Ar sveicienu Ceļu policistiem dienesta 70. dzimšanas dienā!

Lai gan 1. aprīlis vairāk zināms kā Joku diena, šajā dienā savus amata svētkus svin Latvijas ceļu policisti. Šogad apritēs tieši 70 gadi, kopš laika, kad Rīgā sākuši regulēt drošku satiksmi. Lai nedaudz atskatītos pagātnē – parunātu par ceļu policistu ikdienu agrāk un šodien -, uz sarunu aicinājām Tukuma rajona Policijas pārvaldes Kārtības policijas biroja 3. nodaļas (Ceļu policijas) priekšnieku Vilni Vecriņķi. Nu kļuvis zināms arī tas, ka viņš kopā ar kolēģi Arvi Kairo par godu jubilejai saņems nozīmīgu apbalvojumu – Valsts policijas Nopelnu zīmi «Par ieguldījumu ceļu satiksmes drošībā». Pats V. Vecriņķis atzīst, ka jau kopš bērnības gribējis būt milicis; un tā – no iecirkņa pilnvarotā līdz priekšniekam.

– Sapnis strādāt policijā man bijis kopš bērnības, bet māte vienmēr teica: "Ko tu muļķojies! Kāda milicija!?"

– Kandavā pagāja. Man nebija nekādas sajēgas, vai tā ceļu policija vai kriminālpolicija, vienkārši gribēju būt milicis. Kā šodien atceros, ka māte teica: "Tas puika taču ir sasapņojies." Bet tēvs viņu mierināja: "Paaugsies – pārdomās." Bet, kad pārnācu mājās no armijas (tas bija 80. gados), Valdis Lācis, kas strādāja Kandavā par pilnvaroto, tā teikt, mani savervēja. Vispirms biju družiņņiks (brīvprātīgais kārtības sargs), pēc tam – ārštatnieks, un Lācis skatījās, ka es ņemu tā pa nopietnam, un teica: "Zini ko, vecais, braucam pie Niparta runāt (A. Niparts – policijas pārvaldes priekšnieks. – Aut.). Tev jāstrādā." Tā arī sāku.

– Nu kā? Mēs rīkojām reidus. Trīs reizes nedēļā bija jābūt uz dežūrām. Bija jāapbraukā visas katlu mājas, visas valsts iestādes; jāpārbauda, vai viss ir noslēgts – logi aizvērti, durvis aizslēgtas. Ja nebija, bija pat atļauts kaut ko paņemt – ar visiem direktoriem bija tāda vienošanās: lai cilvēkus izmācītu; un mēs tā arī darījām. Tas bija sabiedriskais darbs, ko darījām no darba brīvajā laikā.

– Jā, es burtiski skatījos Lācim uz pirkstiem un, kad iestājos Milicijas skolā, praktiski jau biju gatavs milicis. Vēl man kā darbaudzinātāju pielika E. Spilu, un viņš mani riktīgi apmācīja. Es Kandavā biju pilnvarotais, drošībnieks, saimniecisko noziegumu izmeklētājs un kriminālpolicists – viss vienā personā. Cita neviena vairāk nebija; tādas opergrupas kā tagad uz Kandavu atbrauca apmēram reizi gadā.

– Es neteiktu, ka mazāk – mašīnas zaga, riepas šausmīgi zaga! Ja nedēļā nebija nozagtas desmit riepas, tad tas jau bija sasniegums. Noģērba mašīnu pliku – atstāja uz klučiem. Tajā laikā tas bija ejošākais noziegums.

– Tolaik jau to mašīnu bija krietni mazāk, taču – kāda bija teikšana milicijai!? Un – kāda ir tagad policijai? Milicijas laikā neviens nedomāja kaut ko apstrīdēt vai pretī runāt. Visi vairāk vai mazāk bija likumpaklausīgi, nevis kā tagad – tev jāsaka desmit reizes, bet vienpadsmitajā jālauž rokas ārā un jāliek roku dzelži. Agrāk, ja pateici, ka 10.00 jābūt iecirknī, tad tā arī notika, bet tagad nenāk arī, ja nosūtīta pavēste, kamēr nebrauc uz māju pakaļ.

V. Vecriņķis:

– Tukuma-Jelgavas ceļu krustojumā mums bija pastāvīgais postenis, tā saucamais "suns", kamēr to nenodedzināja. Dežurējām pēc slīdošā grafika – mūs mētāja pa visu rajonu. Bet braukājām ar kārtības sargu mašīnām, jo cita transporta nebija. Kārtības sargi no darba brīvajā laikā mūs arī vadāja.

