Ar zāģi mežā

Ir ziema – laiks, kad vislabāk doties mežā un gādāt kokmateriālus. Tālab šoreiz piedāvājam stāstu par to, kādu motorzāģi labāk izvēlēties; kas jāievēro šīs tehnikas kopšanā un drošā zāģēšanā. Par to stāsta meistars Vilnis Strods – vīrs ar 15 gadu praktiskā darba pieredzi mežā un piecu gadu stāžu remontatslēdznieka amatā.

Kādu zāģi izvēlēties

V. Strods:

– Lai izvēlētos pareizo darbarīku, vispirms jāņem vērā firmas nosaukums – jo pazīstamāka firma, jo lielāks būs servisa nodrošinājums ar detaļām; jo jebkura mašīna agri vai vēlu jāremontē – kā zināms, viss, kas rūc, nolietojas. Diemžēl Latvijā daudzas firmas tieši servisa nodrošinājumam nav pievērsušas vajadzīgo uzmanību. Piemēram, runājot par dažādos katalogos piedāvātajiem zāģīšiem, tādiem kā «Einhell» vai «Royal», garantijas līgumi tiek piedāvāti tikai tāpēc, lai tos varētu tirgot Latvijā, bet reāli rezerves daļas nav iespējams dabūt. Tas mehānisms nav atstrādāts, un visai garantijai vien papīra vērtība…

Šādas pašas nianses pastāv arī, runājot par populārāku firmu aparātiem. Piemēram, reizēm pircēji veikalā pārmet, ka «Husqvarnas» zāģiem Ls 100 pa virsu jāmaksā tikai par firmas vārdu vien. Jā, bet varbūt tu maksā arī par to, ka jebkurā Latvijas rajonā vari saremontēt zāģi!? Serviss firmai nozīmē milzīgas papildu izmaksas – gan nepieciešami specifiski instrumenti, gan meistari jāapmāca. Jā, varbūt zāģis nemaksā lēti, toties ir drošības sajūta, ka problēmu gadījumā būs cilvēki, kas reāli spēs palīdzēt. Jāatzīst, – «Husqvarnai» Latvijā servisa nodrošinājums ir vislabākais, jo firma Latvijā praktiski ienāca pati pirmā – jau 80. gados – un tās vadībā joprojām strādā pirmie šī aroda entuziasti un speciālisti.

«Jonsered» un «Partner» praktiski ir viens kantoris. Zāģu kvalitāte praktiski identiska. Viena porcija «Jonsered» no «Husqvarnas» praktiski neatšķiras ne ar ko, izņemot augšējo un startera vāku – iekšā viss tas pats.

Par «Partner» runājot, – šobrīd bēdīgs aspekts ir tas, ka lielākā daļa ražotnes ir pārcelta uz Itāliju. Tur ir drūmi varianti, jo lielākā daļa Itālijā likto zāģu atgriezās atpakaļ uz garantijas remontu.

Tai pašā laikā arī «Oleo-Mac» ir itāļu zāģi, taču atsauksmes par tiem – ne sliktākās. Cilvēkus, pirmkārt, apmierina šo zāģu cena. Tiem visiem ir deforsēto dzinēju uzpariktītes, kas neprasa tik rūpīgu kopšanu, tomēr ir kāds būtisks mīnuss – tiem nav nekādas ziemas aizsardzības. Šie zāģi nav paredzēti mūsu klimatam – ieraujot sniegu gaisa filtrā, zāģis nestrādā; tāpat reāla problēma aukstā laikā – šos zāģus bez uzsildīšanas nevar pielaist: zāģis it kā mēģina rūkt, bet tev jāzīlē – šodien pastrādāsi vai nē (tas gan no personīgās pieredzes). Iespējams, jauniem zāģiem šo problēmu mazāk.

«Stihl» zāģi – ļoti labas mašīnas (otras populārākās Latvijā), bet tās iet tikai, kamēr iet. Kā vajadzēs remontēt, sāksies problēmas – ja man «Stihl» zāģi atnes uz remontu, tad bez trim mēnešiem nevaru neko izdarīt. Zāģis stāv darbnīcā, rezerves daļu nav… Protams, ir dažas vietas Latvijā, kur remonta serviss tomēr atstrādāts – zinu servisu bijušajā «Nākotnes» kolhozā (atrodas starp Dobeli un Jelgavu), kur vadītājs ļoti aktīvi nodarbojas tieši ar «Stihl» tehnikas remontu. Tur viss notiek, jo darbus dara entuziasti.

