8. maijā – Starptautiskajā Nacisma sagrāves un II Pasaules kara upuru piemiņas dienā – tikai retais Latvijā piemin romus jeb čigānus, kas tika noslepkavoti 1942. gadā. Kandavniece Ruta Kraukle vēlējās atgādināt par šiem upuriem, jo, viņasprāt, seno dienu diskriminācija pret čigāniem atdzimst. Tā arī sadalījās mūsu saruna – starp 66 gadus vecu pagātni un šodienu.
Bedre līgojusies trīs dienas
R. Kraukle:
– Tā nošaušana notika 1942. gada 7. vai 9. maijā. Manai mātei Lidijai toreiz bija 14 gadu un viņa vasarā strādāja pie saimnieka. Dzīva viņa palika tikai tāpēc, ka pirms tam uz māju atbrauca saimniece un lūdza, vai nevar paņemt meiteni par trauku mazgātāju dēla kāzās (ja, nemaldos saimniece dzīvoja pie Pavārkalna, Tukumā); mamma palika pie saimnieces, bet ģimeni tajā laikā iznīcināja. Vectēvs strādāja gaterī pie Tukuma – viņu paņēma ciet pirmo un vakarā arī pārējo ģimeni. Mana tante (19 gadus vecā Anna) gaidīja bērniņu, bet tāpat viņu nošāva. Viņi visi bija nevainīgi cilvēki, kas neko sliktu nebija darījuši. Un kas šāva? Ne jau vācieši, bet viņu rokaspuiši tepat, uz vietas. Kas leģionāri par varoņiem, ja šāva te tos čigānus un žīdus!? Kāpēc viņiem atceres dienas rīkot!?
Mamma viena pati no sešiem bērniem palika – pārējos nošāva. Nošāva tēvu Frici Kraukli Jāņa dēlu, māti Kati, meitas – Annu, Jautrīti un Hildu, dēlus – Kārli un Elmāru. Nošāva arī divus vectēva brāļus, kas bija ciemos atbraukuši. Nelaime tā, ka čigāniem tajā laikā daudz bērnu bija un viņiem pienācās daudz pārtikas un cukura talonu. Varasvīri bija izsprieduši, ka pārāk daudz produktu aiziet nederīgai tautai…
Pirms tam bija atbraucis mātes krusttēvs no Liepājas, un viņš jau zināja teikt, ka Liepājā šaujot čigānus un žīdus; viņš bija atbraucis ar diviem zirgiem cerībā, ka šeit paglābsies, taču tajā naktī arī viņu paņēma ciet.
Radi stāstīja, ka esot šauti kaut kur pie Valguma ezera. Lai taupītu patronas, bērnus aiz kājām situši pret priedēm un metuši bedrē. Bija čigāni, kas pēc tam skrēja to bedri skatīties – bedre līgojusies vēl trīs dienas, jo dažs vēl dzīvs bez lodes tur iekritis, bet sargi ar suņiem sargājuši un nav ļāvuši nevienu glābt. Pēc tam ar tankiem braukts pāri, lai būtu droši, ka neviens neizlīdīs.
Kandavā čigānus nešāva, jo vietējais priekšnieks Danbergs neļāva to darīt, bet Sabiles čigānus izglāba Mārtiņš Bērziņš. Par to viņam čigāni uz kapa pieminekli uzcēluši. Tukumā gan nesaudzēja nevienu…
Sēru diena savējiem
– Bet mana māte nākamajā rītā pirmās ziņas no saimnieka uzzināja – viņš bija aizbraucis uz pienotavu un dzirdējis, ka Tukumā nošauti čigāni. Māte pametusi visus traukus un skrējusi mājās. Tur – plombe durvīm priekšā; viņa to plombi norāvusi, bet iekšā viss tā izvandīts, ka spalvas un puķes malu malās mētājušās – vai viņi pretojušies bija, kas lai zina… Stallī bija palikuši divi zirgi, govs, cūkas, vistas – visi nebaroti māva un brēca; pēc tam kaimiņi tos dzīvniekus savākuši. Mamma ar kājām skrējusi šurp, uz Kandavu, kur šajā pašā mājiņā dzīvoja viņas vectēvs Kristaps Hauberts; taču vectēvs bijis aizbraucis pie saimniekiem strādāt, tad nu mamma sēdējusi uz kāpnēm un raudājusi. Garām pajūgā braucis saimniekdēls un prasījis: "Ko tu, Kanken, raudi? (māte bija iesaukta par Kanki)", un viņa atteikusi, ka visa ģimene nošauta. Saimniekdēls pastāstījis, ka vectēvs pie viņiem Pūrē strādājot. Viņa nu skrējusi uz Pūri meklēt vectēvu, bet tas, padzirdējis, ka mazmeita gaidot, braucis šurp. Tā viņi pa ceļam izmainījušies, viens otru meklējot. Labi, ka saimnieki māti pieturējuši – viņa trīs dienas nav varējusi no gultas piecelties, tik ļoti kājas sabeigtas.
