Ar dzeju saglabājot skaistumu sevī

5. aprīlī Tukuma kultūras nama Kamīnzālē notika jauno literātu Zandas Znotiņas un Jāņa Damrozes Dzejas pēcpusdiena. Apmēram stundas garumā klusināta klaviermūzika mijās ar dzejas lasījumiem, kuru uzburtajā domtelpā viss (arī sāpīgais) notika tīri un skaisti. Tā bija reta un īpaša iespēja – ieklausīties no negācijām brīvā redzējumā. Abus autorus aicinājām uz nelielu iepazīšanās sarunu.

– Vidēji dzeju sāku rakstīt skolas laikā – liku to skolas žurnālā un paralēli, kur iespējams, gāju uz dzejas vakariem. Bija tāds «Dzejas dvēseles CV» jaunajiem dzejniekiem Jelgavā – tas notika Dzejas dienu ietvaros un tur varēja uzklausīt domubiedru viedokļus un arī kritiku. Šobrīd tik daudz vairs nesanāk braukāt apkārt, un tāpēc mēs ar Jāni Damrozi (pēc gadiem jau pusmūžā, tomēr arī viņš ieskaitāms jaunajos dzejniekos) nolēmām sarīkot šeit Dzejas pēcpusdienu. Viņš dzejoļu lasīšanā vairāk praktizējies, braucot uz skolām. Satikāmies vienā dzejas pasākumā un kopš tā laika uzturam kontaktus.

Par sevi… Nu jā, dzeja vienmēr ir bijusi daļiņa no manis. Emocijas ir kā pilieni, kas satek glāzē, un kad kaut ko vēlies pateikt, tad glāze ir pilna, līst pāri malām, un kaut kas top. Katrā dzejolī ietverta sava izjūta un konkrēts pārdzīvojums.

Bieži vien rakstīts pēc pasākumiem, kas ļoti sajūsminājuši – piemēram, nokāpjot no Dziesmu svētku skatuves, vēl tautas tērpā uz lapiņas kaut kas rakstīts; viens dzejolis tapis sniegputenī pēc Teātra festivāla, kad gāju mājās – kad tiešām ir ko teikt, tad to arī daru.

Arī Latvijas Universitātē (tur mācos par teātra kritiķi) esmu rīkojusi tādu kā pasēdēšanu domubiedru lokā, interneta portālā – domas.lv – uzturam, tā teikt, jauno dzejas kompilāciju.

Ar Tukuma literātiem saikne nav izveidojusies, jo šeit lielākoties esmu tikai teātra studijas «Brīvā versija» mēģinājumos – pārējais laiks paiet Rīgā. Vienīgi ar dzejnieci Baibu Talci ir sanācis parunāties. Vairāk mēģinu izpausties Rīgas vidē un Jelgavā; Tukumā šis ir pirmais pasākums.

– Šobrīd tas palicis vaļasprieka līmenī, taču Universitātē bieži nākas ar literatūras kritiku sastapties, tad redzu tās tendences, kas vispār mūsdienu dzejā notiek. Man pat negribas tik dziļi ieiet tajā pasaulē, kur sievietes skaistums tiek pielīdzināts izlietnei pēc uzdzīves nakts; man tomēr gribas vairāk saglabāt to skaistumu sevī, tāpēc viss, ko rakstu, man ir īpašs un tīrs. Priekš sevis svarīgs. Tāpēc neštancēju dzeju, lai tik visur būtu publikācijas, tomēr pieļauju, ka pēc laika varētu to apkopot kādā bukletiņā. Cik iespējams, runāju savu dzeju dzīvi. Lai dzird, kas vēlas dzirdēt.

– Esmu tāds pats kā ikviens no mums. Dzeju rakstot, es vienkārši ieklausos sevī. Tā ir iespēja nolikt malā ikdienas rūpes un ieskatīties sevī – kas es esmu un ko vēlos nevis sasniegt, bet ieraudzīt, un nevis ar acīm, bet sirdi.

– Īstenībā gan elle, gan paradīze ir katrā no mums. Kad ej pie Dieva, tu patiesībā ej sevī. Un tu Viņu tur satiksi – priekos paradīzi, bet dusmās – elli.

– Ikdiena paiet prozaiskāk: dzīvoju Ogrē un strādāju firmas veikalā. Arī labs darbs, jo ik dienas tiekos ar dažādiem cilvēkiem. Dzejoļus sāku rakstīt nejauši pirms trim gadiem – vienkārši apsolīju vienam cilvēkam uzrakstīt dzejoli. Sākumā nekas neizdevās, bet tad dzejolis pats atnāca. Sapratu, ka tā varu labāk ieskatīties sevī. Rakstot dzeju, es varu atbrīvoties no uzkrātām emocijām un domām; katru dienu varu sākt kā balta lapa, uzņemot sevī gan sauli, gan prieku – pilnīgi visu, kas dzīvē notiek. Kopš rakstu, dzīvot kļuvis vieglāk.

– Es dzejoļus rakstu katru dienu; arī, kad saprotu, ka nekas nesanāks, jo tā veidojas tehnika. Bet dzejoļi atnāk paši – vārdi atnāk no kaut kurienes; citreiz naktī, citreiz – kā atnākuši, tā arī aiziet nepierakstīti… Jo vienkārši saproti – nevar pagūt visu pierakstīt. Tas, kas pierakstīts, ir tikai kāda daļa.

***

Kultūras nama Kamīnzālē vēl kādu laiku būs aplūkojama neliela fotoizstāde – fotomākslinieces Unas Šneideres darbi ar Jāņa Damrozes dzejoļiem – tāds savdabīgs topošās grāmatas atvērums ierāmētās bildēs.

Ja vien varētu es ieskatīties tev acīs

Es redzētu tur debesis zilas

Es redzētu viļņu šalkas

Es redzētu arī ko vairāk –

Mulsumu, bezdibeņus dziļus,

Vējā trīsošu maigu ziedu, ziedlapiņas kaisot –

Sirdī ieraudzītu ko tik skaistu…

Kā ar asu nazi griež no manis plānu skaidu –

Acīs nemiers,

Es baidos – baidos tevis un vēja

Kas dzen mani tālēs nezināmās

Vai vienmēr?

Es atradu tevi pēc smaržas

Starp krustnagliņām un vīna glāzēm

Tu lūdzi

Rītausmu vaigā skatīji

Glāzes nošķindēja un apgāzās

Tu mani pamanīji

Divas sārtas straumes mani ieskāva

Es peldējos tavā saullēktā

Vīnā un dvēselē savā

Atnāc arī šonakt

Uzspēlēsim šahu ar krustnagliņām

Sabērsim tevi un mani vīnā

Pielūgsim saullēktu rietā