Vēl paliek vācu ražojumi – «Dolmar» un «Solo». Tiem rezerves daļas pieejamas galvenokārt Rīgā. Ar visiem pārējiem aparātiem Latvijā būs apmēram tas pats.

Pamatsakarība – ja veikalam ir remontservisa nodrošinājums, tad var pirkt arī lētāku preci. Nereti gadās arī tā: cilvēks, ienākot servisa darbnīcā, redz, ka plaukti ar vienām «Husqvarnām» nokrauti – vai tiešām tās tik sliktas? Nē, vienkārši šos zāģus iespējams saremontēt, tāpēc tie atrodas apritē. Citiem aparātiem ar laiku kaut kādas detaļas tiek izņemtas no apgrozības, ar «Husqvarnām» pagaidām tā nav.

Lēti un labi nenopirksi

– Otrs padoms – pirms pērciet zāģi, parunājiet ar kādu lietpratēju, kas nav saistīts ar pārdošanu. Pārdevēju darbs ir pārdot, tāpēc viņi iegalvos visu, kas veikalam izdevīgi. Reālākai izpratnei vajadzētu parunāt ar kādu mežstrādnieku vai servisa meistaru. Sevi gan esmu iecēlis "ģimenes ārsta" statusā – ideālā gadījumā vajadzētu būt tādiem "ģimenes meistariem" – cilvēkiem, kam droši uzticēties dažādos remontos.

Trešais faktors – cena. Tā lielā mērā raksturo to, kādiem darbiem zāģis paredzēts. Ja jums jāgarina malka klucīšos, tad noteikti vajag izvēlēties lieljaudas zāģi, jo šajā darbā zāģim slodze ir vislielākā. Ar mazas jaudas zāģīti šis pasākums izgāzīsies ļoti īsā termiņā. Mazie zāģīši domāti, lai aizvietotu rokas fuksīšus zāģēšanai mājas apstākļos, taču ne malkas gatavošanai.

«Husqvarnai», manā skatījumā, ir viena neveiksmīga modeļu sērija ar plastmasas korpusiem. Cena diezgan augsta, taču šie zāģi neattaisno uz tiem liktās cerības. Pēc skata tie atgādina profesionālos zāģus, un nezinātāji pat uzķeras uz šķietami līdzīgajiem sērijas numuriem; ražotājiem patīk spēlēties ar cipariem, lai jauktu redzes un dzirdes atmiņu – 254. vai 345. modelis? Un sajūk cilvēkam! Konkrēti 345. modelim kloķvārpsta darbojas plastmasas karterī. Lai cik kosmiska nebūtu plastmasa, temperatūras ietekmē tā tomēr deformējas. Noķert to momentu, kad tā sāks vai nesāks deformēties, ir ļoti grūti. Zāģīši kalpo, tomēr visu laiku jāsatraucas, vai tik slodze nav par lielu, lai zāģis nenonīktu. Šī modeļa zāģi uz remontiem nāca tieši ar šo bojājuma veidu – pārkarsēts. Kā karterītis nedaudz deformējas, sāk nākt gaiss iekšā, un tad arī viens solis līdz nokaušanai.

Cenas ziņā līdzvērtīgi ir «Oleo-Mac» zāģi, kam tomēr visi gultņi ir saspiesti metāla korpusā – motoru mierīgi var izcelt no kartera, un tas strādās. Jāpiebilst, ka amerikāņu «Husqvarnās» viss ir kārtībā, bet problēmas ir ar neprofesionālajiem modeļiem zviedru izpildījumā. Šī pozīcija «Husqvarnai» ir ļoti vāja. Profesionālie zāģi «Husqvarnai» tiek apzīmēti ar burtiem XP – patiesībā to ir ļoti maz.

