"Uzrakstiet, lūdzu, par skolotāju Ēriku Ābeli! Viņa Engures vidusskola bija ķīmijas un bioloģijas pasniedzēja, atbildēja par mācību lauciņu un skolas apkārtni. Ē. Ābele ir viena no tām skolotājām, no kurām skolēni nebēg, bet vienmēr vēlas ar viņu satikties." Šāda ierosinājuma mudināti, īsi pirms 1. septembra devāmies pie skolotājas. Lūdzām viņu pastāstīt, kā atnākusi uz Enguri, kādi bijuši darba gadi.
Neko nezina, bet kolhozs jāorganizē
Ē. Ābele:
– Nākamajā gadā būs 60 gadi, kopš esmu atnākusi uz Enguri un sāku šeit strādāt par skolotāju. Atbraucu no Auces. Pēc kara aizgāju mācīties uz Zaļeniekiem, vēlāk Mālpili mācīties lauksaimniecību. Skolu beidzot, pirmo gadu strādāju Bēnē par agronomu. Grūti tur gāja. Labi mācēju aust un adīt, ko man bija iemācījusi vecāmāte. Bet par agronomu? Kāda man pieredze par kolhozu?! Nekāda. Tas, kas atbrauca no Krievijas mūs mācīt, nezināja vispār nekā, viņš bija izbijis latvietis no Krievijas, kas ne krievu, ne latviešu valodā neko paskaidrot nevarēja. Viņš mums lasīja lekcijas par kolhozu. Vēlāk man iznāca ar partorgu nepatikšanas, viņš mani nosūdzēja Jelgavā, kur vajadzēja ar pirmo sekretāru tikties. Tad mani pārcēla no Bēnes uz Auci. Tā bija tik izpostīta! Un man tur kolhozs jāorganizē. Kā es to varu izdarīt? Es vēl Aucē nebiju apstiprināta…
Par skolotāju – ar lielu lūgšanos
– Daudzas meitenes, kas Mālpilī mācījās, jau strādāja par skolotājām. Viena teica, ka strādā Tukuma rajonā un tur vēl vajadzīga bioloģijas skolotāja. Tā es atbraucu. Man piedāvāja piecas skolas, arī Engure starp tām. Teicu, ka nākšu, bet jātiek no Auces vaļa. Braucu uz Jelgavu, tur kadru daļā bija Tēvijas kara invalīds, labs cilvēks. Vairākas reizes braucu viņu lūgties, lai atbrīvo mani. Viņš teica, ka neapstiprinās, ka priekšnieks neparakstīs. Kur man bija drosme teikt, ka priekšnieks jau bieži vien visus papīrus nemaz nepārlasa un paraksta, vēl šodien nezinu… Teicu arī, lai sūta manā vietā uz Auci no Kazdangas puišus, kuri saprot lauksaimniecību. Aucē tajā laikā bija daudz mežabrāļu, daudzus darbiniekus arī nošāva, tostarp arī agronomu. Domāju, ka tur arī mani nošaus. Tā nu neizturējis manu lūgšanos, kadru daļa vadītājs man iedeva brīvību, un 29. septembrī es atbraucu uz Enguri.
Kā paradīzē, bet – pusbadā
– Mamma raudāja, domāja, ka mani veda prom nezin uz kurieni. Bet es, sūtot pirmo vēstuli mammai, tā arī rakstīju, ka es esmu paradīzē. Toreiz Engures ciemiņš bija mazs. Visi bija zvejnieki. Tāpat arī nodarbojās ar lauksaimniecību, stādīja kartupeļus, ielaboja laukus ar jūras mēsliem, turēja lopus. Tā es te iedzīvojos.
