Ar klikšķi uz vēsturi

Arnolds Šulcs – tagad pensionārs, aizrautīgs ugunsdzēsības vēstures pētnieks, kas visu savu darba mūžu bijis saistīts ar ugunsdzēsību. Ar viņu satikāmies Brīvības laukumā pie strūklakas, pēc tam, kad viņš bija palīdzējis gatavot izstādi par ugunsdzēsējiem Tukuma Pils tornī; tālab mūsu saruna ar atskatu uz dzīves gājumu veidojās ačgārnā secībā – soli pa solim atkāpjoties pagātnē un tikai nobeigumā atgriežoties šodienā.

Fermas nenodega, bet "amortizējās"

A. Šulcs:

– Pērn gatavojāmies, kā smejies, "ziemas olimpiādei" – 17. februārī Tukuma Brīvprātīgo ugunsdzēsēju biedrība svinēja 140 gadadienu un sarīkojām nelielu pasākumu ar izstādi Tukuma pils tornī. Atnesu simtiem bilžu, ko dažādi cilvēki bija sadevuši; lai visu, kā nākas, noformētu, izstādes rīkotājai Ingrīdai vajadzēja manus personas datus, bet, pasē ieskatījusies, viņa sāka smieties: "Tev jubileja tieši tad, kad izstādi atklāsim – 19. jūlijā! Un šogad tāpat – izstādes dienā man paliks apaļi 70."

Mani interesē vēsture, un jau 80. gados sāku vākt visādus krāmus, dokumentus un bildes. Tolaik strādāju par vecāko inspektoru ugunsdzēsējos. Tā skaitījās Valsts Ugunsdrošības uzraudzības inspekcija; toreiz dienestam bija trīs daļas – inspekcija, profesionālā ugunsdzēsēju vienība un brīvprātīgo ugunsdzēsēju biedrība, kas padomju laikos vairāk nodarbojās ar ražošanu – taisīja signalizācijas, zibens novedējus, mūrēja krāsnis un tamlīdzīgi. Viņiem nāca smuka nauda iekšā, taču to izlietoja ugunsdrošības jautājumu propagandai. Liela vērība tika pievērsta bērnu izglītošanai – katrā skolā bija nodibināta jauno ugunsdzēsēju vienība; tika rīkoti konkursi un sacensības…

– Bet vai var teikt, ka tāpēc tolaik ugunsgrēku bija mazāk?

– Neteikšu vis. Grūti gan salīdzināt statistiku, jo, ja nodega kāds šķūnītis vai pat ferma, to neskaitīja par ugunsgrēku. Kolhoza priekšnieks pateica: "Man būs ziepes (partija ņems priekšā), labāk noklusēsim." Uzrakstīja izziņu, ka ferma vienkārši amortizējusies, kā toreiz smējāmies, noomartizējusies tā, ka palika bez bilances vērtības. 80 gados ieviesu "Melno žurnālu", kur rakstīju visus ugunsgrēkus, un tur man iznāca trīs, četras reizes vairāk ugunsgrēku par oficiāli reģistrētajiem. Tagad jau raksta visu – kad zāle degusi vai atkritumu urna aizdegusies. Tāpēc arī grūti salīdzināt.

Priekšniekam ugunsgrēkā bija jābļaustās

– 80. gados, braucot pa kolhoziem, neaizbraucu nevienai pamestai mājai garām – izstaigāju visus pagrabus un bēniņus un reizēm atradu vērtīgas lietas – pastkartes, dokumentus…

– Zelta naudu ar meklējāt?

– Nē, tādas lietas nemeklēju – interesēja dokumenti, vecas grāmatas, arī vecie darbarīki, ko saimnieki pametuši. Man mašīnā vienmēr bija maiss līdzi un tad allaž izbēru muzejā uz grīdas un teicu: "Kas jums noder, to ņemiet!"

– Tātad visu Tukuma muzejam nodevāt?