– Parasti jau cilvēki vēlas universālu instrumentu, ar kuru var darīt iespējami daudzus darbus…

– Kā universālu zāģi gribētu minēt veco labo 55. modeļa Huskvarniņu. Tās ražotne šobrīd pārvesta uz Brazīliju, bet ražošana nav pārtraukta; tāpat dažus divsimtos modeļus sākuši likt kopā Krievijā, kaut kur pie Urāliem. Šad tad iespējams noķert leišu tirgos, taču nevajadzētu šos zāģus pirkt, jo visu nosaka attieksme. Pat ja detaļas no Zviedrijas, bet ar krievu attieksmi kopā likts, zāģis neiet…

Arī 254. modeļa «Husqvarnas» ir tik labi aparāti, ka vērts par kādiem Ls 50 nopirkt vecu zāģi, un mēs to darbnīcā restaurēsim. Vienīgais mīnuss ir spēcīgā vibrācija, taču, ja dienā nav jāizstrādā desmit bākas, tad tā nekaitēs. Kopumā izdosiet tikpat naudas, kā pērkot jaunu 345. vai 340. modeļa zāģi, taču būsiet ieguvuši profesionālu zāģi.

No jauno zāģu piedāvājuma labs risinājums būtu 353. modeļa zāģis. Tas nav profesionālais, tam ir nedaudz lēnāki apgriezieni; tātad – arī garāks mūžs. Tomēr visi trīssimtās sērijas modeļi ir diezgan cimmperlīgi apkopē; ja vecie paviršību kaut kā pārdzīvoja, tad ar jaunajiem tā nav. Šādas lietas vajadzētu ņemt vērā.

Visbeidzot, pērkot zāģi, naudu nevajadzētu taupīt. Vietā paruna – skopais maksā divreiz. Labas lietas lēti nemaksā. Nevajag baidīties pirkt zāģi ar jaudas rezervi; tas nozīmē, ka tas ilgāk kalpos. Vēl varbūt risinājums būtu pirkt lietotu zāģi un meklēt uzticamu meistaru, kas to uzturēs.

Ja ne vakars, tad rīts jāsāk ar zāģa samīļošanu

– Krievu laikos bija labs princips – ātrāk nedeva instrumentu rokās, kamēr nebiji ieguvis apliecību, ka proti ar to strādāt. Šobrīd cilvēks var iegādāties daudz ko, bet, nezinot, kā instrumentu uzturēt kārtībā un kā pareizi ar to strādāt, darbs pārvēršas mocībā. Protams, cilvēki grib no problēmām atkratīties, domā – lai servisā remontē. Taču tādā gadījumā jāalgo privāts meistars, jo zāģis jākopj ik dienas.

Darba dienas rīts jāsāk ar apkopi, jo – ja dienu esi normāli nošancējis, tad vakarā to zāģi pat redzēt negribēsi. Lai tad arī kaktā stāv – neko nepārmetīs, tomēr nākamais rīts jāsāk ar zāģa samīļošanu – vajag iztīrīt filtriņu un apgriezt sliedi.

Gribu piebilst, ka agrāk jauns zāģis bija jānes uz servisu pārregulēt, tagad jaunos aparātus zviedru versijā pārregulēt vairs nevar. Meistars vienkārši klausās, kā zāģītis ir piestrādājies. Ja ir kādi reāli defekti, tad tie desmit bāku izlietošanas laikā izsprāgst ārā.

Kādi ir lielākie zāģu bojājumi, ar kuriem ikdienā nākas saskarties? Vispirms tā ir drausmīga nezināšana par šīs tehnikas apkopi. Ir elementāras lietas, ko nekur nemāca, bet kas būtu jāzina. Piemēram, divtaktu dzinējam darba taktī, virzulītim ejot uz leju, degmaisījums caur karburatoru tiek iespļauts atpakaļ filtrā. Patiesībā zāģu divtaktu dzinējiem tā arī ir galvenā netīrība; nevis skaidas vai kas cits, kā cilvēki iedomājas. Varbūt ārēji vizuāli gaisa filtrs šķiet tīrs, tomēr patiesībā ir netīrs. Lieta tā, ka divtaktu dzinējos degmaisījums sastāv no benzīna un eļļas. Benzīns izgaro, bet eļļa paliek. Eļļa, reaģējot ar benzīnu, veido ļoti plānu, viskozu plēvīti, ko ar aci redzēt nevar. Zāģa lietošanas instrukcijā ierakstīts tikai viens teikums – "Ikdienas apkopē jāmazgā gaisa filtrs", taču jaunajās pamācībās gadās arī tulkošanas kļūdas un filtra mazgāšana iekļauta nedēļas apkopē… Nedēļu nemazgājot filtru, nonāksiet līdz tam, ka zāģis daudz vairāk ēdīs benzīnu, radīsies vairāk uzdedžu un tie pēc kāda laika sāks lēkt nost, radot abrazīvu materiālu motortelpā, kas noved pie tā, ka var tikt bojāts pamata gultņu separators, un to sauc par zāģa nokaušanu. Bet iemesls tam ir tikai laikus nemazgāts gaisa filtrs.

