Andras Manfeldes dzejas ķīmija

Andra Manfelde – tā, kas dzejniece, pasaku un izrādē iedzīvinātā stāsta «Adata» autore, šobrīd ir tukumniece. 5. septembrī Rīgas Spīķeros viņa svinēja sava otrā dzejoļu krājuma «Betona svētnīcas» atvēršanas svētkus. Vēl pirms priecīgā notikuma aicinājām Andru uz iepazīšanās sarunu. Jāteic – viņas dzīvoklītis Valguma ielā ir reti māksliniecisks un mājīgs, bet uzmanības centrā meitiņa Anna; tālab arī saruna tāda – ar domtelpu, ko ap sevi rada astoņus mēnešus vecs bērniņš un svētbildes virs kumodes.

Ar domu par nemirstīgo garu

A. Manfelde:

– Tagad man būs dzejoļu grāmata «Betona svētnīcas». Es jau biju stāvoklī uz beigām (pašai jāsmejas par tik neveiklu izteicienu), kad atkal tika izludināta Annas Dagdas fonda balva par labāko otrā dzejoļu krājuma manuskriptu. Sapratu, ka jārīkojas. Kad kārtoju manuskriptu, vēl nobruka dators – tajā pats no sevis parādījās burts – ūūūūūūūūū… Tas bija smieklīgi. Man neviens neko neteica, un nodomāju, ka tā arī to balvu neesmu dabūjusi.

– Kāpēc bija svarīgi iesaistīties šādā konkursā – interesēja nauda vai slava?

– Abi divi – ha, ha, ha! Tā ir tāda zaļā gaisma un gandrīz drošs apliecinājums, ka grāmata būs. Nebūs tā, ka aiziešu uz izdevniecību un tur teiks: "Varbūt iesniegsim Kultūrkapitāla fondam, un tad lēnā garā pēc gadiem trim – četriem kaut kas iznāks… Ja nav stimula – kā ar kāju pa pakaļu, tad viss notiek daudz miegaināk. Kaut gan – ir arī baigi foršie dzejnieki, kas nekad nav dabūjuši nevienu balvu; piemēram, Kārlis Vērdiņš. Uzskatu, ka viņš raksta labāk par mani; lai gan liriķis ar ironiķi sacensties diez vai spēj, jo katrs raksta savā stilā…

Un tad man piedzima meita – pagāja vēl kāds laiks, un tikai tad uzzināju, ka esmu dabūjusi to balvu. Biju priecīga – pirms tam nolēmu saukt meitu par Annu un, ja vēl tas fonds Annas vārdā, ticēju, ka balvu noteikti dabūšu…

Krājuma nosaukums «Betona svētnīcas» domāts kā mirstīgā miesā nemirstīgs gars – kaut kas tāds. Bet doma radās sen – man nekad nav patikuši daudzdzīvokļu māju masīvi; jūtos tur kā starp betona bišu stropiem. Bet reiz (tas bija laikā, kad nebija ko ēst, ar ko draudzēties un tādā garā) es tumsā vēroju gaišos logus un sapratu, ka tur, kur deg gaisma, ir ģimenes pavards. Un ģimeni kopā spēj saturēt tikai mīlestība. Ja tā nebūtu, pasaule sen būtu aizgājusi bojā.

Stereotipu gūstā

– Īstenībā es gribēju pateikt, ka nav viegli atzīt – esmu dzejnieks. Tas skan gan ambiciozi, gan smieklīgi. Vaicāta par savu nodarbošanos, parasti ātrumā neko prātīgu nevaru pateikt un tad nomurminu kaut ko par literāro darbību. Pieņemamāk izklausītos – literāts, tulkotājs, bet par dzejnieku gandrīz jākaunās. Un, protams, piederu pie tiem, kas neraksta pantmēros, bet – ārprāts! – sacer kaut kādus "telefongrāmatas murgus" (tā izlasīju kādā no interneta atsauksmēm). Bet es tā daru speciāli.

– Kāpēc?

– Šķiet, ka Latvijas skolās dzeju māca no aplamā gala. Latviešiem dzeja attīstījās līdz ar valodu – kad frančiem jau bija Apolinērs, mums vēl Poruka nebija. Tā mums radīts priekšstats, ka dzeja vispirms nozīmē pantmēru un atskaņas. Manuprāt, tā nav – dzeja vispirms ir patiesīgums un gars. Bet cilvēks jau izglītojas lasot. Savulaik es lasīju Polu Eliāru, un viņa dzeja mani negaidīti uzrunāja: «Es nīstu/ nejautājiet man, ko nīstu -/ Ir milzu mēmums, kas šķir cilvēkus…» Dzejas vārdi kļūst par himnu, kas gandrīz dun ausīs, ja pats esi ko līdzīgu piedzīvojis.