– Jā, jā, mājās neko nekrāju. Kad sākās pārmaiņu laiki (90. gadu sākumā), mani ielika par rajona Ugunsdzēsības un glābšanas dienesta priekšnieku, un tad biju vairāk aizņemts ar dienesta sakārtošanu; 1995. gadā mani palaida pensijā…

– Bet dzirdēts, ka ugunsdzēsējos – jauns vai vecs, bet visiem jāpiedalās dzēšanā. Vai spējāt slodzi turēt?

– Gados vecāki vīri vairāk nodarbojas ar dzēšanas vadīšanu. Parasti ugunsgrēku vadīja sardzes priekšnieks, kas pirmais ieradās ugunsgrēka vietā; vēlāk, kad atbrauca lielāks priekšnieks, tas pārņēma vadību. Kad lielāks ugunsgrēks, sabrauca vienības no vairākiem posteņiem, un tad jau grūtāk – bija jāskraida apkārt un jābļaustās; vēlāk ieviesa megafonus, bet, kad parādījās rācijas, tad bija pavisam vienkārši – nebija jāskraida uz piekto stāvu augšā – lejā.

– Cik sen tad esat ugunsdzēsējos?

– Iesāku strādāt 1967. gadā un pēc gada pārgāju uz inspekciju. Mācījos arī trīsgadīgajā speciālajā virsnieku skolā Ļeņingradā.

– Vai tas nozīmē, ka toreiz ugunsdzēsēji bija labāk apmācīti?

– Tā gluži nav – arī tagad jābeidz visādi kursi. 1993. gadā, kad zviedri mums iedāvināja lietotu VOLVO ugunsdzēšamo mašīnu, viņi brīnījās, ka mēs tik labi sagatavoti. Zviedrijā darbiniekus tik laiku pa laikam aizsūta uz dažādiem kursiem, bet mēs bijām sagatavoti teju profesionālu ārstu līmenī. Ļeņingradas virsnieku skolā brīvlaiks ilga tikai vienu mēnesi, bet vasara bija jāpavada teltīs, kur apmācīja karamākslā; tad bija arī piecgadīga augstākā skola Maskavā. Ja gribēji pārvaldē strādāt, tad jābeidz bija abas – astoņi gadi jāmācās.

Par algu balles netaisīja

– Kā tad sadomājāt ugunsdzēsējos strādāt?

– Vispār darbs inspekcijā man nepatika. Pirms tam strādāju tepat, Tukumā, «Latvenergo» augstsprieguma apakšstacijā par dežurantu… Apakštaciju ieslēdza 1964. gada 31. decembrī. Mēs bijām četri dežuranti, un mums uzreiz atvēlēja arī trešajā stāvā dzīvokļus. Ģimenes apstākļu dēļ (iznāca šķiršanās) – lai varētu samaksāt alimentus, sadomāju piepelnīties ugunsdzēsējos. Avīzē ieraudzīju sludinājumu, ka vajadzīgi dzēsēji – joka pēc garāmejot pavaicāju, vai var nākt, un, jā, mani pieņēma; tā gadu nostrādāju dzēsēju komandā (tolaik PUD saucās – profesionālā ugunsdzēsēju daļa); pēc tam pārvilināja uz inspekciju, jo tur vajadzēja cilvēkus ar profesionālu izglītību. Inspekcijā solīja nez kādus labumus, taču nekā jau nebija, un darbs arī īpaši "nevilka". 80. gados jutu, ka vairāk interesē vēsture. Savus pienākumus gan pildīju no sirds – nekārtības nepieļāvu un par to septiņas medaļas dienesta laikā piešķīra.

– Bet ko tad inspektoram vajadzēja darīt?