– Vai čigāni šo dienu kā īpaši atceras un atzīmē?
– Jā, bet tikai ģimenes lokā. Karogus neizliekam. Radinieks, Dainis Krauklis, kas par diriģentu mācās, bija aizrakstījis Prezidentei Vairai Vīķei-Freibergai vēstuli ar ierosinājumu, ka vajadzētu šo dienu atzīmēt kā sēru dienu, taču nesaņēma atbildi – vispār nekādu. Tikai latvieši ir cietuši… Tā iznāk. Tomēr latvieši no Sibīrijas vismaz kāds atgriezās, bet čigāni?!.. No kapiem neviens neatgriezās. Visus šos gadus čigānus vispār nepiemin, it kā viņi būtu izstumti no dzīves. Tagad ļoti daudzi jaunie ir aizbraukuši uz ārzemēm, jo darbu šeit čigānam nedod pat tad, ja strādnieks vajadzīgs.
Kā godīgi bez darba dzīvot?
– Un tagad atkal nāk tādi laiki atpakaļ, ka čigāniem būs jāiet mangot, jo darba nav. Es krievu laikā godīgi strādāju – par darbu divus ordeņus un Goda rakstus saņēmu, bet brīvās Latvijas laikā darbu vairs nevaru dabūt! Paskatās, ka man jau pāri 50 gadiem, un sveiki, kaut arī strādnieku vajag! Tepat, tehnikumā, apkopēju vajadzēja – kad pieteicos, man to vietu atteica, lai gan pēc tam vēl divas nedēļas apkopēju meklēja! Kas tas par fašistu laiku atkal pienācis!? Kāpēc vajadzētu būt tādam naidam vienai tautai pret otru? Mūsu vectēvi jau šeit dzīvojuši – mēs taču neesam vainīgi, ka angļi mūsu senčus no Indijas padzina. Kāpēc par to vajadzētu turpināt ciest? Kāpēc naidu kurināt? Uz Rīgu bail braukt, jo tur čigānus kaut kādi skini sitot… Man vajadzētu braukt uz slimnīcu, bet bail. Kāpēc valdība to pieļauj?
– Gribēju vaicāt, kā jūs jūtat savu tautu? Nav jau dūmu bez uguns – maz Latvijā populāru čigānu, vairāk redz tādus, kas apšaubāmā veidā maizi pelna…
– Redziet, krievu laikā bija savādāk – tolaik darbu varēja dabūt. Vai bija tik daudz čigānu, kas ietu apkārt mangodami, zagdami un laupīdami? Nebija, jo cilvēks varēja nopelnīt godīgā veidā, bet – kur lai tagad ņem naudu? Bērni ir, ēst grib, bet darbu čigānam nedod!
– Bet visos laikos mazajam cilvēkam klājies visgrūtāk, kāpēc tik maz čigānu izglītojas?
– Bet jūs zināt, cik naudas vajag, lai bērns varētu mācīties!? Par kādiem līdzekļiem, lai tas čigāns bērnu izmāca?
– Bet dzirdēts jau, ka čigāni vairāk turas kopā – nav tā, ka naudīgākie mazāk veiksmīgajiem palīdz?
– Radu vidū vēl kaut kā padalās, bet ko nabags nabagam var palīdzēt? Cita jau nekā nav, kā tikai dzīvība plikā… Un brīnās, ka čigāni tagad izplata narkotikas, bet – no kā lai viņi dzīvo? Man brālis strādā Pūrē, tai smirdīgajā zivju fabrikā, un tur, kā pagadās – reizēm algu izmaksā, reizēm ne. Un tā ir daudzviet. Ja nepatīk – staigā tālāk.
