Tukuma vecākajai paaudzei ļoti labi pazīstamā žurnāliste Lilija Kronberga šodien svin savu 90. dzimšanas dienu. Viņa pašlaik dzīvo pansionātā «Rauda». Šajās dienās Lilijas kundzi apciemo radi, draugi, bijušie darba biedri. Savā jubilejas reizē Lilija priecājas par ciemiņiem un aizvien domā par savām bijušajām mājām…
Dzimusi pastmeistara ģimenē
Lilijas kundze dzimusi 1917. gada 29. decembrī pastmeistara ģimenē. 1921. gadā viņas ģimene atbrauca uz Latviju un dzīvoja Vidzemē, vēlāk Slokā un pēc tam – līdz 1933. gadam – Džūkstē, kur Viņas tēvs bija pastmeistars. Tēvs bijis ļoti sabiedrisks cilvēks, darbojies Džūkstes Saviesīgās biedrības valdē, bijis krājkases valdes loceklis, ev. luteriskās draudzes padomes priekšsēdētājs. 1928. gadā apbalvots ar Triju Zvaigžņu ordeņa V šķiru.
Labestība, sabiedriskums, godīgums, inteliģence – tās ir īpašības, ko Lilijas kundze mantojusi no tēva un kopusi visu savu mūžu. Muzeja fondos ir ziņas, ka Lilija mācījusies Džūkstes pamatskolā, 1938. gadā ar izcilību beigusi Tukuma ģimnāziju. Literatūrā par domrakstu saņēmusi Krišjāņa Barona fonda balvu. Sākusi studēt Latvijas Universitātes filoloģijas fakultātē, bet sliktās veselības dēļ studijas nepabeigusi. Sākusi strādāt laikrakstā «Tukuma Ziņas» par literāro līdzstrādnieci, bet no 1950. gada sešus gadus strādājusi Dobeles laikrakstā «Brīvais Darbs». Pēc tam atkal atgriezusies Tukumā un sākusi darbu toreizējā laikrakstā «Komunisma Rīts». Bet ar to vien darbīgajam un radošajam darbam allaž bijis par maz – Lilija bija aktīva teātra spēlētāja, kora dalībniece.
Un tieši kādreiz tik mutuļojošās dzīves dēļ tagad arī atmiņu ir daudz. Daudz arī par Liliju ko teikt viņas bijušajiem darba biedriem, kuri tepat vien, Tukumā, dzīvo.
Darbu dara apzinīgi un… piesardzīgi
Žurnāliste Velta Veiriņa atceras, kā Lilija laikrakstā vadījusi jauno litrerātu apvienību. Vēlāk šis darbs uzticēts Veltas kundzei, taču Lilija aizvien aktīvi darbojusies apvienībā. Savukārt žurnāliste Anitai Bērica stāsta: "Lilija ir viena no mūsu brīvvalsts aristokrātijas pārstāvjiem. Aristokrātijas – vislabākajā šā vārda nozīmē. Viņa pēc savas būtības, izturēšanās ir aristokrāte, kas ir gara inteliģences augstākā pakāpe. Neskatoties uz to, ka Lilija visus sarkanos gadus strādāja redakcijā, viņa neaplipa ar to krāsu. Viņa darīja to, kas ir jādara. Darīja savu darbu visai piesardzīgi. Lilijai nācās saņemt un pārdzīvot dažas represīvas lietas, viņa tās panesa, pārcieta un nevienam bēdas nesūdzēja. Viņi bija iespēja izbraukt, emigrēt, atstāt šo valsti. Bet viņa atteicās no savas mīlestības vecāku labā, vēlāk sevi atdodot dēlam.
Būdama žurnāliste, viņa darīja un cienīja visus darbus. Kad bija nepieciešams, strādāja, nekautrējās, kā dažam varētu likties, prastā darba. Strādāja, lai varētu kādu mazumiņu piepelnīt pie pensijas: bija gan durvju sargs, gan trauku mazgātāja. Darīja visu, ko vien tobrīd varēja darīt. Tolaik strādāt žurnālista darbu klātienē un saņemt pensiju nebija ļauts, to varēja tikai strādnieki, proletariāts. Tie, kas bija kalpotāji, tiem piepelnīties nedrīkstēja…
Lilija visu laiku bija ciešā sasaistē ar kultūru – viņai bija solista balss, dziedāja koros Rīgā un Tukumā. Kad Tukumā koris bija pajucis, brauca uz Zemgali dziedāt. Dziedājusi arī Latvijas Universitātes korī «Juventus».
Tā kā mums daudziem svešu zemju tanki gājuši pār dzīvi, arī viņai tie ir gājuši pāri, tomēr viņa spēja saglabāt labestību, nekad necēla intrigas, nebija augstprātīga.
