Antiņciems – tā ir purvu, mežu un Kaņiera ezera ieskauta sauszemes strēmele, kas atrodas apmēram piecus kilometrus no Lapmežciema. Uz tās jau kopš seniem laikiem dzīvo cilvēki.
Ar pirmo acs uzmetienu…
No Lapmežciema braucot, redzams, ka pirmā ciema māja uzbūvēta pašā ezera krastā. Jābrīnās, kā to atļāva, jo te ir Ķemeru nacionālais parks, arī Aizsargjolsu likumam vajadzētu darboties. Māju no ceļa puses apņem dēļu žogs. Acīmredzot mājas īpašniekiem no pārējiem gribas kaut kā norobežoties, kaut gan sevišķi liela cilvēku un automašīnu kustība jau pa ceļu nemaz nav. Varbūt šajā mājā dzīvo kādas īpašas personas, kurām no kaut kā jāslēpjas? Lai nu kā – izskatās diezgan neglīti. Citi antiņciemnieki saka – lai tikai sāk pūst rudens ziemeļrietumu vēji, žogu pacelšot gaisā kā buras. Laiks, protams, to rādīs. Māja pašlaik jau esot ceturtajam saimniekam. Pirmais to uzcēlis nevis savai dzīvošanai, bet gan, lai pārdotu, un tā nu īpašums iet no rokas rokā.
Nākamā ciemā ieraugāmā māja arī ir iespaidīga un ar žogu. Tiesa gan – caurredzamu, tāpēc tā ainavā jau iekļaujas daudz labāk. Pāris uzrakstu, ka tas ir privātīpašums un ka iebraukt aizliegts, nedaudz atgrūž, tāpēc netīk pie šiem vārtiņiem klauvēt. Tāpat jau zināms, ka bez iemesla neviens svešā sētā neies un pie durvīm neklauvēs, diez kāpēc tādi uzraksti? Varbūt cilvēkam lielais īpašums ticis pirmo reizi dzīvē un viņš to vēlas ar šiem uzrakstiem pasvītrot?…
Tā prātojot, esam nobraukuši šim īpašumam garām un nākamās mājas pagalmā sastopam rosāmies tēvu un dēlu. Sakām, ka vēlamies kaut ko vairāk uzzināt, kā pašlaik dzīvo ļaudis Antiņciemā. Mājas saimnieks mūs sūta pie Ritvalža Narmes. Viņš neoficiāli esot ciema vecākais un visu zinot. Viņi paši te dzīvojot tikai pāris gadu, nopirkuši šo īpašumu, lai apmainītu pilsētnieciskos Kaugurus pret lauku dabu un klusumu. Uz darbu katru rītu braucot ar mašīnu. Arī šīs ģimenes skolēni braucot mācīties uz Kauguriem. Ceļus aizvien labi iztīrot, un līdz šim tā aizputināts, ka uz darbu nevar aizbraukt, neesot bijis. Jautājām arī par turīgo kaimiņu, kas viņš ir, ar ko nodarbojas. Daudz neko mums pastāstīt nezināja kā vien to, ka kaimiņu saucot Juris, viņš esot omulīgs. Un visiem citiem kaimiņiem ar Juri satikšana un kaimiņattiecības esot labas.
Ne kur nav tik labi, kā tēva mājās
Un tā nu beidzot nonākam pie Antiņciema vecākā iedzīvotāja Ritvalža Aivara Narmes, kurš tobrīd savā pagalmā pļauj leknu zāli. Saimnieks sirdās – tāda skaista zāle, bet nu to nevienam vairs nevajag… Bet tad ļaujas pierunāties un pastāsta gan par sevi, gan to, ko atceras no Antiņciema vēstures.
R. A. Narme:
– Esamu dzimis 1935. gadā un audzis Antiņciemā, tad kādu laiku staigājis pa pasauli, un nu atnācis atpakaļ. Citu vietējo antiņciemnieku vairs te nav. Tie, kas te ir, tie nav vietējie.
