Patiesībā jau nevar vis, bet vajag censties. Tā to dara Tukuma dzīvnieku patversmes labais gariņš – Simona Grundule.
Kā, kur, ko…
Par to pasaules glābšanu sacīja Simonas laulātais draugs – patversmes vadītājs Vilnis Grundulis. Tā tas ir. Simonai savs maizes darbiņš, taču domas, prāti – līdzās būdām patversmē, dzīvojot līdzi teju 70 līdz 80 četrkājaiņu likstām, ar domu, kā viņiem palīdzēt. Patversme patiesībā dzīvniekam ir tikai pagaidu variants. Katram jāsameklē saimnieks. Labs saimnieks. Uz vietas saimnieko Vilnis, dzīvnieku kopēja Zenta Rosicka. Viņi diendienā rūpējas, lai četrkājaino astaiņu pulks būtu paēdis. Lai visi samīļoti. Zentas kundze, Vilnis prot sarunāties ar dzīvniekiem. "Labs suns! Izslej ausis! Onkulis nobildēs. Saimnieks bildi ieraudzīs. Atbrauks pakaļ," tādas tās viņu sarunas, kad fotografējam patversmes iemītniekus dzīvnieku lappusei avīzei. Kā, ko, kuru, – to jau patiesībā nosaka Simona. Viņa ir kakls, kas tās gudrās galvas groza.
Te, patversmē, uzturas arī dzīvnieku mīlētājs Andris Krūklis. Savulaik Andris esot strādājis smalku darbu. Kā bijis, izbijis. Patversmē viņš jau labu laiku. Apguvis galdnieka, jumiķa, atslēdznieka amatu. Gatavo būdas, voljerus. Strādā, galvu nepacēlis. Tad apjēdzas. Kaut ko domā. Pieiet pie suņa. Suns divkājās Andrim uz pleciem. Vien īsu brīdi. Katrs atkal savā darbiņā.
Priekšniekam V. Grundulim dzīvē bijušas likstas. Kam gan negadās?! Pastreso, papukojas. Suņi visapkārt rej, mierina Vilni: "Nepadodies, turies! Kopā pārdzīvosim grūtos laikus."
Treji mūži un vairāk
Šķiet, mūžība jau garām aiztecējusi, kopš Grunduļi patversmē saimnieko. Suņiem, kaķiem tie būtu treji mūži un vairāk. Reiz, mums – žurnālistiem viesojoties Slampes pusē, kādā sētā saimnieki slavēja savu suni. Esot krietns mājas sargs, draudzīgs, atšķirot labu cilvēku no ne tik laba. Paldies lūdz pateikt patversmes darbiniekiem, jo suns no patversmes paņemts. Un tā daudzviet saimnieki un Maksis, Reksis, Bobis – kā nu kuru sauc, ar vau-vau sveicināja savus glābējus. Savulaik suns bijis uz ceļa sabraukts, kā citādi traumēts, sadakterējuši, un nu suns priecīgs draudzējas ar kazu bariņu.
Gribēsies patversmē nolūkot suni?! Atbrauciet pakaļ. Neba tik viegli viņu dabūsiet. Simts punkti, Simona izbrīvēs laiku un atbrauks jūs novērtēt: vai jaunajam saimniekam līdzi suņa kakla siksna; no kāda materiāla darināta? Mašīnā vedīs? Vai paklājiņš, kur sunītim apgulties, ir sarūpēts? Sīkumi, bet ne Simonai. Un, ja vēl šķirnes suns, Simona pati aizbrauks uz suņa jaunajām mājām pārliecināties. Pēc nedēļas, divām vēl.
Dzīvoja savulaik patversmē Maksis – takšu šķirnes suns ar nekustīgām pakaļkājām. Patversmes darbinieki Maksim sarūpēja divričus, kuros suņuku iejūdza, – un kā tad viņš ar tām pašām vienīgām priekšējām traucas pa patversmi! No būdas pie būdas. Rēja, dižojas: "Es te esmu Maksis – slavenība. Bija ar'. Maksis ar saviem divričiem pārstaigāja teju visu žurnālu lappuses, nekad neaizmirstot piebilst: "Paldies Simonai, Zentai Vilnim, Andrim un citiem cilvēkiem. Viņi visi ir labi." Pārestība patversmē dzīvniekos izplēn. Nereti jauns, no ielas atvests dzīvnieciņš sākumā ir dusmīgs kā tāds rūcošs lauva, bet pēc laika ēd no rokas un bučas dod.