Lilija ir mana darba audzinātāja. Kad mani aicināja uz redakciju strādāt, vērsos pie Lilijas un viņa man palīdzēja. Kad man vajadzēja iet pensijā, vajadzēja meklēt vietnieku. Un tad izrādījās, ka Lilija bija ievērojusi zaļumsaimniecības meistari Tukuma komunālajā kombinātā, kam šad tad bija lūgusi uzrakstīt par pilsētas problēmām zaļumsaimniecības jomā. Mēs abas ar Liliju saskatījām, ka žurnālista potences meistarē ir. Tā kā toreiz par lauksaimniecību rakstošiem žurnālistiem vajadzēja lauksaimnieka izglītību, nospriedām zaļumsaimniecības meistari uzrunāt. Tā «Komunisma Rīta» žurnālistu lokam piepulcējās Rūta Fjodorova. Tā izrādījies, ka Lilija ir bijusi laba darba audzinātāja ne vienam vien žurnālistam. Viņa ir daudziem palīdzējusi, taču ne vienmēr tie, kam Lilija palīdzēja, atdarīja ar labu… Tomēr sliktais un nepateicība Liliju it kā neskāra. Viņai bija sarežģīta valoda. Toreiz laikraksta atbildīgais sekretārs Dzintars Gruziņš mīlēja darbus palabot, bet Lilijas darbus viņš nevarēja tā – vienkārši palabot, jo viņas garajos teikumos bija grūti ar labojumiem iespraukties. Tā nu Lilija visnotaļ spēja saglabāt savu stilu.
Visur, kur vien braucām, piedalījās arī viņa. Lilija prata uzturēt jautrību, mīlēja dabu. Mēs, redakcijas kolektīvs, bijām Sāremā salā, apmeklējām Raiņa vietas, bijām «Riekstiņos» pie Jaunsudrabiņa Pēterīša. Kad aizgāju uz redakciju strādāt, viņa to kultūras pasākumu organizēšanu pastūma uz manu pusi. Un – es jau savam maestro pretī nerunāju: kā viņš sacīja, tā darīju. Neskatoties uz smago dzīves nastu, Lilija sabiedrībā vienmēr parādīja optimismu, nezinu, kā ar to bija tad, kad palika vienatnē… Viņa nebija naida cēlāja, intrigu izplatītāja. Lilijai bija dāsna sirds, viņa mīlestību nesavtīgi deva citiem, cienīja savus vecākus. Un aizvien lepojās ar savu ģimnāzijas skolas formu – zilo kleitu ar baltu apkaklīti. Ar lepnumu viņa stāstīja, kā bijusi ballē skolas formā, dejojusi ar virsniekiem. Latvijas armijas virsnieki, ārsti, skolotāji – Latvijas brīvvalsts laikā kotējās ļoti augstu. Tā bija mūsu Latvijas brīvvalsts laika paaudze, arī Lilija."
Dzīves un darba vidū
Žurnālists Jānis Vītols: "Lilija prata tās foršākās balles taisīt. Viņa bija sabiedrības dvēsele. Atceros, kā svinējām kādu viņas dzīves apaļo jubileju…. Kur bija Lilija, tur vienmēr bija lustes. Un viņa paspēja būt visos sabiedriskos pasākumos, pilsētā, šķiet, bez Lilijas nekas nenotika.
Ar viņu varēja aprunāties par visu ko, kā jau ar gudru cilvēku. Vienmēr akurāti veica savu darbu. Bija jūtams, ka viņai ārpus redakcijas vēl ir kāda sava, īpašā sabiedrība. Un – Lilija prata būt dāma šā vārda labākajā nozīmē."
Kādreizējā laikraksta «Komunisma Rīts» grāmatvede Mudīte Veikša: "Liliju es nekad nevarēju uzrunāt uz "Tu". Viņa man vienmēr likās tā kā plauktiņu augstāk esoša. Rakstīja labi, bet teikumus gan veidoja ļoti garus un sarežģītus."
Es – šī raksta autore, Liliju satiku Tukuma pilsētā. Strādāju apstādījumos. Viņa pienāca klāt, uzrunāja. Tolaik pat prātā nenāca un nebija vēlmju strādāt redakcijā. Un sākumā jau arī par to nebija runas. Kronbergas kundze interesējās, kā klājas apzaļumotājiem Tukumā, un lūdza rakstu par tēmu, kuru labi zināju un sapratu, tāpēc jau nemaz nebija grūti par to uzrakstīt… Tā arī sākās mūsu pazīšanās un kopā strādāšana.
Visvairāk, sākot darbu redakcijā, baidījos neliterāri izteikties, to rakstību jau kaut kā vieglāk kontrolēt. Kurš gan tolaik dažkārt nelietoja arī žargonu… Bet Lilija nelietoja, un viņa bija mans pirmais iespaids par žurnālistu un tā darbu. Vēlāk jau pamanīju, ka visi redakcijā arī nemaz tik pareizi nerunā, kā raksta… Tolaik Lilijas kundze vadīja lappusi «Daba un Cilvēks», kuru vēlāk uzticēja man. Un bija labi, ka blakus bija labs kolēģis, kuram aizvien droši vari pajautāt padomu. Ar apskaužamu precizitāti Lilija reģistrēja redakcijai adresētās vēstules un smalkjūtīgi, tomēr neatlaidīgi atgādināja, ka žurnālistiem jāievēro termiņi sūdzību izskatīšanā. Gluži tāpat, kā pašlaik, arī toreiz redakcijas vēstuļu nodaļas darbiniekiem ļoti bieži vajadzēja kārtot sūdzības par dzīvokļu un komunālajiem jautājumiem. Lilija to darīja ļoti kārtīgi, pacietīgi, godprātīgi un korekti. Viņa aizvien bija piemērs, kam gribētos līdzināties gan darbā, gan sabiedrībā, gan dzīvē.
Arī tagad tik cienījamā un lielā jubilejas reizē Lilijas kundzei interese par dzīvi nav zudusi. Baltas un gaišas dieniņas vēlot, arī citu bijušo kolēģu vārdā –
