Arnis Šablovskis: “Vai krievs ar’ ir cilvēks?”

Ir , ir… Es ar to domāju tiešām cilvēks ar lielo sākumburtu. Latvijā tāda ir Marina Kosteņecka. Un viņa arī norāda uz dažiem krievu visdziļākās raudzes inteliģentiem pasaulē. Ja neesi lasījis 13. martā viņas komentāru par Krievijas politiku sakarā ar notikumiem Krimā un Ukrainā, tad tas Tev būtu jāizdara gan. Lūk, šis teksts: ‘Man gribētos lepoties ar izcilu, visā pasaulē atzītu Krievijas kultūru, bet nu es to vairs nevaru darīt, jo izjutu milzīgu kaunu par tiem daudziem Krievijas kultūras darbiniekiem, kuri parakstīja vēstuli ar atbalstu Putina politikai Ukrainā.

Jā, parakstīja daudzi (pāri par simts cilvēkiem), bet ne visi! Jo arī šodien krievu kultūrā darbojas izcilas personības, kuru nostāja ļauj man cerēt uz kādreizējo Krievijas atmodu. Kā piemēru varu minēt krievu režisoru Andreju Končalovski ar viņa teikto rakstā “Nošausminies pats par sevi!”, kas aicina krievu tautu mosties. Raksts beidzās ar vārdiem: “Es gribētu lepoties ar savu Dzimteni, bet man par viņu ir kauns! Kad es pēdējo reizi lepojos ar Dzimteni? Neatceros! Taču man ir pilnīgi skaidrs, ka PATIESĪBA par to, kādā stāvoklī atrodas mūsu tauta, PATIESĪBA, kura tiktu pateikta skaļi visai pasaulei, izsauktu manī, un ne tikai manī, lielāku lepnumu, nekā mūsu hokejistu uzvara Olimpiskās spēlēs.”Paldies, Meistar, ka Jūsu paraksta nav starp to daudzu Krievijas kultūras darbinieku parakstiem, kuri 2014. gada 12. martā nodeva savu Dzimteni./ Marina Kosteņecka, rakstniece.

Savukārt par cita tipa krieviem man nākas pastāstīt sakarā ar savu braucienu vilcienā Rīga-Tukums, kad kopā ar savu Šveices draugu Kurtu Sauteru braucām uz pasākumu Durbē, kur Māra Zālīte lasīja savu romānu «Pieci pirksti». Mums vilcienā blakus sēdēja kāds sirmgalvis. Skatījās mums acīs un skumji sāka dalīties par savām sajūtām īsi pirms 25. marta:

‘Galvenais, ka nemaz nav nojautas, uz kurieni tas viss virzās. Esmu bijis divas reizes izsūtīts. 1941. gadā un otreiz 1953. gadā.’ Sāku sirmgalvja stāstīto tulkot savam draugam Kurtam, kurš sāka viņam uzdot jautājumus:

– Cik jums bija gadi, kad jūs izsūtīja pirmoreiz?

– Desmit, biju vēl puika. Būtībā īstas bērnības man nav bijis… Un tad otrreiz…

Otrā sēdekļu rindā sēdēja kāda krieviete, nu tā, ap gadiem 50… Kas, ieklausoties manā tulkojumā angliski, kļuva arvien nemierīgāka un nemierīgāka. Iekšēji izcīnījusies, viņa beidzot neiztur un man saka, tā mazliet šņācot – visumā labā latviešu valodā:

Bet jūs viņam uzprasiet, jūs viņam uzprasiet, cik viņam te maza pensija. Kā viņu te vietējā valdība pazemo?… To viņam uzprasiet…

Te nezkāpēc arī mana iecietība izbeidzās un es radoši rosināju negaidīto sarunu biedreni:

Man, šķiet, jums vistuvākā – visātrākā laikā būtu jādodas uz Krimu un tur taču jūs sastapsiet īsto laimes zemi… Redzat – šis sirmgalvis no jūsu tautas ir divreiz cietis un jūs patlaban viņu mēģināt pazemot trešo reizi…

Savukārt, sirmgalvis vien noteica:

– Jā, jā , šitie ir ‘riktīgie mūsu ciemiņi’.