– Nē, es strādāju ar apmēram 20 kārtības sargiem, un pārsvarā tie bija vīri gados; riktīgi vīri, kas darbojās ar sirdi un dvēseli. Vajadzēja tikai pateikt – "Šovakar braucam!" – un viss notika. Beigās tā iegājās, ka nemaz nebija jāsaka. Viņi teica: "Taisi grafiku!", un braucām pirmdienās, trešdienās un sestdienās. Kā septiņos vakarā sākām, tā – kamēr visa pilsēta noklust.

Un kas pārsvarā ielās notika? Tā pati žūpošana. Tad bija atskurbtuve – kolhozs deva autobusu, mēs to pielādējām pilnu (nepārspīlējot – pilnas sēdvietas un stāvvietas) un vedām uz atskurbtuvi.

Strādāju pārī ar Raimondu Cīruli – mēs bijām kā cimds ar roku. Abi no vienas puses (Raimonds no Matkules), tāpēc mūs mūžīgi lika kopā. Ar veco emku braukājot, bijām pārsaluši zili melni – nakts dežūrās bija i lieti, i sniegi. Cik varējām, tik vālējām – kad ziemā galīgi sāka vilkt uz kājām, likām moci nost un braukājām ar kārtības sargu mašīnām.

Bet ar inspektora aprīkojumu ir tā – manā rīcībā bija svilpe, zizlis, caurumkniebējs un radars – tāda apaļa bumba, kas reaģēja uz magnētiskiem stariem. Kad to pagrieza pret braucošu mašīnu, tad bulta nostaigāja (lielākais ātrums uz skalas bija 130 km/h). Kad mašīna apstājās, bulta atkrita atpakaļ, un patiesībā jau mēs nekādi nevarētu pierādīt, kāds bijis ātrums. Taču neviens neprotestēja – visi piekrita. Bet tagad kāds aprīkojums?! Viss video uzņemts, visu var pierādīt, bet tik un tā braucējs apstrīd…

– Man bija arī tāds skolotājs Augusts Ozoliņš. Viņš ātrumu mērīja ar hronometru, tomēr es tā arī "neatkodu", kā viņš mēra (neērti bija prasīt). Viņš tik nospiež un: "Oi, ņemam ciet!" Man bija jāaptur un jāpaņem autovadītāja tiesības. Ozoliņš tās iebāza kabatā un tik noteica: "Pēc trijām dienām pie manis kabinetā." Par ko viņš kabinetā runāja, nezinu, bet Ozoliņš noturēja Kandavu kā neviens…

– Tā mans pirmais darba gads pagāja tieši autoinspekcijā, un tad Niparts paaicināja pie sevis un teica: "Tu esi izaudzis – esi pastrādājis autoinspekcijā, taču mums trūkst pilnvaroto. Izvēlies – ņemsi kādu iecirkni Tukumā vai laukos?" Tā kā biju vēl pavisam jauns puika, tad pilsēta mazliet baidīja. Ko pilsētā darīšu? Bet Niparts saka: "Tad tev paliek Lestene, Vienība un Tume."

Tā arī pa laukiem dzīvoju – vispirms kļuvu par vecāko pilnvaroto un tad par iecirkņa priekšnieku Kandavā. Bet 1996. gadā man radās konflikts ar Rozenfelda kungu, kas tolaik bija Kandavas domes priekšsēdētājs, un Niparts juta, ka aizgājis pārāk tālu, tāpēc arī teica: "Jums cits nekas neatliek, kā tikai vienam otru nošaut… Gudrākajam jāpiekāpjas." Un piedāvāja Ceļu policijas priekšnieka amatu, piebilstot: "Ar ministru saskaņots." Teicu, ka nekad neesmu vadījis ceļu policistus, bet viņš pretī: "Tu taču visu laiku biji priekšnieks! Ceļu policija ir uz sabrukuma robežas, un tev tā ir jāpaceļ."

Piekritu pamēģināt uz trīs mēnešu pārbaudes laiku, bet pēc diviem mēnešiem pienāca toreizējā iekšlietu ministra Ziedoņa Čevera pavēle apstiprināt mani amatā. Tā arī turpinu strādāt.