Vēl – būtu jāseko līdzi degvielas filtra stāvoklim; bieži vien ne nedēļas, ne mēneša apkopē tos neapskata, nenomaina, un tad sākas problēmas – nevar vairs lāgā degvielu uzsūkt, membrānu izstaipa – tādas sīkas, bet traucējošas niansītes.

Otra svarīgākā lieta, kur zāģerīšiem prasmes trūkst, tā ir pareiza ķēdes asināšana. Tieši darbs ar neasām ķēdēm ir viens no iemesliem, kāpēc zāģi tiek nomocīti. Ražotājs ir izrēķinājis kaut kādus leņķus, lai ķēde normālu grieztu, taču lielākoties cilvēki tos neievēro. Mans ieteikums – ja neziniet, kā to darīt, atnāciet uz darbnīcu, kur ikviens meistars padsmit minūtēs apstāstīs pareizas asināšanas pamatprincipus.

Par sliedes mainīšanu – ir speciāla smērviela, ko smērē sliedes galā. Taču praksē esmu saskāries ar tādu variantu – sliede ar iesmērētu vadratu (tautā sauktu par gala zvaigznīti) kalpo tikpat ilgi kā ar neiesmērētu. Tātad, ir divas iespējas – ja smērē vadratu, tad tas jādara ik pēc bāciņas, ja nesmērē, tad nesmērē vispār, bet lieto oriģinālo ķēdes eļļu. Sliedes mūžs tāpēc nemainīsies; daudz svarīgāk, ka tu to sliedi apgriez otrādi – tas jādara ik dienas, pirms sāc zāģēt; tad gala zvaigznīte vienmērīgi piestrādājas uz abām pusēm un neveidojas nevajadzīgi izdilumi.

Degvielai jābūt ļoti labai

– Kā pareizi tīrīt gaisa filtru?

– Domāju, ka visās saimniecības preču bodītēs ir nopērkams tāds tīrīšanas līdzeklis kā «Fairy». Ko dara šī līdzekļa virsmaktīvie joni? Tie nemazgā eļļu, bet izreaģē ar to – reāli filtru iztīra ļoti labi. Ir gadījies mazgāt arī ar veļas pulveri, taču, ja to kārtīgi neizskalo, rodas dažādi nosēdumi. Bet no «Fairy» praktiski nekas nepaliek pāri. Agrāk filtrus mazgāja ar ziepjūdeni vai benzīnu, tomēr tas nav labi. Patrāpīsies "labs" benzīns ar lielu acetona daudzumu, un paliks tikai rāmītis no filtra.

Nav nekāds noslēpums, ka mums tos benzīnus bagātina ar gāzi vai acetonu. Latvijā benzīna kvalitāte ir katastrofāla. Vismazāk problēmu bijis ar «Statoil» benzīnu – nezinu, vai tas tāpēc, ka firma bagātāka un kvalitatīvākas piedevas lieto… Jāsaprot, ka zāģītis ir tāda lieta, kas griež ar ātrumu no 12 000 līdz 14 000 apgriezieniem minūtē; tātad – pastrādā 15 minūtes ar kaut kādu draņķi bākā, un zāģis būs beigts. Negribu nevienam taisīt antireklāmu, tomēr pavisam noteikti zāģiem ar forsētiem dzinējiem vajadzīga ļoti laba degviela. Nevajag ne ultimas, ne kādas reaktīvās degvielas, ņemiet parasto «95» markas, bet no laba tanka.

Esmu dzirdējis gadījumus, kad cilvēki mēģinājuši tiesāties, bet patiesībā ļoti grūti pierādīt, ka degviela ņemta konkrētajā uzpildes stacijā un kas vēl pirms tam zāģa bākā bijusi… Tāpat nevajadzētu degvielu, kas sajaukta ar zaļo motoreļļu, glabāt ilgāk par piecām dienām; vienalga, no kāda tanka ņemtu. Vajadzētu uzmanīties arī, ja jaušat, ka benzīns, kas sajaukts ar eļļu, pēc kāda laika mainījis krāsu – kļuvis brūns vai melns; tas liecina par dažādām piedevām degvielā, kas izreaģējušas ar eļļu.