Ir gan ofiss, gan ēdināšanas bloks
Bijuši gadījumi, ka suns divreiz, trīsreiz izmūk no labu saimnieku mājām un atkal atnāk atpakaļ. Turklāt ne viens, vēl draugu, ko sastapis pa ceļam, līdzi atved. "Šo, šo, šito suni nefotografē!" teic Simona, Vilnis, "Abi pie mums mūža maizē dzīvo. Veci. Neviens tā kā tā neņems un, ja arī, diezin vai mēs dotu. Kas zina. Arī katrs suns ir pelnījis cienīgas vecumdienas."
Patversmes pagalmā grīdas dēļi, brusas un latas visdažādākajās kaudzēs. Ne tak jaunas. Redzams, ka jau reiz kalpojušas kādā būvē, kas nojaukta. Andris ņems pa vienai rokās. Grozīs, lūkos. Tad taps jauna būda ar voljeri, kur sunim patverties. Padomju armijas vajadzībām celtā mājiņā, kurā atrodas patversmes štābiņš, ofiss un ēdināšanas bloks nav vairs vietas, kur apgriezties. Viesistabā mājo Remis – makans amerikāņu buldogs. Ķēķī uz malkas plītīts riņķiem divos katlos vārās ēdiens. Ik dienas Vilnis no akas nes 10 spaiņus ūdens. Zenta pieber piecus kilogramus putraimu, piedevas: kaulus un pārējo, kas pa rokai, un dzīvnieki nesmādē. Un tā dienu dienā.
Mazo draugu balsojums
Nereti Simona, Vilnis niknojas un ne pa jokam. Arī ar avīzes starpniecību: "Mums nav jāņem īpašnieku suņi, ne viņu suņu kucēni, ne kaķu kaķēni. Cik ilgi tā var?! Rītos kastītes ar dzīvo radību pie patversmes vārtiem. Atradām pat savā kāpņu telpā pie mūsu durvīm noliktas. Sak, jūs tak esat tie labie, neļausies dzīvai radībai aiziet bojā! Melo, ka ausis kust. Arī dzīvajai radībai labdaru rokas." Iespējams, ka Simona arī kādu arī atraida, bet maz gan ticams. Mazu, kuslu kaķēnu, kucēnu – nu nē… Nekad.
Simona tika izvirzīta nominācijai «Latvijas lepnums 2008». Tika izvirzīta – daudz vēstuļu par viņu no visām Latvijas malu malām cilvēki rakstījuši. Laikam jau tā galvenā balva gan Simonai šogad netiks. Bet – nepārdzībo, Simonīt! Tur, augšās, par to, kam un ko dot, lemj cilvēki. Cilvēki ir tikai cilvēki, un saprot, jūt to, ko vien cilvēks spēj. Un nav jau viņu vaina, ka nesaprot četrkājainos astaiņus. Sen jau tu esi viņu lepnums un labais gariņš.
Patversmes tālrunis 26227913
Fanoju par šo cilvēku. 1000000000x paldies viņai!!!!
Lai vairāk tādu cilvēku būtu starp mums. Paldies Jums!!!
Prieks ka ir tādi cilvēki!!!
Safo
Paldies Simonai par pasaulē labāko suni un paldies, ka tāda Simona mums ir! Pat tad, kad visi citi ir suņuku atraidījuši vai bezcerībā nolaižas rokas, Simona ir tā, kas lec mašīnā un steidz palīgā. Simona jau ir mūsu visu lepnums- VISLIELĀKAIS LEPNUMS, neatkarīgi no tā ko daži izlems!!!!!
Mēs nenovērtējam to darbiņu,ko šie cilvēki veic mūsu visu labā, jo dzīvnieki arī ir dvēseliskas un domājošas būtnes, lai Simonai un viņas komandai veselība!