Jūtams, ka vecais vīrs bija patiesi gandarīts par šādu negaidītu atbalstu starptautiskā līmenī un, kāpjot ārā savā stacijā, no visas sirds mūs ar Kurtu svētīja, novēlēja labu veselību un visa veida veiksmes dzīvē. Sabiedriski aktīvā kundze nevarēja vien nomierināties. Šveicietis Kurts notiekošo komentēja, ka jaunā situācija ir liela iespēja Latvijas sabiedrībā savstarpēji pārrunāt lietas, kas gadu desmitiem nav pārrunātas. Ka katra krīze ir arī iespēja… Visai ticami, ka sarunu biedrenes tēvs varētu būt arī bijis padomju virsnieks, jo vecās vīra liecības dēļ viņa bija ļoti ļoti personiski konfrontēta. BBC nesen bija komentārs, ka notikumi Ukrainā Latvijā palielinājuši konfliktus starp latviešiem un cittautiešiem. Tad jau šis arī ir ieskaitīts… Bet, domājot par šī brīža notiekošā pamatcēloņiem – būtiskākais ir tas, ka Rietumeiropa un ASV klausījās, bet līdz galam, līdz pat šim laikam nenoticēja Austrumeiropiešu liecībām un faktiem, ka PSRS un Krievijas fašisms ir nodarījis pasaulei to pašu un pat vairāk kā Vācijas fašisms. Atšķirība, ka pēdējo pasaule nosodīja un kara noziedzniekus tiesāja Nirnbergas tribunāls. Neieklausoties nepieciešamībā organizēt tribunālu Nirnberga II, Rietumeiropa un ASV ir pieļāvusi pašreizējo situāciju pasaulē. Pat, ja tas ir vēlu (domājot par PSRS noziegumiem), tomēr simboliskai tiesas prāvai (nu jau tajā varēs arī pie reizes tiesāt Krievijas noziegumus) ir jābūt. Pagaidām Krievijas un krievu pamatmasā valda tas pats kopīgais ‘kaifs’ un bauda, ko pasaule vēroja vācu fašismam īstenojot savus noziegumus. Kopīgi darīt nelietības jau ir daudz, daudz vieglāk. Tomēr – ir arī citas krievu balsis (pat ja diezgan klusas …un Krievijā patlaban nocenzētas). Tādas jau bija arī Vācijā Hitlera laikā, piemēram, luterāņu mācītājs Dītrihs Bonhēfers, kas savas pārliecības dēļ arī tika nogalināts. Bet par Marinu Kosteņecku un Andreju Končalovski tiešām patiess lepnums, šie cilvēki patiesi sēj cerību nākotnes Krievijai un pasaules nākotnei.

Starp citu A. Končalovska pusbrālis Ņikita Mihalkovs ir starp Krievijas šī brīža fašisma atbalstītājiem. Starp viņiem arī ir Maskavas patriarhs Kirils, kurš maijā grasās braukt uz Latviju, jo eksprezidents Valdis Zatlers viņu savas prezidentūras laikā 2010. gadā ielūdza… Nopietna Latvijas ārpolitika nozīmētu – atcelt šī patriarha, kas patiesībā ir apsveicis jaunās Krievijas fašistiskās tendences, vizīti Latvijā patlaban. Pats ielūdzējs V. Zatlers to TVNET komentē šādi:

‘2010. gadā, kad Maskavā izteicu ielūgumu patriarham apmeklēt Latviju, attiecības starp mūsu valstīm attīstījās pozitīvā virzienā. Šodien, kad Krievija ir pārkāpusi starptautiskās normas un militārās okupācijas rezultātā anektē kaimiņu teritorijas, un nekas neliecina, ka šī politika tuvākajā laikā mainīsies, patriarha Kirila vizīte ir neviennozīmīgi vērtējama. Ja jau reiz vizīte nav notikusi iepriekšējos gados, šobrīd nebūtu labākais laiks Maskavas patriarha vizītei Latvijā.’

Īsi sakot, tā patiesi būtu muļķība pieļaut tieši tagad un tieši šāda patriarha vizīti Latvijā, kurš pēc notikumiem Ukrainā ir ne tik daudz garīgais līderis, cik tikai viens no lielkrievu šovinisma instrumentiem. To, ka būs liels Krievijas spiediens šajā virzienā un jaukais aģentu tīkls kaut ko kliegs šai ziņā, par to nav šaubu. Tieši tāpēc Latvijas atbildīgajām institūcijām būtu nedaudz jāpiestrādā patriarha Kirila rīcības analīzei visas Ukrainas krīzes laikā. Fakti, kas pierāda viņa politiskās, ne tik daudz garīgās aktivitātes, ir diezgan viegli atrodami.

Arī izvēle vizītei maijā nav nejauša, kā man vēsta mana pelēkā viela pavisam netālu no ausīm.

Ceru, ka arī kādi attapīgi latviešu zēni un meitenes mūsu ārlietu ministrijā šo jauko instrumentu lietos, analizējot savas rīcības soļus un es atkal varēšu priecāties par to, ka Latvija patiešām ir valsts ar savu ārpolitiku. Īpaši tad, kad jādara tas, kas jādara.

Es, starp citu, arī esmu kristietis. Bet man Kristus Latvijā noteikti ir latvietis, es pat pieļauju arī, ka Krievijā Viņš dažreiz varētu arī būt krievs (lai gan Krievijā ir tik daudz mazu, apspiestu tautu…), bet Ukrainā un pat Krimā Viņš noteikti ir ukrainis un tatārs. Un pat dažus pareizticīgos es ļoti labi saprotu, piemēram, čekas nogalināto priesteri Aleksandru Meņu. Bet patriarhu Kirilu es laikam tomēr nesaprotu, jo evaņģēlijā aprakstītais Kristus vienmēr ir kopā ar vajātajiem un iestājas par taisnīgumu. Tad jau patriarha Kirila Kristus patlaban tomēr ir nedaudz savādāks nekā tas, ko atrodam Svētajos Rakstos.