Tolaik skolēni bija ļoti jauki, toreiz bērni mācījās. Vēlāk jau tā vairs nebija. Bērnu vecāki bija brīnišķīgi! Te bija tāds miers. Es biju pieradusi neko no cita neņemt, ka par visu ir jāsamaksā. Veikalā jau nekā nebija, ne gaļas, nekā. Naudas man ar nekādas lielās nebija, pirmo algu saņēmis tikai oktobrī. Kaut vai maizi – neviens jau nepārdeva, bet iedeva pusi kukuļa par velti. Un es to nevarēju pieņemt… Tā nu dzīvoju pusbadā. Atbrauca brālis, atveda trīs kukuļus maizes. Vienu es apēdu, divus sakaltēju – tad man bija maize. Pienu es pirku – reizēm no manis ņēma naudu, reizēm – ne. Zivis – tās jau varēja te ņemt, cik grib. No zvejniecēm dabūju rājienu, ka es esmu lepna un nevaru aiziet pēc reņģītēm. Tad bērni atnesa. Teicu viņiem, lai uz skolu nenes. Tad viņi nesa uz māju.
Nepieciešama izglītība
– Engures vidusskola ir mana vienīgā darba vieta. 41 gadu šeit nostrādāju. Bet sākums nebija viegls, kaut vai tāpēc, ka man pēc kāda laika Izglītības nodaļā teica: "Dariet, ko variet, mainiet izglītību!" Ko tad nu ātrumā var izmainīt? Satiksmes toreiz nebija. Tad direktors Lode noorganizēja eksternu eksāmenu kārtošanu, tā, ka mēneša laikā jānoliek viss kurss. Un gribētāju to darīt netrūka – bijām kādi 50 cilvēki. Dažam diploms netika atzīts, jo cilvēks bija beidzis skolu vācu laikā, bija arī tādi kā es, kam bija pavisam cita izglītība. Tad arī noliku eksāmenu. Taču, kad stājos Skolotāju institūtā, krievu valodas dēļ mani pie eksāmeniem nepielaida. Tā nu mācīju bērnus līdz 4. klasei. Līdz sagaidīju, ka iestāju eksāmenu nevajadzēja krievu valodā likt. Tad nu tūlīt aizgāju uz Daugavpils pedagoģisko institūtu un iestājos Bioloģijas un ķīmijas fakultātē.
Trakums bija tas, ka nekad nebiju mācījusies ķīmiju, jo kara laikā nebija pasniedzēju, kas mūsu pusē to mācītu. Man negāja viegli. Bet beigās es tomēr noliku arī to nelaimīgo ķīmiju. Un pēc tam arī skolā kādus 15 gadus šo priekšmetu mācīju. Nebija jau tik slikti, jo no maniem skolēniem daudzi aizgāja studēt ķīmiju. Viens aizgāja uz Lauksaimniecības akadēmiju, kur tagad māca ķīmiju, viena skolniece ir Rīgā ķīmijas pasniedzēja, arī Bulduru dārzkopības tehnikums par maniem skolēniem labi atsaucās. Es tomēr laikam nemaz tik slikti nemācīju.
Kad ej klasē, tad priekšmets pašam ir ļoti labi jāzina. Daugavpilī man bija brīnišķīgs pasniedzējs – kā ar karoti zināšanas lēja mutē. Kad es kaut ko nezināju, viņam zvanīju, un viņš nekad neteica.
Ar bērnu nerātnībām jātiek galā pašai
– Vai skolēni ir jūs kādreiz ļoti sarūgtinājuši? Daudzi skolotāji tagad jūtas uz saviem skolēniem aizvainoti…
– Skolēni? Nē. Darba laikā esmu piedzīvojusi 10 direktorus un astoņus mācību pārziņus. Pirmajos gados jau nebija mācību pārziņu. Konfliktu man nav bijis.
– Bērni jau pa laikam izdara visādus niķus un stiķus….
