Ar divējādu attieksmi

Šodien daudzi dosies uz tautas nobalsošanu – referendumu, lai iestātos par jaunām izmaiņām Pensiju likumā. Attieksme pret šo ir neviennozīmīga. No vienas puses, piekrītu, ka katram cilvēkam ir jānodrošina cilvēka cienīgi dzīves apstākļi. Vēl jo vairāk tiem, kas cēluši mūsu valsts labklājību ar savu darbu. Pensijai neapšaubāmi ir jābūt vismaz iztikas minimuma līmenī, un tas nudien nav daudz prasīts. Šai ziņā visai drūmi, ka divi no četriem mūsu aptaujātajiem Saeimas deputātiem, nemaz nezināja, cik liels (vai, pareizāk sakot, mazs) ir šis iztika minimums valstī…

Vieglāk nepaliek, ja, paraugoties apkārt, redzam, ka mūsu valstī ir tik neliela ražošana un tik daudz miljonāru. Cik tad liels ir bagāto cilvēku ieguldījums valsts attīstībā? Kaut vai minēsim ietekmīgāko no viņiem – Andri Šķēli. Cik ražotņu viņš pats ir radījis? Zinām, ka viņš privatizējis daudzus lielus Latvijas pārtikas ražošanas uzņēmumus un tos pārdevis, tādējādi gūdams peļņu. Nebūtu jau žēl, lai cilvēkam tiek. Taču šajos uzņēmumos strādāja un tos radīja tie, kuri šodien pošas uz referendumu, kuri tagad dzīvo pusbadā. Un Šķēle jau nav vienīgais, kurš veikli pievāca uzņēmumus, bet ilggadējiem darbiniekiem pateica, ka viņiem nekas tajos nepienākas. Un to pieļāva mūsu valsts, un no šāda viedokļa es noteikti dotos uz referendumu.
Taču, iepazīstoties ar piedāvātajiem grozījumiem, saprotu, ka tie ir īslaicīgi un kopumā skar tikai nelielu esošo un topošo pensionāru daļu. Bet kādas pensijas būs tiem, kuri saņem minimālo algu un pensijā dosies pēc trim, pieciem vai desmit gadiem? Arī viņu darba mūža lielākā daļa ir līdz tam mistiskajam 1996. gadam, ko ņem par pamatu pensijas aprēķiniem par līdz šim laikam nostrādātajiem gadiem. Tāpēc piedāvātie grozījumi nav pietiekami pārdomāti un vērsti tikai uz daļu esošo pensionāru, nav domāts par to, kā pensionāri dzīvos tuvākajos piecos, desmit vai piecpadsmit gados…