Gribētu teikt, ka tieši stereotipi ved cilvēkus maldināšanā. Par māksliniekiem izveidojies stereotips, ka tie visi tādiem plīvojošiem matiem ar molbertu pār plecu līdzīgi Purvītim mēģina kaut ko uzčibināt; varbūt pēc laika mākslinieka vārds saistīsies tikai ar instalāciju veidošanu – vārdusakot, pustrakām personībām. Un dzejnieks jau arī – sevī iegrimis pustraks lūzeris vai saldu pantu rīmētājs. Man šķiet, mēs esam par maz izglītoti – informācija nāk pārāk blīvā slānī un tāpēc labāk iztiekam ar stereotipiem. Manuprāt, gan televīzija, gan internets cilvēkus ved maldināšanā.

– Kā ved maldināšanā – katrs jau pats izvēlas, kam ticēt un par ko interesēties.

– Nu, bet, ja visi skatās seriālus, tad man ar jāskatās, lai varētu komunicēt ar kaimiņieni – pārrunāt, kas jauns «Tatjanas dienā». Dzeja tāda bārenīte vien būs. Tā laiku laikos interesējusi tikai nelielu sabiedrības daļu. Tomēr dzeja ir tāda mistiskā tautas organisma daļa, bez kuras nevaram iztikt. Krievu dzejnieks Artūrs Punte teicis, ka latviešu dzejnieks nabagās valodas pēc ir kā milzis, kas iespundēts sērkociņu kastītē. Jā, tikai kādi 10% cilvēku apgalvo, ka mīl un lasa dzeju, taču no tiem 90% iecienījuši Kornēlijas Apšukrūmas un Maijas Laukmanes dzejoļus; ļoti maz paliek to, kas dzejā orientējas vairāk. Tā nu tas ir, tāpēc esmu priecīga, ka man bijis arī cits komunikācijas veids ar tautu – kā smejies, caur «Adatu». Kaut kāda atpazīstamība ir, pateicoties dziesmai «Ja tu man esi», lai gan rakstot, patiesībā pārāk nepārdzīvoju – vienkārši atcerējos, kā tas ir, kad 16 gados cilvēks ir iemīlējies – "ja tu man esi, man nevajag ne debesis, ne zemi…". Protams, mūzika dara savu un, protams, Dons!!!

Rakstīšana un dzeja ir baigais kaifs

– Bet kāpēc tomēr turies pie dzejas?

– Tāpēc, ka man tas ir svarīgi. Atkal nocitēsim vienu krievu dzejnieku (Sergeju Moseinu), kurš teica, ka rakstīšana un dzeja vispār ir baigais kaifs. Tā tas ir.. Nav lielāka gandarījuma par to, kā spēt noformulēt savas sajūtas. Dzejas ķīmija ir tāda, ka pārdzīvot var par visu, kas apkārt. Ja dzejolis būtu tikai sociāls pamflets vai kaut kādas gaudas, tad tā nebūtu dzeja – katra māksla runā tajā valodā, ko citādi nav iespējams pateikt. (Ja pie šī raksta pieliks kādu manu dzejoli, lielākā daļa tukumnieku saķers galvu un šausmināsies: "Kas tas par murgu! Lai taču viņa iet mācīties tos pantmērus!")

– Bet ko ieteiksi? Kā saprast šos, kā tu saki, "murgus"?

– Bija dzejolis, kur uzrakstīju par mūsu pagalma sētnieci un ziedošiem plūmju kokiem… Man tas ļoti patika, bet Rokpelnis ņēma un izbrāķēja. Teica, ka pārāk ilustratīvs – norakstīts no dzīves. Tā sētniece jaunajā krājumā neiegāja, jo Rokpelnim kā redaktoram es ļoti klausu – cienu vairāk par visiem Latvijas dzejniekiem, jo viņš tomēr ir ļoti zinošs un baigi foršais, neraugoties, ka viņam pāri 60 cik tie gadi…

– Bet, ja tā padomā – viss jau no dzīves norakstīts…

– Laikam jau jābūt kādai iekšējai motivācijai vai traģikai – dzejā vairāk ir runa par iekšējo dzīvi. Artūrs Dimiters kādreiz teica, ka lietu āriene izsakot to būtību. Ja būtība nav šķetināta, stāsts kļūst ilustratīvs – varbūt tā. Piemēram, Vērmaņdārzā viens onkulis pārdod ainavu gleznojumus, bet, kad ieskaties – kaut kas nav riktīgi; viss it kā ir – pat sajūsma par dabu, taču kaut kā pietrūkst… Pat dzejoli uzrakstīju – ka glezna ir kā govs, no kuras tikai ragi ar ādu palikuši; dzīvība kaut kur aizgājusi…

Katrs cilvēks apbrīnas vērts

– Īstenībā tas, ka cilvēkam tikai viena dzīve iedota, ir šausmīgi. Baigā atbildība – mēs niekojam laiku ārā.