– Lielākoties pārbaudīt ugunsdrošību dažādos objektos – īpaša vērība tika pievērsta skolām, slimnīcām un kolhozu saimniecībām; bija jāraksta priekšraksti priekšniekiem – jāuzdod termiņš situācijas uzlabošanai, jāliek sodi un tamlīdzīgi; izmeklējām arī ugunsgrēkus (tikai 80. gadu beigās izmeklēšanas funkcijas pārgāja milicijai) un apkopojām statistiku. Ugunsgrēkos ar cilvēku upuriem visus materiālus formēja prokuratūra.

– Katrā darbā jau savi prieciņi – vai arī kādi kuriozi nāk prātā?

– Mums jau pa svētkiem neiznāca priecāties – vajadzēja dežūrēt, tāpēc svētkus parasti svinēja vēlāk. Biedrībai nauda bija – uzrakstīja visiem prēmijas pa 20 rubuļiem; pārtiku sagādāt ar nebija problēmu – aizbrauca uz gaļas kombinātu, piena kombinātu (priekšnieki bija atsaucīgi, lai vieglāka runāšana, ja kādreiz notiek kāda nelaime); aizbrauca pie zvejniekiem zivtiņas sarunāt, no «1. maija» paņēma muciņu alus, Ļeņina kolhozā no vīnu ceha – vīna pudeles… Par algu jau neies balli taisīt, ja tādas iespējas bija.

Lielās degšanas palika noslēpumā

– Vai arī jūsu laikā bija nopietnākas degšanas, ko vērts atcerēties?

– Bija arī lielas degšanas, taču tajā laikā nedrīkstēja par to runāt. Ja bija vairāk par trim bojā gājušiem, tad par to nedrīkstēja ziņot pat rācijā. Piemēram, Griebciemā (aiz Kandavas, uz Talsu pusi) vienai slaucējai istabā četri bērni noslāpa. Māte bija aizgājusi uz fermu, lielākais meitēns (gadus septiņus vecs) bija gribējis kaut ko vārīt – kaut kas bija sācis degt un viņa mazākos brāļus un māsas bija sakrāmējusi uz dīvāna un pati nogūlusies blakām. Un nebija saukusi nevienu palīgā. Durvis bija aizslēgtas, bet būtu taču varējusi izsist logu un bērnus kaut vai izmest laukā, taču visus noslāpušus atrada. Ārprāts tas bija toreiz. Runāt par to nedrīkstēja un arī avīzēs nerakstīja. Tāpat, kad 1981. gadā pie dzelzceļa stacijas «Tukums II» no sliedēm nogāja 14 degvielas cisternas – pat fotografēt nedrīkstēja (Peipiņš teica, ka kaut ko caur kājstarpi esot fotografējis, bet bildes Rīgas muzejā palikušas); drošībnieki aplenca apkārtni un teritorijā ielaida tikai ugunsdzēsējus; tomēr, kā smejies, vakarā pa BBC ziņoja, ka Tukumā tāda avārija notikusi. Arī, kad Ventspilī uzsprāga čehu kuģis «Svoboda», neviens neko nerakstīja; bet milzīgs ugunsgrēks bija – tonnu smagi metāla un koka bluķi lidojuši ostā puskilometra tālumā; kādas divas, trīs dienas tika dzēsts.

Klikšķis uz vēsturi

– Visu esmu smalki aprakstījis Tukuma ugunsdzēsēju vēsturē, taču teksti ir iegūluši muzejā, jo viss jākoriģē un vēl jāpiestrādā. Esmu iesācis rakstīt arī par Kandavas ugunsdzēsējiem, kam 2010. gadā būs 140 gadu jubileja. Ir savākti visi arhīvu materiāli, tikai vēl pareizā secībā jāsaraksta. Taču pirmais nopietnākais pētījums bija par Irlavas vēsturi. 1996. gadā Irlavā skolotājam Arvīdam Briģim ierunājos, ka vajadzētu savākt materiālus un uzrakstīt par Irlavas vēsturi; viņš ieteica aiziet pie Māras Mendes – viņas vīrs Ilgonis jau kaut ko tādu esot sācis darīt. Un tā kopā ar Māru uzsākām šo darbu – savācām milzum daudz materiālu; vecie irlavnieki jau izklīduši pa malu malām; kur tik nebraucu viņus meklēt – uz Kuldīgu, Jelgavu, zvejniekciemiem; daudzi pēc Sibīrijas Slokā apmetušies; nobraukājos tā, ka līdz pensijas dienai nevarēju galus savilkt kopā – visu naudu benzīnā nobraukāju.