Agrāk Antiņciemā bija 15 mājas, katrā dzīvoja septiņi, astoņi cilvēki. Mūsu mājas kādreiz sauca «Galiņi», bet 1951. gadā mājas nodega. Un tās 1962. gadā uzcēla no jauna un nosauca par «Dravniekiem». Mana māte Matilde Narme bija biteniece, te bija 54 stropi ar bitēm. Māte ir nākusi no Tukuma, no Krūmiņu dzimtas, bet tēvs te, Antiņciemā, ir dzimis un audzis, un arī tēva tēvs… Nu viņi visi tur, tajā kalnā – Antiņciema kapos – guļ.
Jautāts, vai Narmes kungam ir mantinieki, kas šo vietu koptu tālāk, viņš atbild: – Dēli uz šejieni nevēlas nākt; esot tālu no darba, kluss un garlaicīgi. Atceros pats, kā 1951. gada 1. septembrī aizmuku no šejienes projām. Pamatskolu biju beidzis, bija jāiet mācīties kaut kur citur. Pamatskola Ķemeros, un es katru dienu kājām pa purva ceļu gāju uz skolu un atpakaļ. Vēlāk daudzus gadus nodzīvoju pa Rīgu, Jūrmalu. Man vēl Kauguros ir divistabu dzīvoklis.
Bet 1991. gada 1. aprīli atgriezos te, tēva mājās. Kas man te nekait? Dabūju tēva zemi atpakaļ. Vienu gabalu iedevu māsai, kura dzīvo Ragciemā un «Mauriņos» nodarbojas ar zivīm, bet brālis dzīvo Kauguros, otru gabalu viņam. Pirms pieciem gadiem sieva aizgāja uz kapu kalniņu. Bet nu man ir piecus gadus jaunāka draudzene, ar kuru dalīt ikdienas priekus un bēdas.
– Antiņciems jau nav tipisks zvejniekciems, ar ko te savulaik cilvēki nodarbojās?
– Līdz 1942. gadam Antiņciemā visi audzēja cigoriņus un nodeva Mežītim (bijušajam «17. jūnijam») un Ķuzem (tagad «Laima»). Tonnām audzēja, žāvēja un nodeva cigoriņus šīm fabrikām. Līdz Ķemeriem cigoriņus veda ar zirdziņu, tad salādēja vagonos, un – uz Rīgu prom.
Kad atnāca krievu laiki, tēvs strādāja kolhozā «Selga» par lauksaimniecības brigadieri. Sākumā viņš audzēja labību, tad dārzeņus – burkānus, bites, katru gadu sēja trīs hektārus gurķus.
– Vai tad tik daudz zemes bija Antiņciemā, ka to visu varēja izaudzēt?
– Kā tad nebija? Bija. Tikai tagad viss te ir aizaudzis. Mums bija divas govis, jaunlopi, zirgs.
– Vai bija arī kādas kopīgas izrīcības, svētki?
– Pirms kara Līgo svētkos kaimiņmājas saimnieks Juris no «Mežārēm» sagāja kopā ar citu kaimiņu «Klintaiņos», sāka līgot, un tā tika izstaigātas un aplīgotas visas Antiņciema mājas un līgošana tika beigta atkal «Klintaiņos». Visās Antiņciema mājās bija alus, nebija tik vienā, toties tur bija kārtīgi noraudzētas bērza sulas. Arī tās bija ļoti labas. Vēl te saimniece prata cept ļoti garšīgu baltmaizi. Toreiz cilvēki dzīvoja ļoti draudzīgi. Tagad katrs aizņemts ar savām rūpēm, un vēl – nav jau šeit jaunatnes. Daudzi dzīvo tikai pa vasaru. Man ir četri mazbērni, bet viņi dzīvo pilsētā, viņiem te nav, ko darīt. Bet ko savukārt es Kauguros darīšu? Šņabi dzeršu? Akmeņus grauzīšu? Šeit jūtos ļoti labi.
Pašlaik Antiņciemā visas mājas ar iedzīvotājiem ir pilnas, pavisam ir 11 mājas. Tepat kaimiņos – īstais saimnieks kapos guļ, māju pārdeva rīdziniekiem. Paši saka, ka viņiem šeit patīkot mierīgā klusumā dzīvot.