Vēl – ja esat sācis strādāt ar vienu, noteikta tipa (piemēram, zaļo) eļļu, tad vēlams to izmantot arī turpmāk. Ražotāji nereti ražo divu krāsu eļļas un apgalvo, ka viss tur ir okey, bet patiesībā tā nav. Kā minimums, eļļas izgatavotas uz dažādām bāzēm, un tās savā starpā nesadzīvo motorā. «Husqvarnai» vienu mirklīti bija zila eļļa, un daudzi mani paziņas nokāvuši savus zāģus jau minētā iemesla pēc. Ja zaļā eļļa veidota uz terpentīna bāzes, tad zilā – uz slāpekļa bāzes, abas savā starpā nesadzīvo. Pēc gostiem zilā eļļa it kā labāk sadeg, rada mazāk uzdedžu, tomēr tai pašā laikā sadegšanas produkti šķīdina citas eļļas uzdedžus un atkal attiecīgi veidojas smiltis motorā.

Nobeidzot par tīrīšanas praktisko pusi – vislabāk tīrīšanai izmantot vidēja izmēra otiņu, ar kuru ērtāk piekļūt filtra audumam. Vienkārši uzpiliniet filtram pilienu «Fairy» un putojiet tik ilgi, līdz putas iet cauri audumam. Pēc tam siltā ūdenī noskalojiet. Degvielas filtrs nav jātīra, bet jāmaina.

– Kā just, kad maināms degvielas filtrs?

– Tas ir tāpat, kā āmen baznīcā. Ja instrukcijā pateikts, ka jāmaina reizi mēnesī, tad tā arī jādara. Ja strādājat neregulāri, tad, piemēram, «Husqvarnas» zāģiem par netīru degvielas filtru liecina tas, ka filtra galiņš paliek tumšs, melns. Ar pārējiem filtriem ir tā, kā ir – jāvadās pēc izjūtas un vienkārši pēc zināma laika jāmaina. Instrukcijās rakstīts, ka tas jādara reizi mēnesī, taču, ja vēl iekšā sakrājušies kādi ūdeņi (no stāvēšanas dažādās kanniņās rodas kondensāts), tad ieteiktu mainīt biežāk. Netīru filtru viegli ieraudzīt, kad tas ir mitrs, bet, kad izžuvis, var arī neredzēt, tāpēc labāk filtru pārbaudīt, kad tas bijis iemērkts benzīnā.

Asināšanas šabloni visos gadījumos nelīdz

– Par ķēdes asināšanu runājot, gribu pievērst uzmanību tam, ka veikalos tirgotie asināšanas šabloni nav universāli. Tie var palīdzēt tad, ja zināt, kādu zobu gribat izvīlēt; pretējā gadījumā šablona izmantošana vairāk kaitēs nekā palīdzēs. Ir šabloni plāksnīšu veidā, kas stiprinās uz vīles – tie "saprot" vīlēšanu noteiktā leņķī, taču ir atsevišķu modeļu ķēdes, kas jāvīlē ar 10° novirzi, un tad tīri fiziski ar šablonu to nav iespējams paveikt.

Rullīšu šabloni, ko liek virsū ķēdei, ļoti labi "saprot" divu veidu leņķus, bet "nesaprot" leņķi, kas veido zoba pamatnes slīpumu (85 līdz 88°), un veido to teju 90° leņķī. Reāli šādi iztrīti zobi vairs negriezīs koksni, bet to skrāpēs. Tas noved pie tā, ka ķēdes sāk stiepties – cilvēki nes ķēdes atpakaļ uz veikalu un brēc, ka tās ir brāķi.

Vēl nepareizi asinātās ķēdes pie mums ziemā atgriežas tāpēc, ka zāģējot pārkarsētas un iebāztas sniegā atdzesēties, bet šādi tās pārrūdās un sprāgst kopā. Patiesībā nav nekāda brāķa, bet jāmācās vīlēt. Tā laikam tomēr ir filigrāna māksla – man pašam pagāja gadi trīs, līdz to apguvu.