– Ar ko tad vēsture tā saista?

– Pats nezinu, kā tas uznāca – vienu brīdi pat biju kā apsēsts; vakarā nevaru aizmigt – visādi plāni un domas, pat gultā guļot, jāpieraksta. Gribas, lai kaut kas paliktu nākamām paaudzēm. Kā tas viss iesākās? 80. gados vienā lietainā dienā braucu cauri Irlavai (pa ceļu no Snapju muižas uz «Tāmām») un domāju – re, te kādreiz bija māja, tagad rudzu lauks viļņojas; braucu tālāk – tur arī mājvietas vietā kartupeļu lauks… Un es domāju – johaidī, visi vecie apmirs un neviens vairs nezinās, ka šeit agrāk saimniecības bijušas un cilvēki dzīvojuši! Nē, tā nevar! Un es atmetu visas braukšanas pa profilaksēm un braucu iekšā «Tāmās» ar sirmām kundzēm runāties un viņu atmiņas pierakstīt. Tā momentā tas "klikšķis" galvā iesitās, ka jāsāk, un viss. Un labi vien bija – kad sāku darboties kopā ar Māru Mendi, tās vecās kundzes jau bija aizgājušas Viņsaulē. Irlavas vēsture ir gandrīz uzrakstīta – sunim pārkāpts, aste vien palikusi, kā smejoties Māra saka, taču viņa šopavasar apslima un darbs vēl nav pabeigts; tāpat es, pa arhīviem un bibliotēkām rakņājoties, vēl aizvien atrodu ko jaunu par Irlavu un tas, protams, jānosūta Mārai.

Viens, bet vectētiņa godā

– Kāda pašam saikne ar Iralvu?

– Esmu dzimis Irlavas «Mežmaļos» – pavadīju tur kara laiku un izvešanas mūs neskāra, jo tēvam bija jaunsaimniecība, kas celta 20. gadu beigās. Pats mācījos Irlavas skolā – 1957. gadā biju vidusskolas trešajā izlaidumā. Pērn bija absolventu salidojums, un kādi seši jau aizgājuši aizsaulē (visi tie labākie – viens Lauksaimniecības akadēmijā pasniedzējs, otrs tagad būtu Guļānam vietnieks, bet ar – cilvēks visu mūžu ne dzēris, ne smēķējis, taču vēzis krūtīs).

Pēc skolas tā, kā negribot (lai nebūt jāiet dienēt), iestājos Kandavas tehnikumā, jo neizturēju eksāmenu Latvijas universitātes juristos; taču vienalga pēc tehnikuma trīs gadus dienestā "nolauzu". 1962. gada rudenī sākās tā saucamā «Kubas šļura» – Hruščovs bija aizvedis atomieročus uz Kubu un armijai bija jābūt kaujas gatavībā; nevienu mājās nelaida (pārbraucu mājās pēc četriem mēnešiem – tiešu uz Ziemassvētkiem). Pastrādāju šur tur par elektriķi, taču reiz Rīgā satiku vienu pazīstamu (no Irlavas bērnamniekiem), kas ar Pobedu «Latvenergo» šefu vadāja. Viņš teica, ka Tukumā viens dežurants vajadzīgs, un tā tiku pie darba. Cilvēki brīnījās, kā es tāds pliks un nabags pēc armijas uzreiz dabūju darbu ar divistabu dzīvokli klāt; sievas uzreiz izlaida tenkas, ka Šulcam ir kāds blats – «pludiņš» ministru padomē.