Runājot par vecajiem antiņciemniekim – viena sieviete vēl dzīvo Tukumā, viena – Rīgā un viens vīrietis – Slokā – viņi ir tie, kas te dzimuši. Kad viņi aizies Viņā saulē, tad vedīs atkal uz šejieni. Vienu antiņciemnieci pagājušajā gadā apglabāja, bērēs visi satikāmies. Antiņciema kapsētā kapi ir 10 dzimtām.
Ierobežojumi traucē
– Mums te ir arī Ķemeru Nacionālais parks. Ja cilvēks grib nākt uz šejieni un būvēties, lai nāk. Bet Ķemeru Nacionālais parks šo būvniecību liedz. Te gan ir liela bagātība odu, dunduru un tādu mazu, kodīgu mušiņu, pie kurām jāpierod.
Tāpēc domāju, ka te kurš katrs nemaz negribēs apmesties.
Krievs ienāca iekšā, mums nacionalizēja zemi. Tagad Ķemeru Nacionālais parks atkal atņem. Aizbraucu uz parku, lai ļauj man manā mežā sagādāt malku. Man atļauj tikai kaltušos kokus. Bet tas taču ir mans mežs! Viņi piedāvā atpirkt mežu par valsts taksi. Bet, ja es esmu pārdevējs, tad taču varu par savu mežu prasīt, cik tīk. Arī par ierobežotu meža izmantošanu un pļavu saglabāšanu te neviens nekādas kompensācijas nesaņem. Nu kāpēc, piemēram, mana meita nevarētu te, Antiņciemā, uz manas zemes uzbūvēt sev māju? Ja šitā turpināsies, Antiņciems aizaugs. Pļavas, ko kādreiz pļāvām, ir jau aizaugušas. Ķemeri slīkst nost. Arī ceļš, kas mums te iet uz Ķemeriem. Agrākos laikos katram antiņciemniekam savs ceļa gabals bija jāuztur. Abās pusēs grāvji, tie bija jāizrok, jāiztīra. Uz ceļa bija jāber segums. Tad brauca ar zirgiem. Tagad šo ceļu nevar izbraukt. Ar džipu varbūt. Pa purvu ceļu uztaisīja pirms Pirmā pasaules kara. Lai uz purva uztaisīti ceļu, nolika vienu kārtu baļķu, tad otru kārtu virsū, un tad ber kārtu seguma. Pašlaik baļķi ir saplēsti, salauzti, un ceļš pagalam. Pirmo reizi 1970. gadā uztaisīja tādu ceļu pāri purvam, ka prieks, Slokas cementa fabrikas atbiras veda šurp un gāza virsū. Pusotra gada tas ceļš nostāvēja un pamazām nogrima.
Man tagad visvairāk iznāk braukt uz Lapmežciemu. Braucu arī uz Smārdi, tad tālāk – Tukumu. Nesen bijām uz teātri Durbes parkā, un man tas patika.
ema dzīvi, rodas priekšstats, ka šeit ir drūma un nedraudzīga atmosfēra.
Konstruktīvie iebildumi:
1. "redzams, ka pirmā ciema māja uzbūvēta pašā ezera krastā. Jābrīnās, kā to atļāva, jo te ir Ķemeru nacionālais parks, arī Aizsargjoslu likumam vajadzētu darboties. Māju no ceļa puses apņem dēļu žogs. Acīmredzot mājas īpašniekiem no pārējiem gribas kaut kā norobežoties, kaut gan sevišķi liela cilvēku un automašīnu kustība jau pa ceļu nemaz nav. Varbūt šajā mājā dzīvo kādas īpašas personas, kurām no kaut kā jāslēpjas? Lai nu kā – izskatās diezgan neglīti"
Kāpēc kaut ko ir jāslēpj – Jūs taču esat izglītoti cilvēki, padomāt par to, ka no ceļa visi putekļi nosēdās uz augļu dārzu nevar???? Kāpēc uzreiz ir tā jākomentē?