– Kā tad pareizi dzīvot, lai neniekotu laiku?

– Ja, katrs zinātu – rīt vai pēc nedēļas, – čau, sveiki, jāmirst! – vai tiešām mēs darītu to, ko ik dienas darām!?

– Bet ko darītu?

– Oi, grūti pateikt. Mīlētu tevi, meitiņ, vairāk? Vairāk vingrotu? Tomēr televizoru noteikti neskatītos un arī internetā tik ilgi nesēdētu. Muļķīgiem sapņiem un plāniem nenodotos nemaz.

– Ja reiz par dzīvi un nāvi runājam, tad ir dzejnieki, kas apgalvo – dzejoļus viņiem diktējot kāds augstāks gars. Dzeja nākot no citām dimensijām…

– Rokpelnis tiem, kas saka, ka dzeju tikai pierakstot, jo tā nākot no Dieva, atvaicā: "Vai tad, tavuprāt, Dievs ir tik slikts dzejnieks?" Neviens cilvēks jau nav kā balta lapa – esam apauguši ar stereotipiem; problēma tā, ka dažkārt pārdzīvojums tik liels, ka spējam to izteikt vienīgi klišejās. Manuprāt, dzeja ir Dieva un cilvēka sinerģija – sadarbība, bez kuras nekas nesanāks.

– Kā noprotu, tev dzejoļi grūti top?

– Nē, domāju ka man grūti top dzīve. Citi saka – dzīve ir kompromisu māksla, bet man nesanāk vienkārši. Detaļās neko nestāstīšu. Bet dzeja top viegli – tā gāju uz autobusu mammai pakaļ un redzēju, ka pieturā stāv meitene – melnās drēbēs, melniem matiem un nesmuka (jo ļoti resna); viņa stāvēja, aizslēpusies aiz ābeles un kādu gaidīja, taču neviens neatbrauca. Padomāju, kā tas ir – viņai katru dienu ieraudzīt sevi spogulī – varbūt riebjas; kad saskatās tos sieviešu žurnālus, paskatās uz slaidajām, kas – tip, tip – aiziet… Kā viņai dzīvot? Varbūt nevajag neko pārdzīvot, taču, ja tev ir 17, kā nepārdzīvosi? To arī dzejolī uzrakstīju. Esmu pateicīga, ka varu to pamanīt un savā pārdzīvojumā dalīties ar citiem. Manā otrajā grāmatā vesels pulciņš šādu varoņu – kurpniece Tallinas ielā, pati skaistākā pārdevēja gaļas veikalā; tad skumjais dzērveņu pārdevējs Ventspilī, vilciena konduktore, sieviete – pojene – nu, baigā kompānija.

– Tad tevi iedvesmo cilvēki?

– Jā, ļoti. Jau pirmajā grāmatā rakstīju, ka dievi rok tranšejas, domājot par cilvēkiem, kas taču veidoti pēc Dieva līdzības, taču ir tik pazemoti, ka rok tranšejas kārtējam kariņam vai notekcaurulēm. Cilvēks dzīvē iet pa pazemojumu ceļu, un tikai retais var justies kā Dieva līdzinieks. Bet atkal, kurš Dievam tuvāk – vai pensionārs, kurš pārdod sēnes, vai blondīne lakotiem nagiem, kas gozējas «Privātās Dzīves» lappusēs? Kurš vairāk atradis Dievu sevī? Katram cilvēkam ir jāatrod sevi, lai saprastu, kā Dievs viņu iecerējis. Ja tikai seko žurnālu ideāliem – tev jābūt tik un tik gariem matiem, nagiem un orgasmiem, tad nekas labs nevar sanākt…

("Ūūūūūū! "- nobrēcas mazā Anna, un Andra teic, ka arī tas jāpievieno sarunai.) Pirmajā dzejoļu krājumā man bija vairāk bomžu un blondīņu, bet nu palikušas tikai blondīnes un pārējie cilvēki.

– Kāpēc blondīnes?