– Vai par ģimeni arī kas sakāms?

– Sieva strādāja par skolotāju, dēls piedzima; tepat Raiņos mācījās un arī krievos dienēja (vēl ciemos aizbraucu uz karaspēka daļu pie Ladogas ezera); dēls apprecējās ar rīdzinieci un nu jau mazdēlam 22 gadi. Pats pēc šķiršanās vairs neapprecējos – 12 gadus nodzīvoju civillaulībā ar vienu dāmu, taču 90. gadu pārmaiņās viņa pazaudēja darbu, sāka dzert, un es aizgāju projām; vēlāk viņa nomira ar aknu cirozi. Kopš tā laika dzīvoju viens. Tukumā man iedeva dienesta dzīvokli Celtnieka ielā, ko vēlāk noformēja par «socdzīvokli» – tā es te dzīvoju. Savu brīvo laiku veltu tikai vēsturei. Pērn iesāku vākt ziņas arī par elektriķiem. Pēc kara līdz pat 60. gadu sākumam Tukumā bija tāds «Komuneļektro», kam kantoris bija tur, kur tagad «Pērkons un dēli»: sētā stāvēja mašīnas, bet šķūnīšos visi darbarīki; par laukiem atbildēja «Seļeļektro», kas bāzējās Pasta ielā, kur tagad pensionāru padome (turpat vienā ēkā bija arī banka un Izglītības pārvalde); visa Tukuma vēsture man galvā stāv.

Labas veselības receptes

– Tomēr neraugoties uz apaļo jubileju, jūs ļoti braši turaties. Kāds ir jūsu veselības noslēpums?

– Vairāk ēdu saknes un zaļumus, mazāk – gaļu. No 80. gadiem mans hobijs ir zāļu tēju vākšana; tagad par 18 dažādām zālītēm vairāk nevācu, jo nevar visu izlietot, taču agrāk bija visas 30. Trīs klades esmu sarakstījis ar veco laiku receptēm un nereti izlīdzu kaimiņiem; bija viena nelaimīga sieviete, kas mocījās ar kāju vēnām (tās plīsa un suloja), taču palīdzēt var vienkārši – ieteicu aizbraukt uz jūru, salasīt sīkos gliemežvākus un kafijas dzirnaviņās samalt pulverī; pēc tam vakaros rētas jāapkaisa ar šo pulverīti – nedēļas laikā viss sadzīs. Šogad zālītes vācu minimāli, bet tējas dzeru katru rītu.

– Vai tēju dzeršanai gatavojat kā īpaši?

– Nekādu īpašu rituālu nav, tikai, piemēram, auzas labāk pavārīt ilgāk un ieliet termosā, lai pa nakti nostāvas – no rīta tad būs pats labums. Auzas palīdz visādām kaitēm – pat zirgam no auzām cits spēks; palīdz vielmaiņu regulēt, artrītu un urīnceļu iekaisumus mazina.

Vēl no rītiem pavingroju un akupresūras punktus pamasēju; pēc Ziņģītes ieteikuma ar mitru dvieli norīvējos un, jāsaka, – tiešām labāka jušana ir; vienīgi pēcpusdienās jau sagurstu – tāpēc, ka agri ceļos – reizēm pat četros; un arī gulēt eju agri – ap deviņiem.

– Ko gribētos novēlēt tukumniekiem, izmantojot avīzes starpniecību?

– Ļoti svētīgu darbu Tukuma muzejs dara – vēlu viņiem visu labāko, lai tas tā arī turpinātos. Ugunsdzēsējiem tagad ir labāks aprīkojums un algas (1960. gadā maksāja 30 rubļus mēnesī; līdz 1990. gadam vairāk par 60 rubļiem nebija) – lai viņiem labi veicas!