– Es skolēnam arī pasaku, kas man pie viņa patīk, kas nepatīk. Lai izvēlas, ja nepatīk, lai iet ārā…
– Bet tagad jau skolotājs nevienu nedrīkst dzīt no klases ārā…
– Bet tā taču ir viņa izvēle: ja nepatīk, lai iet ārā… Es neesmu viņu izdzinusi. Bet ja gribi palikt klasē, netraucē…
Ja ir audzināmā klase, tad ir liela atbildība. Divreiz gadā man vajadzēja pie katra skolēna iet uz mājām. Braucu uz Bērzciemu, visur, kur mani skolēni dzīvoja. Reiz, kad vienās mājās iebraucu, man skolēna mamma jau uzreiz pretī: "Vai, dievs, ko tas mans Karlo atkal ir izdarījis?" Nu, kāpēc tad uzreiz sliktais jādomā? Bija jau arī kāds bezkaunīgs puišelis, kurš internātā dzīvoja. Tiešām bija ļoti bezkaunīgs. Bet bija jau viņam arī labās īpašības. Nu, kā jau visiem bērniem…
Reiz viens puišelis trešajā klasē meitenei kleitu bija sagriezis. Bija viens tēvs, kam bija vieglā mašīna. Aizbraucam pie puikas mātes. Viņa man neprasīja, ko tas puika ir izdarījis. Paņēma grožus un sita to puiku. Es arī dabūju, jo nostājos priekšā. Sargāju tikai savas acis. Tad arī sev pateicu: "Nemūžam, vienalga kas arī nebūtu, ja mēs nevaram sarunāties, neko neteikšu! Šitā sist…Es tai mātei arī teicu, ka zvēru – ja tas puika vēl kaut ko izdarīs, es nebraukšu sūdzēties!" Tā man pašai bija tik liela trauma. Vēl bija līdzīgs gadījums, kad puika skolā konfektes mētāja. Viņš bija kolēģes dēls. Tā nu es viņai teicu: "Vai tu esi tik bagāta, ka tavs puika konfektes mētā?" Un viņa puikam kā deva pa seju!… Tad nu apņēmos un teicu arī kolēģei, ka es nekad nevedīšu dēlu pie mātes, ja viņš izdarīs kādu pārkāpumu… Un vairāk man nav bijis incidentu. Bet tie divi bija tik briesmīgi! Ka var tik nežēlīgi gāzt pa galvu, sist savu bērnu, pat nenoskaidrojot iemeslu!…
Kad bioloģiju mācīju, mums bēriem bija jāparāda zivs, vista – jāizpreparē. Palūdzu zvejniekiem mencu, preparējam, bet viens puišelis ķidas aizbāza meitenītei garām aiz apkakles. Viņam nāk smiekli, bet man tādas dusmas! Paņemu dvieli, slauku muguru… Teicu: "Panāc tikai, dabūsi!" Un to mencu viņam novicināju tuvu garām… Viņš atkal: "Skolotāj, ko jūs uztraucaties? Tās meitenes arī nemaz tik labas nav." Un viņš pēc tam man visu galdu, klasi izmazgāja. Kaut kā salīgām mieru. Teicu, lai kreklu iedod mammai izmazgāt, bet viņš apņēmās izmazgāt pats. Bērni ir bērni. Bez starpgadījumiem jau nemēdz būt.
Ar zināšanu bagāžu dzīvot vieglāk
– Aizgājāt pensijām, tā arī vairāk nestrādājat?
– Septiņdesmit gadu jubileju nosvinēju, un toreizējais jūrskolas direktors Kārlis Edelnieks teica, ka jūrniekiem vajag pasniegt ķīmiju. Pensija bija maza, un es piekrita. Tā nu es trīs gadus vēl ķīmiju jūrskolā mācīju.
Tūlīt pēc aiziešana pensijā bija ļoti smagi 1. septembrī, bet tagad gan esmu pieradusi, man tas vairs nav prātā.