Es Kandavas radiorūpnīcā 27 gadus nostrādāju – ja kāds būtu pateicis, ka kādreiz bez darba sēdēšu, acīs iespļautu. Bet tagad esmu spiesta cūkas, vistas turēt; kartupeļus pati audzēju, jo es nemāku zagt. No kā cita lai dzīvo? Kam ir bērniņi, ko lai tie dara? Vieni lopus tur, citi ar lupatām spekulē…
Čigāns politikā neies
– Bet jūs man pastāstiet vienu lietu – čigāni zināmi kā kārtīgi baznīcā gājēji, taču kā kristīgā ticība ar zīlēšanu un spekulēšanu savienojama?
– Mana vecāmāte no tēva puses, kad izlika kārtis, tas piepildījās pusgada laikā. Kad dega uguns, viņai atlika tikai ar roku pārlaist, un uguns izkūpēja; tāpat varēja asiņošanu apturēt. Vecāmāte bija ļoti spēcīga – dzīves galā trīs gadus uz gultas gulēja un lūdza, lai kāds no mums ņem stipros vārdus, bet mēs neņēmām, jo baidījāmies; bijām piecas mazmeitas, bet neviena nepaņēmām.
– Bet kā ar to spekulēšanu?
– Bet ko jūs darītu, ja jums bērns raudātu un maizi prasītu? Tad ir vienalga, kur ņemt to kapeiku, lai tik varētu bērnu paēdināt; tiktāl latviešu tauta čigānus novedusi! Tāpat bija arī agrākos laikos – mamma stāstīja, ka gājuši vasarās strādāt pie saimniekiem, lai varētu izdzīvot. Kur tagad Pūrē ir kafejnīca «Sumbrs», agrāk bija saimniecība, kur saimnieks kalponi par sievu apņēma, un tā strādniekiem vārīja zupu no tādas cūkgaļas, kurā jau tārpi iemetušies. Zupai pa virsu tārpi staigāja! Kā māte to visu pārcieta, vispār ārprāts!
Mēs ģimenē bijām pieci bērni. Tagad visiem savas saimniecības, bet, ja nebūtu lopu, būtu jāliek striķis ap kaklu.
– Vai arī agrāk sajutāt naidīgu attieksmi, tāpēc ka esat čigāni?
– Nē, varu teikt tikai to labāko – mēs bijām trūcīgā ģimene, tāpēc drēbes un skolā pusdienas dabūjām par brīvu; arī rūpnīcā ar darba biedriem bija labas attiecības. Pirmoreiz to, ka esmu citāda, sapratu, kad man atteica apkopējas vietu. Tas ir absurds! Ja viens čigāns vainīgs, vai tāpēc citi tādi? Vai arī visi latvieši ar vienu auklu mērāmi? Ja čigāni tik nederīgi, arī varētu tagad visus nošaut, un kārtība!?
– Kā dzīvot, lai visiem būtu labi?
– Man šķiet, ka vainīga valdība, kas cilvēku tā nospiež. Ja būtu rūpnīcas un kolhozi palikuši, būtu cilvēkiem darbs. Bet ko varas vīri izdarīja – tikai sev kabatās sabāza tos lielos tūkstošus. Kādas pensijas mazie cilvēki sev nopelnījuši? Kā nosaukt tos Ls 50, ko piešķir par invaliditāti? Kurš šodien no tādas naudas var izdzīvot? Vai valdības vīri redz, kā tauta dzīvo? Kā salīdzināt viņu algas ar naudiņu, no kuras šajā valstī jāiztiek invalīdam? Galu galā, lai saņem savus tūkstošus, bet, lai ļauj arī mazajam cilvēkam dzīvot, taču to neļauj!
Šis laiks ir šausmīgs – nevienam vellam neder.
– Kādu jūs redzat nākotni?
– Domāju, kamēr mūsu kungi sēdēs savos troņos, tikai sliktāk būs, jo viņi jau nedomā par tautu – tikai par savu kabatu. Un čigāns nekad politikā neies, jo viņš grib neitrāls palikt.
***
2003. gadā sabiedriskās organizācijas «Nēvo Drom» pārstāvji pie Valguma ezera atrada vietu, kur joprojām virs zemes baloja upuru kauli. Kaut negribīgi, bet Ģenerālprokuratūrā ierosināta krimināllieta, kas nav pabeigta vēl šobrīd, un, kamēr risinās izmeklēšana, pārapbedīšanu nav ļauts veikt…
”Kas leģionāri par varoņiem, ja šāva te tos čigānus un žīdus!?”