– Oi, godīgi sakot, ceļu policijā tolaik bija daudz nekārtību. Katrs brauca, kurp gribēja; ne kā tagad – ir dislokācijas plāns katrai dienai un katrai stundai, kurā vietā jābūt. Kad vēl pats strādāju par inspektoru, no rīta tik nolasīja lekciju, ka vajag noteiktu skaitu protokolu, un – uz priekšu…

– Tieša plāna nebija, bet priekšnieks tik noteica: "Bez desmit protokoliem mājās nerādies!" Bija pat tāds brīdis, kad katru dienu atskaitīties nevajadzēja, bet nedēļas beigās bija jābūt 100 protokoliem. Viss! Bet mēs taisījām pa 130 protokoliem, jo tajā laikā gan dzērāju, gan citādu satiksmes pārkāpēju bija ļoti daudz. Neviens jau kolhoza mašīnas nežēloja.

– Kolektīvs Ceļu policijā, cik liels bija, tāds arī palicis – 15 darbinieki, šobrīd viens inspektors strādā tikai ar jautājumiem, kas saistīti ar apdrošināšanu.

Ar kārtību tagad tā – jaunās mašīnas ir aprīkotas ar JPS navigācijas sistēmu – jebkurš priekšnieks Rīgā vai šeit, Tukumā, var paskatīties datorā un redzēt, kur auto atrodas; tā ka kaut kur "nolīst" vairs nav iespējams.

– Kāda brīvība – ekipāžās uz ceļa izbrauc tikai 11 cilvēki, un visi zina, ka šāds darbinieku skaits ir nepietiekams! Jau kuro gadu priekšniecībai stāstu, ka vajadzētu vēl vismaz četrus inspektorus. Viens no darbiniekiem ik mēnesi ir atvaļinājumā, divi mācās, viens slimo…

– Bet pastāviet, lūdzu, uz ceļa slapjdraņķī un salā – mašīnā iekšā un ārā! Vīri visi staigā puņķaini. Viens man aizvakar zvana, un nepazīstu, kas zvana, jo balss kā vecai sievietei. Uz ceļa mums kārtīgi jāstrādā, un jāatzīst – rezultāti nav tie sliktākie.

– Agrāk ceļu policisti par tādu kukuli nemaz nedomāja, jo labi varēja nopelnīt arī tāpat. Bet par tagadējiem kukuļņēmējiem un devējiem gribu pateikt, lūk, ko – es smejos, kad televīzijā runā tie nelieši šoferi (tā viņus arī saucu), kas lielās, kā n-tos gadus braucot bez tiesībām un tik maksājot ceļu policistiem. Tad kurš ir vairāk noziedzies? Es domāju, ka vienāds sods jāspriež gan kukuļa ņēmējam, gan devējam. Ja esi devis, tad stāvi klusu! Mans strikts noteikums inspektoriem ir šāds – tiklīdz kāds dod naudu, tā dzelžus virsū un šurp uz pārvaldi. Divi tādi jau ir notiesāti. Taču es neesmu dievs – es katram darbiniekam klāt nevaru izstāvēt. Nevaru ar pārliecību apgalvot, ka kāds nedod un kāds neņem, taču līdz manām ausīm nekas tāds nav nonācis. Kad ir labs laiks, es pats eju dežurēt uz ceļa. Vīriem arī patīk, ka priekšnieks uz ceļa, jo tad vairs nav nekādu problēmu – neviens ne strīdas, ne kašķējas.

– Tagad iereibušajiem braucējiem ir tāds standarta teiciens: "Bet es taču stāvu!" Pamanot policiju, paši piestāj ceļa malā un jūtas lieli gudrinieki. Man par to jāsmejas. Tad prasu: "Bet kā tad līdz šai vietai nokļuvi?" "Braucu, bet tagad nebraucu." Jāatzīst, visi tik gudri, ka inspektoriem liela daļa savu brīvo dienu jāpavada tiesās. Ar vienu šoferi, kas brauca dzērumā, slavenu sportistu, tiesājamies kopš 2005. gada, un laikam šī lieta aizies līdz Augstākās tiesas Senātam…

– Apsveicu lielajā jubilejā, vēlu labu veselību un visu to labāko, un lai turas tie, kas turas! Bet pārējie satiksmes dalībnieki lai ievēro noteikumus, un tad nebūs jālamā ne Ceļu policija, ne policija vispār. Tad problēmu nebūs.

Vēl gribu pateikties savai mātei Zinaidai par izturību, atbalstu un sapratni; žēl,

bet darbs tāds, ka satikties iznāk retāk nekā gribētos.