braukt komandējumos pa visu Latviju. Taču tas apnika, un viņš atsāka strādāt autoskolā. Un autoskolas vadība tieši pie Arnolda kunga sūtīja Latvijā pazīstamus cilvēkus, lai viņi apgūtu autovadīšanu. Tā pie Bormaņa kunga autobraucēja prasmes apguva Raimonds Pauls. Tajā paša skolā mācījusies arī Paula kundze Lana, tikai krievu plūsmā. Bormaņa kunga skolnieks autovadīšanā bijis arī arhitekts Aide, aktieri Beseris, Erenštreits, Dreģe, Šalkonis, fotogrāfi Janaitis, Balodis un citi.
Atgriešanās dzimtajā pusē
Arnolda tēvs ar pamāti joprojām dzīvoja Engurē. Tēvs nomira 1976. gadā. Pamāte palika viena, vajadzēja viņai palīdzēt, un tā dzīves ceļš atkal atveda dzimtajā pusē. Darbs atradās Tukuma 2. vidusskolā, kur automācību mācīja Andris Rukmanis, kura kundzi Mārīti Rukmani pārcēla darbā uz Rīgu. Vīrs brauca sievai līdzi. Vēlāk Melnezera ielā 1 nodibinājās DOSAAF autoskola, kur viņš, būdams arī mācību daļas vadītājs, nostrādāja līdz pat neatkarībai – 1991. gadam. Tukuma autokola bija liela – strādāja kādi 65 cilvēki. Pamatā apmācīja arī jauniesaucamos puišus armijai. Bet bija arī tā saucamās saimnieciskā aprēķina maksas grupas, kurās apmācīja amatierus. Autoskolu vispirms pārveidoja par pašvaldības uzņēmumu, tad tās vadītājs bija Agris Jaunkļaviņš. Taču nepagāja ilgs laiks, līdz pašvaldība gribēja no skolas tikt vaļā. Jaunkļaviņš teicis, – vai nu jālikvidējas, vai arī jāprivatizē uzņēmums. Tā radās SIA «Tukuma autoskola», kas pastāvēja līdz brīdim, kad to no bijušās DOSAAF ēkas izdzina pavisam, jo ēku pārņēma Tukuma Zemessardze. Tad pamazām jau uzņēmums esot sācis panīkt. Ar smagām mašīnām braukt vairs nemācīja. Palikušie četri, pieci cilvēki nodibināja individuālā komersanta uzņēmumu «Aģis un Ko», kas pastāv un nedaudz darbojas joprojām.
Autovadītāja prasmes jāapgūst vidusskolā
Pašlaik Bormaņa kungs strādā Engures vidusskolā un māca jaunos autovadītājus 11. un 12. klasē. Visi, kas šo skolu beidz, jau prot braukt arī ar automašīnām. Arnolds stāsta, ka mazās autoskoliņas Tukumā pašlaik ir vairākas. Agrāk grupās pamatā bija 25 līdz 30 cilvēki, bet tagad – labi ja 8 līdz 12. Līdz ar to mācību process sadārdzinās – telpas, pasniedzēja alga, nodokļi – ar visu jātiek galā, tāpēc visticamākais, ka ar laiku arī Latvijā tiks pārņemta pasaules prakse, ka visa autoapmācība notiks jau vidusskolās. A. Bormanis: "Mans mazdēls dzīvo Vašingtonā, un viņiem tur pie koledžām ir automācība. Tie, kuri vēlas, tad arī mācās un dabū autovadītāja apliecību. Domāju, ka pēc kāda laika tā būs arī pie mums. Autovadītāja tiesības taču nepieciešams katram. Tā jau mums ir Engurē, Tukuma 2. vidusskolā arī. Cilvēki, kam ir 35, 40 gadi un nav autovadītāju apliecības, viņi arī lielākoties autovadīšanu vairs neapgūst."
Viņš arī atzīst, ka ne jau visiem autovadītāja prasme viegli dodas rokās. Novērots arī, ka satiksmes noteikumu mācīšanās, braukšana labāk veicas tiem skolēniem, kuri uzrādā labākas sekmes arī pārējos mācību priekšmetos. Un ar nožēlu jāteic, ka ar katru gadu, kopumā ņemot, ir vairāk jauniešu, kam ir grūti mācīties. Skolotājaprāt, pašlaik valstī aktuālas būtu arodskolas, lai cilvēks var apgūt darba prasmes, jo ne jau visiem nepieciešama vidējā izglītība.
Jāmācas arī pieredzējušiem autovadītājiem
Pēdējā laikā pie pasniedzēja vēršas cilvēki pusmūžā, kam ir 10 gadu vadītāja stāžs, bet kuri pārkāpumu dēļ pazaudējuši tiesības. Izrādās, ka gan teorija, gan braukšana viņiem jāmācās no jauna. Agrāk braukšanas eksāmenu vieglāk bija nolikt, tagad ir jābrauc 50 minūtes, figūras jābrauc, jāprot ar automobili iebraukt stāvvietā. Instruktoraprāt, nevajadzētu prasīt no šofera, kas ir iesācējs un nobraucis vien 20 līdz 25 stundas, lai viņš visās vietās uz ceļa ieturētu ātrumu 90 km stundā. Nereti arī ceļa apstākļi šo ātrumu nepieļauj.