Redziet, tāpēc jau arī ir jāiet skolā, lai SD vīrus atšķirtu no leģionāriem…Padomju laikos noteikti šitā dziesma bija makten populāra, ka latviešu leģionāri esot tie šāvēji.
Nu, ja atšķirību grūti sprast, tad atgādīnāšu, ka leģions tika nodibināts 1943. gada’….
Diemžēl es pazinu pāris onkas, tukmniekus, kas tai murgā piedalāijās, Tukumā vēl aizvien dzīvo viņu bērni un mazbērni…Visi labi cilvēki, nezināsi – nepateiksi, ka vectāvs reiz bijis zvērs… Vismas viens no vīreļiem ļoti nožēloja toreiz izdarīto, kad sadzērās, raudāja un kliedza, ka murgos rādoties tie pret kokiem dauzītie bērni… Un šava Tukumā gan tai 1941, gan 1942., gan 1944. gadā…Vēlāk SD vīreļi, kā tu zemgalieti saki, vismaz man zināmie (vēl pirms tam viņi, šķiet, sevi dēvēja par pašaizsardzības grupu dalībniekiem – toreiz vairākums jauni puši, kas, iespējams domāja, ka atriebjas komunistiem…vai vienkrāši bija kļuvuši varaskāri…), kļuva arī par leģionāriem… Bet ne jau par to ir stāsts – tas ir par zvēriem, kas nogalina nevainīgus cilvēkus. Un tādi bija abās frontes pusēs. Patiesībai jāskatās acīs un meklēt kaut kādas atrunas noziegumiem…nav jau laikam tas svarīgākais, ka upuris īsti pareizi neizteicās…
Nu vispaar jau druuma taa veesture…un diivaina arii – kaa viena cilveeciska buutne var buut veertiigaaka!? Un to, bjin, nesaprotu – kaa var nosist beernu un dziivot laimiigs taalaak?
Bet ja par chigaaniem muusdienaas…vecaa paaudze ir pavisam kas cits, nesaliidzinaama ar tiem jaunajiem narkomaaniem, kuriem visas, pat pashu chigaanu veertiibas, ir pilniigi vienaldziigas.
Mildinj vajag ar galvu draudzeeties pirms saakt murgot…” kļuva arī par leģionāriem”…tik stulbas fr’azes jau var birt no kada puses, kas komunjakiem pats liidzi skreeja un puuta vinju duudaas…
Atgaadinaashu cilveekiem, ka SD puishi taa bija saujinja, latvieshu tur 1941. gadaa veel bija tika 120…!!!
Taa kaa nevajag te izdomaat to kaa nav…varbbut vajag atcereeties kaa komunjaki peec tam ieviesa lielo kaartiibu…
Patiesiibaa, jau pajaat kaa kuru sauca…tie pashi latvieshu baalelinji jau vien bija! Komformisti esam biijushi un laikam paliksim. Un nevajag staastiit, ka "laiki bija taadi" u.tml. Arii kara laikaa var un vajag palikt par cilveeku…bet beernu slepkavas ir un paliek slepkavas.
Breksīt, klau tu te nelien, ja nesaproti par ko iet runa.
Leģionāri kāvās forntē un kāvās tik varonīgi, ka no neģermāņu waffen-ss divīzijām mēs bijām ”krutākie” ar 33 augstākajiem Reiha apbalvojumiem(tai skaitā 12 bruņenieka krustiem) un neviens tos nedeva kā Sarkanajā armijā pēc tā, ka vajag kādam tur un tur iešķiebt, bet pēc nopelniem un nopelniem tikai kaujas laukā.
Leģionāri nicināja tos, kas pa aizmuguri slapstījās šaujot cilvēkus. SD varēja iestāties tikai brīvprātīgi un visi viņi saprata, kas tur notiek un tātad viņi bija kolobracionisti…tātad tautas nodevēji un okupantu roklaižas.