Uzreiz ir redzams, ka Jūs neesat nemaz iepazinies ar Antiņciema dzīvi, šeit katru dienu braukā desmitiem automašīnu, īpaši vasaras laikā, kad var peldēties un rudens sezonā, sēņošanas un ogošanas periods. Visi putekļi nosēdās uz augļi, kurus pēc tam ēd bērni. Jūs piedāvājiet indēt bērnus? Par žoga skaistumu, ir nekorekti piezīmēts, jo kā Jūs paši uzrakstījāt māja ir nesen nopirkta, un uzreiz visi ārējie darbi nevar būt padarāmi. Īpaši mūsdienas krīzes situācija.
2. „Nākamā ciemā ieraugāmā māja arī ir iespaidīga un ar žogu. Tiesa gan – caurredzamu, tāpēc tā ainavā jau iekļaujas daudz labāk. Pāris uzrakstu, ka tas ir privātīpašums un ka iebraukt aizliegts, nedaudz atgrūž, tāpēc netīk pie šiem vārtiņiem klauvēt. Tāpat jau zināms, ka bez iemesla neviens svešā sētā neies un pie durvīm neklauvēs, diez kāpēc tādi uzraksti? „
Kaut kā neticās, ka ieraugot uzrakstu privātīpašums tādi valodīgi/ runīgi uz papīra, raksta autori, nobaidījās pieklauvēt mājā.
Vasaras sezonā, ja Jums būtu, protams, interese Jūs to noskaidrotu, mūsu Atniņciemu apmeklē simtiem tūristu, gan no ārvalstīm, gan vietējie iedzīvotāji – kurš ir vainīgs, ka ne vieniem, ne otriem nav uzvedības kultūras. Un katrs uzskata, ka ja ir māja ir ar dīķi, tad uzreiz katrs var nofotografēties pagalmā, vai apēst pusdienas un papeldēt smuka dīķa. Vai, vel labāk uzkurināt ugunskuru privātā zemē! Kāpēc saimniekam no tādas uzvedības ir jācieš, it īpaši kad visi atkritumi paliek uz viņa zemes. Vai cilvēki ar nenoteiktu darbības veidu, kuri braukā pa tādiem ciematiem kā mūsu un domā, ka bez saimnieka atļaujas var apskatīt bēniņus meklējot kādu antikvariātu.
Tāpēc arī ir uzcelts žogs (kura 2 gadus atpakaļ, pirms tādiem incidentiem, nebija) un arī tāpēc ir rakstīts, ka tas ir privātīpašums. Ticiet man, ka mūsdienās vel ir pietiekami daudz cilvēku, kuriem ir jāskaidro kā un kur uzvesties!!!
„Varbūt cilvēkam lielais īpašums ticis pirmo reizi dzīvē un viņš to vēlas ar šiem uzrakstiem pasvītrot?..”
Jūsu, autors sarkasms ir neticams, pašiem arī gribās privātmāju, bet tādas nav un tāpēc tādi vārdi arī parādās? Ja Jūs izmanīgāk apskatītu arī citas mājas, ne tikai mūsu ciemā, jūs redzētu, ka katrs otrais, raksta, ka tas ir privātīpašums. Un tas nav aizliegts ar likumu.
Neviens neko necenšas pasvītrot, saimnieki, tikai grib norobežoties no vandāļiem, kuriem ir vienalga, cik spēka un naudas ir ieguldīts, lai dabūt smuku dārzu un pagalmu.
Cienījamie autori, lūdzu nākam reiz domāt, pirms rakstīt ar indi pilnus rakstus!!
Pareizi saka Antiņciema iedzīvotāji! Latvijā vēl daudziem no jauna ir jāmācās saprast, kas savs un kas svešs! Tie krievu laiki daudz izpostīja, pat šādu saprašanu.
Nezinu kapēc nepienojas uzreiz komentāra sākums, nu re viņš ir:
Cienījamie raksta autori, kāpēc Jūs tādā sarkasmu valodā aprakstāt Antiņciema dzīvi, rodas priekšstats, ka šeit ir drūma un nedraudzīga atmosfēra.
Nau jau tas Antiņciems tik drūms un ļauns vajag vienkārši iepazīt vienam otru un nekautrēties bet atnākt ciemos!!!
Nau jau tas Antiņciems tik drūms un ļauns vajag vienkārši iepazīt vienam otru un nekautrēties bet atnākt ciemos!!!