Ar makšķeri uz Zviedriju

Un jāteic, ka ne tikai ar makšķeri, bet ir vērts arī tāpat vien izrauties no pelēkās ikdienas, lai kaut mazliet pabūtu skarbajā, bet skaistajā Zviedrijā. Un tas nebūt nav neiespējami, jo nokļūt no Rīgas līdz Stokholmai nav sarežģīti. Pievakarē no Rīgas pasažieru ostas atiet kruīza pasažieru kuģis, bet nākošās dienas rītā tas sasniedzis jau Stokholmu – pilsētu, kura būvēta uz neskaitāmām salām un saliņām; pilsētu, kurā nokļūst, kuģim slīdot gar neskaitāmām klinšu šērām, kur vīd atpūtnieku baltsarkanie, vienkāršie namiņi.

Lai nokļūtu galamērķī, kurā šovasar laimējās pabūt arī man, gan copmaņiem, gan skarbi skaistās dabas cienītājiem ceļojumam ar prāmi seko vēl aptuveni pusi dienas garš, bet interesants, neierastiem dabas skatiem piesātināts ceļojums ar automašīnu.

Makšķernieku paradīzē

Bjartra – ir neliels, kluss ciemats Zviedrijā, Kramforas komūnā, 480 km uz ziemeļiem no Stokholmas. Skaistajā un tajā pat laikā šķietami skarbajā ziemeļzviedrijas ciematā šovasar nokļuvu, pateicoties kandavniekam, kaislīgam makšķerniekam Raivo Kleinbergam, kurš pirms pāris gadiem šai vietā nokļuva pavisam nejauši un nu jau otro sezonu savā atpūtas mītnē laipni sagaida un uzņem tautiešus, kuru aizraušanās ir makšķerēšana.

''Kad ieraudzīja šo brīnišķīgo apkārtni ar neskaitāmajām ūdenstilpnēm – plašiem ezeriem un maziem, vilinošiem mežezeriņiem, ar lielo, plaši plūstošo upi, sapratu – šī ir īsta makšķernieku paradīze," savu pirmo sastapšanos ar šo vietu atceras Raivo.

Gara acīm redzētais vairs nedevis miera, un drīz vien, pateicoties uzņēmīgā kandavnieka mērķtiecībai, sākās paša izlolotā sapņa īstenošana. Bērnībā Raivo makšķerēšanas iemaņas apguva tepat, dzimtajā Kandavā, zivtiņas ķerot Abavā, iepretim Valtermuižai. Tā makšķerēšana kļuva par Raivo vaļasprieku, bet nu tas vairs nav tikai vaļasprieks, bet kaut kas daudz, daudz vairāk un nopietnāk. Jautāts par paša lielākajiem lomiem, Raivo brīdi padomā – kurš tad īsti bija pats, pats brangākais asaris un kura – brangākā līdaka? Personīgie Raivo daudzo lomu šī brīža rekordi ir 14 kg līdaka un 1,3 kg vērts asaris.

Atpūtas mājā makšķernieku lomi tiek fiksēti, iemūžināti fotogrāfijās, kas katram viesim brīvi aplūkojamas. Arī Raivo dēls Niks vasaras brīvdienas labprāt pavada tēta sabiedrībā un – kas zina – varbūt arī viņām makšķerēšana būs ne tikai vaļasprieks?!

Latvieši ir kaislīgi makšķernieki, un Somijas ūdenskrātuves jau apgūtas un pierastas, bet Zviedrija vēl pasveša. Turklāt, kādas te zivis! Līdakas, asari, laši, foreles un vēdzeles. Nu jau vairums latviešu zina, ka sevi cienošs zviedrs līdaku par vērtīgu lomu vis neuzskata. Turklāt latviešu makšķerniekam šūpoties kāda Bjartras tuvumā esoša ezera rāmajos viļņos, makšķeres galā izjūtot ievērības cienīgu lomu, ir īsta bauda. Tāpēc nu jau Raivo viesmīlību zviedru zemē ar prieku izbaudījuši daudzi pazīstami makšķernieku no Latvijas, bet daudzi turp devušies jau vairākkārt. Piemēram, kaislīgā makšķerniece Ināra Koha tieši te, Zviedrijā, pieveica 1,4 kg asari, uzstādot savu personīgo rekordu. Pēc tam kāds kandavnieks ar savu lomu viņu pārspēja, un Ināru atkal tirda nemiers un Zviedrijas brangie asari, jo personīgais rekords taču jāuzlabo!

Vasarā izzināt Zviedrijas ūdeņu bagātību uz Bjartru pie Raivo devās arī Edgars Zveja – makšķernieku raidījuma «Zveja» veidotājs un producents kopā ar savu ģimeni. Un tieši Zviedrijā ar makšķerēšanu "saslima" arī viņa sešgadīgais dēlēns Ernests, kura makšķerei negaidīti pieķērās par pašu smagāka līdaka. Tēta un Raivo padomu iedrošināts, mazais puika lomu pieveica, bet daļu puisēna izpausto emociju Edgars atspoguļoja vasarā, pie Raivo ciemojoties, uzņemtajā raidījumā.