Leģionāri nokļuva leģionā piepiedu kārtā un karā, kas nebija latviešu vai par Latviju, tur ir viņu traģēdija un tad kad kaut kādi…. skaidro, ka latviešu leģionāri šāva pa aizmuguri cilvēkus gribas tikai kārtīgi nospļauties un vilkt…
Ja no vēstures ir maza sajēga, tad jau viegli te rakstīt 3 frāzes ar bezjēdzīgiem vervelējumiem…
P.S. Losīšiem 2 pelnītājiem skolā iesaku uzzināt, kas ir komformisti…:D
Nav te ko, bāleliņi, man vēsturi mācīt; kurš kurā gadā par ko kļuva. Es nerunāju par papīriem, kurus pārzinu, cik nu var spriest pēc komentārīšiem, ja ne labāk, tad sliktāk jau nu noteikti par jums ne. Es runāju par konkrētiem cilvēkiem, kas šāva vai nosita še pat, Tukumā cilvēkus – kara pirmajos gados , bet pēc tam arī dienēja leģionā. Bet es jau vēlreiz atkārtoju – ne jau par to rakstā runa, arī manā komentā ne – tas raksts, ja neķērāt, ne jau par leģionāriem… Redz, nu gluži kā šamos komentu kašķos – vairāk būtu jādomā par visvisādām neiecietības izpausmēs, kas mūs – cilvēkus – nekur tālāk par satrakotu ornagutānu nav aizvedušas… lai gan, orangutāni jau bērnus nenogalina ne sarkanas, ne brūnas pārliecības dēļ; ne arī tāpēc, ka viena sīča tēvam vairāk naudas un biezāks autiņš vai gluži otrādi – bērna vecākiem nav nekā, un tāpēc tos var sist nost kā mazvērtīgus… Re, man tā kā gribējās dzirdēt kaut ko par šo…
Cik tad daudz tādu bija?
Ja jau ar papīriem ņemies, tad nu lūdzu izliec statistiku!
A kas tad, nav lasīti Strangas, Ezergaiļa darbi? Ebrejiem jau ar bija pa šādam tādam grēkam kabatā…
Negribas jau man šitais tukšajos strīdiņos iejaukties un vēl ar noslieci uz žīdu jautājumu… Sak, ja jau šautie bija žīdi, tad principā – saprotama lieta, sak, paši vainīgi?! Daudz bijis čekā?! Bet, redz, tas pats Stranga ir saskaitījis – latviešu bijis vairāk, ja kas. A par to, cik daudz tādu bija, nezinu, klāt nestāvēju, nav tas vecums; šie paši arī nelielījās. Runāju par tiem diviem, kas ar mani personīgi vai, pareizāk sakot, ar maniem vecākiem, man klāt esot (skaitījās, ka es – Tāda padsmitniece – savā kaktā saldi guļu), par piedzīvoto, pašu pastrādāto dalījās. No ļoti ticamiem avotiem zinu arī to, ka šāvēju komandas vecāko no soda atbrīvoja, jo viņš nodeva savas komandas, ja pareizi atceros, piecus biedrus. Vēl pirms gadiem desmit večuks sveiks un vesels dzīvojis savā namiņā kaut kur Jauntukuma malā…
Nu par žīdiem jau tu viņus nosauci.
Redz, tam pašam Strangam tiek rakstīts par to kā ebreju attieksme izmainījās ienākot SA Latvijā. Čekā? Nu čeku jau tu te pin iekšā, skaidrs, ka latviešu tur nebija vairāk, tā tomēr bija iestāde, kas pakļāvās valsts aparātam, kas slimoja ar klaju lielkrievu šovinismu. Ebreju skaits čekā tiek lēsts līdz 10%, bet šeit ir jāņem vērā ebreju skaits vadošos amatos.
Strādnieku Gvarde par savu trešdaļu sastāvēja no ebrejiem, faktiski, ja kad ieradās SG, tad skaidrs, ka ja viņu būs vairāki, tad pāris biedri būs ebreji. Līdzīgi var diskutēt par valsts aparātu kopumā, jo arī tas pamatīgi mainīja savus nacionālos vaibstus.
Nu re, tu ņemies ar papīriem, cik sapratu, bet beigās 2 vīri…tas tiešām tev liekas daudz? Nu nezinu, leģionā bija 110 000 karavīru, i to ne visi bija latvieši!
Tur jau ‘tā lieta, ka kolobracionisti ir stingri jānodala no lielās leģionāru masas, kas tur nokļuva piespiedu kārtā. Tāpat arī kara noziedznieki, kas ir bijuši visās frontes pusēs un visos laikos.
Tie, kas ir vainīgi šajos noziegumos, tad arī ir mankurti un nodevēji, bet kāds te sakars ar visu leģionu?