– Nu – kā? Skaista – nozīmē tieva un blonda. Agrāk vīri, lai cīnītos, nēsāja bruņas, bet šodienas sieviete dzīves cīņās dodas, izbalinot matus un nolakojot nagus. Kad cilvēks pie sevis piestrādājis ar domu – būšu smuks, tas ir viņa viedoklis par sevi; to ir ļoti interesanti pavērot, jo īpaši, ja ir kādi pārspīlējumi un neatbilstība sociālajam stāvoklim,. Varbūt nostrādā tas, ka gribēju kļūt gleznotāja, bet nesanāca?… Patiesībā katrs cilvēks ir Visuma lielā laime un traģēdija – ar viņu sākas un beidzas šī dzīve. Tā subjektīvi, bet – kurš tad mēs esam ārpus sevis? Tāpēc katrs ir apbrīnas vērts.

Šādā intervijā drīzāk vajadzēja pavaicāt, kāpēc atbraucu uz Tukumu un kas ir bērna tēvs. To cilvēki saprastu, bet dzeju izskaidrot diez vai pratīšu. Kad mani aicina uz skolām, es jau nesāku stāstīt par dzejas metaforām – runāju par narkotikām un vēl ko tādu, kas ir taustāms un interesants; reti ir tie brīži, kad kādi dzejas rakstītāji sagadās. Ja paveiksies, man būs pasaku grāmata – arī tā ir saprotama valoda.

Skumīgas dziesmas mazpilsētas ēnā

re kādiem smagiem un tveicīgiem gurniem

viņas izgājušas ielās

te ir ko turēt

trīs lielveikali uz vienu sievieti

un trīs sievietes katram no vīriem

šīs mazās pilsētas druknās un spēcīgās

spoguļos redz to pašu attēlu

ko vienīgajā no pavasariem

kad sirds bija dzīva gluži kā sprāgstošs lādiņš

nu dzirksteles asaru un nopūtu noslāpētas

lai nolādēta remēdiosa! tā arī neuzgājām gaisā

bet spoguļos pretī vēl līdz šim smej meitenes

un gaida savus izredzētos nākam

to dvēseles sabirzušas sīkas starp greizo lauskām

«ar cigarešu darvu un degvīnu

es gribu aizvilkties ciet

apnicīgām sāpēm»

***

tiešām grūta kuce ir šī pavasara diena

ieķērusies mūsu sētniecei skaustā

eh skumjā… ar pjēro viepli un malvīnes matiem

šķērso pagalmu maisiņā šķindinot zeltaino

alus rūgtais un spēcīgais atdarīs durvis

naktij stiprai un skaidrai kā jēgpilna dzīve

vairs ne miņas… no noguruma un šaubām

malks. vēl viens

un tu atkal

smejies un izelpo sauli

tikai mute pateiks pat tad ja klusē

izries vārdu šķērmajam apvidum kurā tu dzimi

te vietējā kioskā un par smiekla maudu

nopirki smēķus un spīdumu lūpām

vecrozā ietvars dzeltīgiem zobiem

tev seja sinepju salda

ak sīkmaņu bārbij

spīguļiem ēnu vietā

un pārmēru dūšīgiem lieliem

asarām slīdot pār vaigiem

paliek sliedes

sudrabotas glumdenas tērcītes

gliemji tikai labākajā gadījumā atgādina lūpas

sačervelējušās skūpstam

no rīta mūsu pagalma sētniece

nes ūdens pudeli

tik saudzīgi kā sieviete savu pirmdzimto

tikko dzimušie ir tik tīri kā šis ūdens un rīts

malks. vēl viens.

zem uzziedējušiem plūmjkokiem iet mūsu sētniece

balot sākušiem blondi violetajiem matiem

debesis nokāpušas šajos tik necilajos šķērkļos

baltās gubas pārvērtušas pretējo namu kalnā

Fudzi-jamā pat mūki skaustu šo vēju un ēnas

smaržo saldi un smagi

mūsu pagalma sētniece apcer kā rudenī ar lāpstu

nāksies sašķipelēt dzeltenās skābenās aličplūmes

un aizvilkt pie miskastēm pelēkā polietilēna maisā

Andra Manfelde

Dzimusi 1973. gadā. Apguvusi tēlnieces specialitāti Rīgas Dizaina un mākslas vidusskolā. Sakārtojusi un noformējusi Stefana Ezras Dimitera grāmatas. Raksta dzeju un pasakas. No Rīgas jauno literātu apvienības žurnāla «LUNA» redakcijas saņēmusi balvu par labāko debiju dzejā «Gada balva 2003». 2004. gadā ar pasaku «Lietus sievas pasaka» uzvarējusi Dānijas Kultūras institūta rīkotajā Hansam Kristianam Andersenam veltītajā pasaku konkursā. 2005. gadā saņēmusi Ojāra Vācieša prēmiju par dzejas krājumu «Tranšejas dievi rok»; tai pašā gadā iznāca arī viņas autobiogrāfiskais stāsts «Adata».

Pērn saņēma Annas Dagdas fonda balvu par dzejas krājumu «Betona svētnīca».