Reiz sen senos laikos zaļākā džungļu daļa bija zaļās vardes. Kā vien kāds dīķis vai peļķe saziedēja zaļš, tā tajā ievācās zaļo varžu kompānija. Ja nu citas vardes vairāk nodarbojās ar bērnu radīšanu un audzināšanu, zīmīgu skatienu raidīšanu un līganu kustību studijām, tad zaļās dzīvoja dziesmai – ar dziesmu cēlās, gūlās, i pat irdenajā vardes miedziņā melodiski kurkstinājās. Un jāteic – dziesmai bij` tik liela vara, ka zaļās vardes vardarbību nepazina. Ieklausieties tikai šajā vārdā – "vardarbība"? Saklausiet seno jēgu – "vardes darbība"? Tā nozīmē izveicīgu dažādu knišļu un sīku radībiņu ķeršanu, bet – kā žirgti kustēsies, ja jādzied? Tālab zaļās dziedones vardarbību lāgā nepazina – ja nu kāds gurdāks gliemis vai glumāka saknīte trāpījās, tad arī izsalkumu remdināja, bet citādi – nekā. Citas vardes šaudīja garās mēles, ķēra mušas un odus, bet nu zaļās… Zaļās pat savu dīķi nepratās aizstāvēt – ja atnāca, teiksim, skudras un vietu pieprasīja, tad vardes tik atmeta ar pleznu un rindiņā pameta dīķi; devās meklēt brīvu, mitru un zaļu vietiņu.
Un tālab, kāds tur brīnums, gadu gaitā zaļās vardes gāja mazumā, bet ar dziedāšanu sāka pelnīt iztiku. Kā tas notiek, tikai šovasar uzzināju, kad, peldoties dīķī, degunu degunā sadūros ar zaļu vardi.
– Vaii, vai, vai! – izteiksmīgi izdvesa varde, ienira, iznira, ienira, iznira un man nācās to glābt, jo likās, ka varde slīkst. Nē, varde neslīka – tā iesāka jaunu dziesmu – bums, trallā, bums – trallā -, kur nācās ritmā locīties. Tā kā pļāpām vardei neatlika laika, tad viņa tāpat vien, repojot iepazinās:
– Kur plezno neveikli? Jo!
– Uz dīķa viņu galu, jo!
– Ta dziedi ritmā, jo!
– Ta ritma nejūtu, jo!
– Ta ritmā pleznas jākustina! Muļkais! Jo!
– Oho! Tad nu gan! Tad jau kustināšu! Joho!
Tomēr, lai kā pēdas kustināju, varde tikai smējās:
– Nu jo! Nu šito lempību!
– Tas ir džezs, johambo! – es atcirtu.
– Nu jo! – varde gandrīz aizrijās. Ilgi domāja, līdz izdomāja, ka risinu kādu no šķībās polkas variācijām. Pa tam dīķa malā bija savācies krietns pulks zaļvaržu un, atsaucīgas dvēseles būdamas, tās visu darīja līdzi. Šķiet, viņām patika!
– Kā dziesmu svētkos, – izdvesa mans sarunu biedrs un šoreiz no tiesas ienira.
Bet es īros uz dīķa viņu galu – ka vēl netieku diriģenta godā…