***
Par tiem skaitļiem. 1943. gadā tika nodibināts leģions. Pašaizsadzībnieki darbojās līdz 1941. gada augustam, nezinu, cik precīzi lielos apmēros tas skāra ebrejus, bet pirmie lodes dabūja tie, kas bija uz pakaļkājām tekalējuši krievu priekšā 1940.-41. gados.
Zemgalieti, tu tāds apķērīgs puisis škieties, bet kaut kā ar skaitļiem vien to vēsturi gribi aizmālēt…tad zini – aiz papīriem ir cilvēki, kāpēc tev šķiet, ka divi, par kuriem es varu teikt – notikti šava un notiekti pēc tam bija leģionāri – tas ir maz? No vienkāršās, matemātiski statistiskās loģikas tas patiesībā ir ļoti daudz ticamībai…
Bet vēlreiz uzsveru, ne par to te ir runa – vienkāršajam cilvēciņam, upurim turklāt, nu itin nemaz nav jāzina ne lielās vēstures gaita, ne formu lietas un šāvēju amatu pareizie nosaukumi, viņam pietiek ar to, ka zina – šēvējs (tāpat kā iztrebiķeļs sarkano pusē) bija viņa kaimiņš, kas turklāt runāja latviski un, iespējams, tagad, ja dzīvs palicis, tēlo nacionālo varoni…
Un vēl – tu savā prātā iedomājies, kā intervētājam būtu bijis jārīkojas? Jāuzraksta, kā dzirdējis, un pēc tam plašākā rakstiņā jāpaskaidro tautai, kas leģionāri par malačiem un kas par duru patiesībā ir Kraukle, ka mūsu tautas (no viņas viedokļa raugoties, ģimenes slepkavu) varonīgo vēsturi nezina!?
Es par to, ka objektivitātes dēļ vajadzētu saprast, ka šīs kundzes stāstījums ir subjektīvs un tas,ka latvieši šāva ir viņas subjektīvs pierādījums, kas varbūt tik pat aplams, cik paties.
P.S. Intervētājs rīkojas kā vēlas, katram pašam jau ir jāsaliek un jādomā ar galvu līdzi, jo ticēsim visam, kas rakstīts avīze, ta tālu netiksim.
Zemgalietis
Nu tu gan laid Raini…"..ka latvieši šāva ir viņas subjektīvs pierādījums". Vienkaarshi peerle. Kas tur "subjektiivs"? Tu domaa, ka zini labaak, kas vinjus shaava un kas ne? Klaat biji, vai?
Bjin, sazubriijies kaut ko un domaa, ka ir pats Dievs tas kungs. Zini gudraas veestures graamatinjas ar nemaz nav tik objektiivas, kaa tev labpatiktos iedomaaties. Aaa, un izraadaas, ka tu tik ne "veesturnieks", bet arii veel "zhurnaalis" esi?:)
Tu par lietu esi speejiigs runaat vai tomeer apmierinies ar gaskaitliishu meetaashanos?
Breksīt, no tavas puses jau vējo pēc neapmierinātības, jo vienīgais, ko tu zini ir aizvainot oponentu…nu kāda nu kuram tā ”kultūra” ģimenē ieaudzināta…
”Pēc tam ar tankiem braukts pāri, lai būtu droši, ka neviens neizlīdīs.”
Vot tev pērle…ar tankiem…fantāzijai nav gala.
Es šeit nerunāju par to, ka nebija ebreju šaušanas un vēl citu tautību paŗstāvju(čigānu tur bija maz, ebreju gan bija krietni daudz), es runāju par to, ka visos šajos stāstos bieži iezzogas sava daļa fantāzijas, tāds ir cilvēka prāts…
Nu nesen iznāca Grūtupa grāmata par vācu ģenerāļu tiesāšanu Rīga, tur tiek minēts tāds Kaufmans, kas Vācijā izdeva grāmatu, kur raksta, ka Jekelns esot tiesā izteicies, ka ”latvieši tie lielākie žīdu šāvēji”, kā izrādījās pēc tiesu pierakstiem, pratināšanām utt. neko tādu viņš nekad nav teicis.