Autovadītaju sagatavošanā daudz kas mainījies. Zināšanas ceļu satiksmes drošībā samazinājās no tā brīža, kad vairs nebija mutiskā eksāmena vārdos un kad pārgāja uz testu sistēmu.
Bormaņa kungs uzskata, ja cilvēkam nav iemaņu praktiskajā automašīnas vadīšanā, pēc noteiktajām 14 stundām viņš nevar būt profesionāls braucējs. Vācijā esot tā: ja mācās braukt, obligāti ir jānobrauc 18 stundas plus stundas, atbilstošas cilvēka vecumam. Piemēram, ja cilvēkam ir 40 gadi, tad jāmācās braukt 58 stundas, ja 20 – tad 38 – jo gadu nasta lielāka, jo iemaņas apgūt ir grūtāk. Savukārt meitenes teoriju apgūstot labāk nekā zēni, bet zēniem labāk padodas braukšana. Pasniedzējs novērojis, ka visbiežāk negadījumi notiek, ja pārsniedz ātrumu, nepareizi lieto apgaismojumu diennakts tumšajā laikā. Vīrieši esot pārgalvīgāki, nenovērtējot situāciju. Ceļa negadījums 90% atkarīgs no autovadītāja. Skolotājs ir vērīgs, un ātri pamana autovadītāju kļūdas. Taču viņš nekad nekliedz uz kursantu, neizsaka aizskarošas piezīmes, jo zina, ka labu rezultātu var panākt, vien mierīgi aizrādot un sākot manevru no jauna. Bet, runājot par automašīnām, viņam vislabāk patīkot folksvageni, kas tomēr esot visizturīgākā tautas mašīna. Arī čehu škoda esot tāda pat un atšķiras tikai ar emblēmu.
Mani un tavi bērni, un mūsu mazbērni
Runājot par kursantiem, kas pie viņa mācījušies, Bormaņa kungam vislielākais gandarījums esot par diviem – deviņpadsmitgadīgajiem mazdēliem
Jāni un Miku. Dzīve iznācis tā, ka savu tagadējo kundzi Janu viņš noskatījis Rīgā. Abi atnākuši dzīvot uz Enguri. Abiem bijis lielajā dzīvē jāizvada bērni – Janai meita Ina, bet Arnoldam dēls – Valdis.
Ina ar znotu Gundaru mazmeitiņu Madaru un mazdēlu Jāni dzīvo Rīgā, bet Arnolda dēls Valdis ar vedeklu Svetlanu un mazdēlu Miku – Vašingtonā. Viņš jau piekto gadu strādā Latvijas Vēstniecībā. Kad aizbraukuši uz Ameriku, Mikus izgāja mācību testu, konstatēja, ka Latvijā pamata izglītība ir ļoti augstā līmenī, tādējādi viņš kļuva par studentu ātrāk nekā Jānis, kaut gan viņi ir viena vecuma. Arnoldam ir arī mazmeita Vita, kura dzīvo un strādā Rīgā. Vasarā atbrauc bērni un mazbērni un visi ciemojas skaistajā Engures namā. "Esam lepni par to, ka mums ir mani bērni, sievas bērni un mūsu mazbērni," par situāciju smejas Janas kundze. Arī bērni savā starpā labi sadzīvojot – Valdis Amerikā sirsnīgi pie sevis uzņēma Inu ar viņas ģimeni viesos.
Nenovecot un sekot līdzi jaunajam
"Mums ir devīze: nenovecot un sekot līdzi visam jaunajam!" saka Jana un Arnolds. Jana dejo līnijdejas un abi dzied ansamblī. Abiem enerģiju dod tas, ka viņi iesaistījušies visās pensionāru aktivitātēs. "Mēs dziedam. Kā – tas ir cits jautājums, bet galvenais, ka mēs dziedam. Galvenais ir pozitīvās emocijas, ko dod pensionāru tikšanās. Tur visi esam līdzīgi," vienisprātis ir Jana un Arnolds. Turklāt ansamblī Arnods esot viens no spicākajiem dziedātajiem. Bormaņu ģimene uzskata, – jo vairāk gadu nāk klāt, jo vairāk kaut kur jādabū pozitīvas emocijas, jāsatiek jauni draugi no citiem pagastiem. Tādējādi pabūts gan pensionāru pasākumos Ādažos, gan Džūkstē, Pūrē un vēl citās vietās. Arī Indras Gīles organizētie braucieni uz teātra izrādēm Rīgā esot brīnišķīgi, rīdzinieki pat tik bieži neapmeklējot teātra izrādes, kā to darot engurnieki.
Arnolda kungs savu labo stāju uztur, no rītiem vingrojot, sargājot futbola vārtus, kad atbraukusī jaunā paaudze grib tajos ieraidīt bumbu. Vēl viņš ir zinošs pirts procedūru piekritējs un virtuozs zāliena pļāvējs. Vēl viņš labprāt skatās sporta pārraides. Jana stāsta, ka ar dēla dāvāto pļāvēju viņš protot izgrozīties tā pa zālienu, ka nopļaujot katru mazāko zālīti. "Mājās sēdēt grūti, ikdienā iesaku visiem iet sabiedrībā, tad cilvēks dvēseliski nenoveco. Es nemaz nejūtu, ka esmu tā-dā vecumā. Aizeju uz mēģinājumu, padziedam, paplēšam kādu joku, pavelkam viens otru uz zoba… Un tad nav laika domāt par vecumu!" saka Arnolds Bormanis.