Mans ieteikums – šablonus var izmantot, bet, ievērojot šādu ritmu, – vienu reizi asināt ar šablonu, otru – ar brīvu roku. Tas būs vidusceļš, kur šablons palīdzēs uzturēt vajadzīgos leņķus, bet, ko šablons nesaprot, to vajadzēs dabūt gatavu ar brīvu roku.

Ir arī šabloni, konkrēti «Winsor» ražojumi, kas par 90% "saprot" visus leņķus. Manā skatījumā no šabloniem tie ir vissakarīgākie, taču atbilstoši dārgi – apmēram Ls 6 gabalā. Cilvēki lielākoties tomēr izvēlas paļauties uz savu acumēru…

Bez skaidmetēja nevar

– Vēl svarīga lietiņa ir skaidmeša pievīlēšana vajadzīgajā augstumā. Ir tādi vīri, kas sakās gadiem mežā strādājuši, bet, ja redz, ka ķēde nekož kokā, vienkārši novīlē skaidmetēju nost. Bet pie manis viņi nāk ar nolauztu kloķeņu galiem un vēl visādiem defektiem. Bez šaubām, ja skaida ir bieza un ar vaļīgu ķēdi gadās trāpīt pa sausu egles zaru, tad kloķvārpstas nolaušana ir garantēta. 80% gadījumu kloķvārpstu nolauž tikai šī iemesla dēļ.

Ražotāji nosaka, ka skaidmetēja un zoba augstuma starpībai jābūt vidēji 0,65 mm, taču, ja cilvēkam rodas saikne ar zāģi, viņš pats spēj just, cik daudz zāģis var ņemt (profesionālais zāģis, uzmanīgi strādājot, "pavilks" arī pilnībā noņemtu skaidmeti), un var pamainīt skaidmetēja augstumu, tomēr iesācējiem iesaku ievērot ražotāju noteikto lielumu.

Protams, arī profesionāļi pieļauj paviršības. Pats esmu tā darījis, kad šķiet – līdz tukšai bākai var pazāģēt arī ar vaļīgu ķēdi. Bet vaļīgā ķēdē darbojas vesela trieciensistēma – līdzīgi notiek, ja dubultā saņemtu siksnu parauj uz abām pusēm; tāpat ķēde, trāpot pa sausu zaru, abos sliedes galos – gan pa vadošo, gan gala zvaigznīti – saņem drausmīgu triecienu. Parasti tā sadauza sliežu galus, zvaigznītes, norauj kloķvārpstas; sajūga kurvis tādā veidā vienkārši tiek nocirsts.

Par bīstamiem momentiem mežā

– Pirmais likums – mežā nevajag iet vienam! Pat, ja tā ir sieva vai bērns, lai nāk līdzi, lai nepieļautu tādu variantu, ka tu paliec guļam ar koku uz galvas mežā viens; lai ir otrs cilvēks, kas vismaz var aizskriet un pasaukt palīgā. Tas var daudz labāk palīdzēt nekā visas tavas zināšanas. Pat statistika apliecina, ka visbiežāk traumas gūst profesionāļi, kas kļūst pārāk pašpārliecināti un neuzmanīgi. Dzīve pierāda, ka arī ierastas lietas mēdz mainīties un krīt ne tikai koki, bet arī vīri…

Ja tomēr esi viens, tad jābūt ļoti piesardzīgam. Nav nekāds noslēpums, ka visi veikalā nopērkamie drošības apģērbi pasargā tikai no inerces kustības. Ja normālu zāģi uz pilnu cuku iemetīsiet tā saucamajās drošības biksēs vai zābakā, tas vienalga izzāģēs cauri. Jauda ir tik liela, ka to neapturēs nekas.

Jāraugās, lai zāģējot būtu stabils pamats zem kājām. Pavisam noteikti nevajadzētu mežā iet pārgurušam. Nevajadzētu iet mežā reibumā un paģirās. Zāģim ir vibrācija; ja vēl trīc rokas un nav skaidras saprašanas par notiekošo, tad risks gūt traumas pieaug.

Tāpat vienmēr vajag izpētīt, kā koks stāv – koks nekad neaug pilnīgi taisns. Uzmanīgi jāizvērtē, uz kuru pusi gāzt koku un kāds ir vēja stiprums. Ideāli, ja koku izdodas nogāzt tā, lai tas neaizķertu pārējos.

Vispēdējais aicinājums: lasiet atbilstošu literatūru un meklējiet iespēju izglītoties!