Es saprotu tautas un cilvēku traģēdiju un šausmas, ko viņi piedzīvoja, arī man ir bijuši radi, ko nošāva laipnajā čekā tālajā Šibīrijā, bet uz visiem šiem faktiem ir jāskatās vēsi un pēc iespējas objektīvāk, lai pašiem nesanāktu kaisīt uz savas galvas pelnus.
1. Tos, kas šāva Tukumā nevar skaitīt kā leģionārus, jo tad tāda leģiona nemaz nebija.
2. Ezergaiļa grāmatā par holokaustu Latvijā var izlasīt tādas rindas, ka uz Tukumu izbrauca Arāja komanda vairākās akcijās. Tātad tās akcijas, kur viņi bija iesaistīti nav vietējo darbs, bet gan SD, kuram nav nekāda sakara ar leģionu.
3. Atmiņas ir subjektīva lieta, kas nevar būt nekad pirmais pierādījums, jo pirmie nāk dokumenti, arheoloģiskie izrakumi.
4. Par latviešu dalību vācu represijās ir jārēķinās, ka vācieši īpaši neuzticējās latviešiem, jo uzskatīja, ka tie var par naudu vai pazīšanos vai citu iemeslu dēļ palaist vaļā šos cilvēkus.
5. Liepājā starp citu latviešu rokas nav aptraipītas, jo tur šāva vācieši.
P.S. Tās ir atmiņas un meklēt šeit 100%tīgu vēstures patiesību ir grūti, tās arī ir vispārīgas frāzes, kas nav akmenī kaltas.
Nu ta, zemgalieti, atsauca uz Grūtupu tiešām ”vietā” – izcila ”autoritāte”…Bet par SD – kļūda – tas bija vācu, ne latviešu formējums. Kara sākumā ar šaušanu nodarbojās tā sauktās pašaizsardzības vienības, vēlāk arī tautā sauktie šucmaņi. Un, bez grāmatu gudrībām, man zināmie šāvēji, kas paši sevi par tādiem nosauca, nebija Arāja komandas vīri…
Bet pats galvenais tu atkal apej svarīgāko – vai tiešām upurim būtu jāinteresējas, kādi pagoniņi vai nosaukumi rotā viņa ģimenes slepkavu. No karā cietušo civilo viedokļa pilnīgi pietiek, ka viņi zina, kurā pusē šāvēji bija – brūno vai sarkano, ja runāja latviski – tātad latvieši… Un itin nekādas it kā ticamas tevis piesauktās literatūras (uzsveru – literatūras, ne avotu) piesaukšana te nelīdzēs…
Un zini, puis, tik kategoriska pasaules uztvere, kādu te demonstrē, ved pie ļoti apšaubāma rezultāta – kategorims, stagnācijas, neiecietības… katrā ziņā, personības izaugsmi neveicina, civilizācijas attīstību kopumā – arī ne…
”Nu ta, zemgalieti, atsauca uz Grūtupu tiešām ”vietā” – izcila ”autoritāte”…Bet par SD – kļūda – tas bija vācu, ne latviešu formējums. Kara sākumā ar šaušanu nodarbojās tā sauktās pašaizsardzības vienības, vēlāk arī tautā sauktie šucmaņi. Un, bez grāmatu gudrībām, man zināmie šāvēji, kas paši sevi par tādiem nosauca, nebija Arāja komandas vīri.”’
Te nu varētu sākt šaubīties par tavām zināšanām, piedod par maniem vārdiem.
Grūtupa grāmatas ir sanācis lasīt,to viņam par vēstures tēmu ir vairāk kā divas? Visas ar atsaucēm uz zinātniskie recenzenti arī ir pazīstami vēsturnieki.
Pēdējās grāmatas autors ir Stroda k-gs ceru, ka viņa autoritāte nav tavās acīs maza un neliela.
Jā visi formējumi bija vācu taisīti un SD tai skaitā, bet kļūda ir tajā, ka tu saki, ka tu pamato to, ka latvieši tur nebija ar to, ka tā ir vācu organizācija, jo Arājs, Teidmanis, Cukurs, Vagulāns, Kalējs un visi pārējie t.s. žipčiki bija SD dienestā!!! Ja netici, tad paņem bibliotēkā Ezergaiļa grāmatu un pārliecinies pati.
Tālāk jau ir murgs un putra. Pāsaizsardzībnieki darbojās līdz 1941. gada augustam.
Šcumaņi? Pazīstam vācu valodu?