Brāļa meita te, Engurē, ir ieprecējusies, viņai ir meita. Kad viņa gāja mazajās klasītēs, tad šad tad aizgāju uz skolu. Bet tagad vairs tā nevelk. Tagad es tur nevienu bērnu nepazīstu. Es viņus nepazīstu, bet man nāk pieci puikas pretī dauzīdamies, te pēkšņi nostāja un saka: "Labdien, skolotāj!" Tas ir tik forši! Patiesībā es taču viņiem nekad neesmu bijusi skolotāja. Es varbūt viņu tēti vai mammu esmu skolojusi, bet viņi mani sveicina. Ja ceļa malā pagrābstu lapas, dedzinu kādu zaru, viņi nāk man palīgā, nekad neviens skolēns nav atteicis. Man nav pretenziju pret jaunajiem cilvēkiem, es viņos neko ļaunu nesaskatu, un viņi man ir vienmēr atsaucīgi. 41 gadu darba mūža garumā trīs puikas mani ir pasūtījuši. Vienam pateicu paldies, ka veselību man vēl, otram atbilstošu dzejolīti noskaitīju, bet trešais izskrēja aiz durvīm, tās skaļi aizcērtot. Es par to tikai nosmējos. Nu ko es viņam iešu teikt? Varbūt esmu viņu aizkaitinājusi, raksturi taču ir visādi. Nekad neesmu gribējusi bērnam izdarīt pāri, lai viņam atņem diplomu, nepielaistu pie eksāmeniem. Ir jau arī tādi skolotāji – paliek mēnesis, divi līdz izlaidumam – izslēdz audzēkni no skolas. Nezinu, vai pēc tam tie skolotāji ir gandarīti? Man arī ir bijušas izdevības izsviest palaidnīgu puiku no skolas, bet neesmu teikusi ne direktoram, ne mācīju pārzinim. Kad vēlāk pateicu, ka man tāda saruna bijusi ar to zēnu, mācību pārzinis teic: "Viņš ne mūžam to diplomu nebūtu dabūjis!" Savukārt es pretī -, ka to zināju, tāpēc jau arī neko neteicu. Tagad šim puikam vajadzētu būt kādiem 30 vai nedaudz vairāk gadiem, nezinu, kā viņam klājas.
Darbā man ir tādas reizes bijušas, kad jāskaita līdz simtam, lai ātrumā pati kaut ko neizdarītu nepareizi…
Es neesmu par to, ka tagad skolā neliek vai ļoti maz liek atzīmes. Es vispār nesaprotu par eksāmeniem, piemēram, matemātikā. Mums nodiktēja eksāmenu rītā televīzijā, ne špikoja, ne eksāmenus pārdeva. Sacerējumā arī bija pieci temati, un raksti, kuru gribi.
Uzskatu, ka skolotājs savu klasi var ietekmēt. Bija skolotāja Egle. Viņa tā mācēja pat visbiklākos iedrošināt, rīkoja Dzejas vakarus, citus interesantus pasākumus, un bērni viņai vairāk bija pieķērušies kā savām mammām.
Jaunajā mācību gadā gribu novēlēt, lai vienmēr skolas bērni un skolotāji būtu labsirdīgi, nebūtu ļauni, lai bērni padomā par savu nākotni mācās. Ja arī nestudē, zināšanas, ko cilvēks ir uzkrājis, saglabājas visu mūžu. Un ar to zināšanu bagāžu ir vieglāk dzīvot nekā bez tās.
Svarīgākais, – kas tu esi
– Man ir meita un mazmeitiņas – 25 un 21 gadu vecas. Abas mācās. Es lasu, adu – apadu ar cimdiem un zeķēm meitas ģimeni. Vēl man ir brīnišķīgi kaimiņi. Arī brāļa meita aizvien mani labi apčubina. Mana skolniece Vija Zvaigzneskalne ir mana ģimenes ārste. Jau skolā viņa bija jauka meitene un arī kā daktere laba. Viens puika, kas bija arī diezgan liels palaidnieks, kad beidza skolu, dienestā aizgāja. Pēc tam atnāca pie manis ar rozēm. Noprasīja, cik es nopelnu. Kad pateicu, tad viņš teica, ka tad nav vērts mācīties un strādāt ar šitādiem huligāniem, kā pats bijis. Un tomēr cilvēkam jau nav svarīgi tikai tas, cik nopelna, bet arī tas, kas tu esi.