Iespēju ir tik daudz!

Raivo atpūtas mītnē tiek piedāvāti mājīgi iekārtoti vienvietīgi, divvietīgi, trīsvietīgi un ģimenēm piemēroti numuriņi. Viesiem ir sava virtuve, kur pašiem saimniekot, bet reizi dienā, parasti atgriežoties no copes, pavārs viesiem ir pagatavojis sātīgu maltīti.

Visbiežāk makšķernieki no Latvijas pie Raivo uz Bjartru dodas uz dienām piecām. Un šī ir vieta, kur doties jebkurā gadalaikā. Vasarā dabas mīļotājiem ir lieliska iespēja apbrīnot dabu, kurā klinšu skarbums dominē ar bagātīgu krāsu daudzveidību un zināmu kārtību. Aizaugušus laukus un grāvjus te nemanīsi. Ceļi, salīdzinot ar Latviju, ir vienkārši ideāli. Es nemitīgi varēju apbrīnot zviedru praktiskumu un vienkāršību. Nav šeit nedz lepnu māju, kā pie mums, nedz dārgu auto. Viņiem māja ir paredzēta ērtai dzīvošanai, bet auto – ir pārvietošanās, ne lepošanās līdzeklis. Zviedri savā ziņā ir patrioti, tāpēc «Volvo» markas automašīnas ir visai bieža parādība. Arī savus mežus viņi uzskata par bagātību un nezāģē. Turklāt tajos valda ogu un sēņu pārbagātība. Tiesa, uz mūsu sēņu lasīšanas aktivitātēm zviedri lūkojās samērā skeptiski…

Vēl turpat blakus nokulto graudu laukos ik dienas barojās Kanādas zosu bari, kuri vakarā drošības nolūkos pārlidoja uz upi. Skaisti un graciozi, bet piesardzīgi putni, kas tā vien atsauc atmiņā brīnišķīgo Semlas Lāgerlefas stāstu par Nila Holgersona brīnumaino ceļojumu.

Vasarā dabas mīļotāji var vizināties ar velosipēdu, un jāatzīst, ka šis pārvietošanās līdzeklis zviedriem ir īpaši iecienīts. Ar riteni te brauc visi – mazi bērni, pusaudži, pieaugušie un cienījama gadagājuma ļaudis. Turklāt viņiem visiem galvā ir aizsargķiveres. Ziemā Raivo viesiem vēl iznomā sniega motociklus, lai pavizinātos tāpat vien sniegotajos plašumos vai arī ar to dotos uz pašu izvēlētajām copes vietām.

Katrs gadalaiks gluži tāpat kā pie mums atnāk ar sev raksturīgām īpatnībām un savu skaistumu… Bjartra atrodas Ziemeļzviedrijā, bet arī tur ziemās atmosfēras temperatūra ir samērā mainīga. Pirms pāris nedēļām uznākušajā salā termometra stabiņš noslīdēja pat zem -20°C, bet drīz pēc tam atkal tikai daži grādi mīnusā. Sniega sega ir pietiekama, ledus drošs, un zemledus makšķerniekiem īstais laiks izbaudīt zivju lomus un Ziemeļzviedrijas dabu ziemā.

– Ezeri šai pusē ir dziļi – vietām sasniedzot 50 metru dziļumu, bet upē dziļums vietām sniedzas pat līdz 100 metriem.

Tagad ķeras asari, līdakas – arī uz ūdām, jo tās nav aizliegtas, kā arī zandarti un superīgas vēdzeles. Pagājušo gadu 4 kg vēdzeles nebija nekāds retums. Lielākā, ko vietējie ir noķēruši, bijusi ap 8 kg! Ķeras arī sīgas, raudas un brekši. Ievērojamākais zandarta loms pagājušajā gadā bija 5,4 kg. Arī šoziem jau vīri ir pavilkuši kilogramīgos asarus. Tā ka cope pašreiz rit pilnā sparā! Šoziem esmu iegādājies speciālu armijas mājiņu, kurai tiks piemontētas slēpes, lai to varētu pārvietot ar sniega moci. Iekšā – maza taupības krāsniņa, un caurumi grīdā, sēdi iekšā kā ķeizariņš un copē kaut līdz rītam! Ne tikai vasarā, bet arī šajā gadalaikā piedāvājam saunu ar kubulu zem sniegotās debess. Šogad Ziemassvētkos to nolēmuši izbaudīt arī Edgars Zveja un Silvestrs Sīlis ar ģimenēm. Makšķernieki jau ir traka tauta – kaut uz Mēnesi gatavi braukt copēt! – atzīst Raivo – kandavnieks, kurš dzīvo un saimnieko Zviedrijā.