Schutzmannschaft der Ordnungspolizei – kārtības policijas palīgdienests, poļicaju bataljoni saucās Schutzmannschaft-Bataillonen
Tā kā nevajag jaukt 2 dažādas lietas, jo šucmaņi jau ir policijas bataljonos dienošie…
Tālāk, kas tad bija tevis nosauktie vīri tajā brīdī, kad viņi izdarīja šos noziegumus[kādā dienestā]?
”ja runāja latviski – tātad latvieši…”
Kur tad šādas frāzes rakstā parādās?
Latvieši galā tiek minēti kā šāvēji, vēl jo vairāk leģionāri:D
”Un zini, puis, tik kategoriska pasaules uztvere, kādu te demonstrē, ved pie ļoti apšaubāma rezultāta – kategorims, stagnācijas, neiecietības… katrā ziņā, personības izaugsmi neveicina, civilizācijas attīstību kopumā – arī ne…”
Da nē, vienkārši sen jau interesējos par šo tēmu un daudz pašam ir sanācis salauzt šķēpus strīdēties un izgāzties arī pietieksmi līdz kādai jēgai varēju tikt, tā kā neredzu nekād saistību ar stagnāciju etc.
Bija domāts, ka zinātniskais recenzents ir akadēmiķis Strods un visās grāmatās ir pēc visiem kanoniem noformētas atsauces…
gug
aaa, nu piedoshanu par drukas kljuudaam…"konformisti".:)
Ko tā divtonnīgā čigāniete var gudri melot būtu priecājusies, ka ir dzīva. Nevajag vot taisīt desmit bērnus, tad nebūs jāuztraucas par to, ko likt vēderā.
Vēsturiski viss ir nepareizs, un tie, kuri nezin vēsturi, diemžēl tic šitādiem suņa murgiem.
ā, un kurš gribēs ņemt darbā tādu čigānu, kurš katru brīdi var tevi apzagt vai pat noburt 😀
Un ko var sūdzēties par to, ka visiem ir pie vietas, kur saule neiespīd, par čigāniem un viņu apšaušanu.
Ja tev te nepatīk dzīvot – kraties atpakaļ uz savu Indostānu un tur pieprasi savas tiesības.
Acīmredzot pat valsts prezidentei ir pie vienas vietas par jums, kas, manuprāt, ir apsveicami. 🙂
ERIKA,KUNGS JUMS VAJADZETU PIETEIKT APPOITOMENTU PIE PSIHIATRA,LAI PARBAUDA,JUSU GALVU.MAN LIEKAS ,KA JUS ESAT DOVNS.
Nu gan pasaku stāsti…
1. No Indijas jūs nepadzina angļi, bet vietējie, tas notika daudz senāk pirms angļi tur ieradās, jau pirms mūsu ēras, čigānu pirmstautu padzina no Indijas, padomājiet Indiju šodien bet viņus padzina jau tolaik 🙂
2. Legionāriem un SD ir tikpat liels sakars kā naktī pret dienu, es pati nožmiegtu tādus šāvējus, jo viņi ir apkaunojums uniformai.
3. Antisemītismu pret čigāniem izsauc viņi paši, dzīvo noslēgtu vidi, slikta izglītība, kriminala tieksme čakarēt cilvēkus.
4. Čiganu, jeb romu problēmu atrisināt var tikai viņi paši, mainot attieksmi, protams arī sabiedrībai jābūt iecietīgai, diemžel ir parāk maz pozitīvu piemēru un sabiedrība norobezojas. Nevar vainot pasauli, ja pats ir krietni vainīgs.
buy viagra super force does viagra work right away – buy cheap viagra online canada
order viagra online buy viagra online from uk – viagra buy chennai
Leģionāri bija puiši no tautas, nevis politiskie slepkavas, plānprātiņi un sadisti, kas tikuši legāli pie ieročiem. Mans tēva brālis aizgāja (iesauca)leģionā 22 gadu vecumā un čigāniņus nešāva, bet gribēja cīnīties pret sarkanajiem velniem, kas 41. gadā viņa draugus un meiteni ar ģimeni izsūtīja uz sibīriju bada nāvei. Bet par čigāniņiem man tiešām tik ļoti sāp sirds, domāju, ka tos nevainīgos zvērīgi noslepkavotos bērniņus un viņu ģimenes vajadzētu pieminēt.
legonu dibinaja 1944 gada neviens legionars nelepkavoja iemeceties veturi