Albertam Buliņam 50 gadi priesterībā

Šodien, 13. aprīlī aprit 50 gadi kopš Tukuma katoļu draudzes dekāns Alberts Buliņš ir kļuvis par priesteri. Mūsu, Tukumā pusē, viņš kalpo jau vairāk nekā 20 gadus, bet pirms tam – 21 gads pavadīts darbā Jelgavā, Aglonā un arī Vidsmuižā. Pašas svinības par godu šai īpašajai jubilejai gan notiks tikai vasarā – jūnijā, jo šobrīd Baznīcā ir klusais – gavēņa laiks.

Šodien, 13. aprīlī aprit 50 gadi kopš Tukuma katoļu draudzes dekāns Alberts Buliņš ir kļuvis par priesteri. Mūsu, Tukumā pusē, viņš kalpo jau vairāk nekā 20 gadus, bet pirms tam – 21 gads pavadīts darbā Jelgavā, Aglonā un arī Vidsmuižā. Pašas svinības par godu šai īpašajai jubilejai gan notiks tikai vasarā – jūnijā, jo šobrīd Baznīcā ir klusais – gavēņa laiks.

– Kā bija toreiz, 1961. gada 13. aprīlī, kļūt par katoļu priesteri ?
– Mūs, sešus jaunos priesterus, toreiz Rīgā – metropolīta kapelā iesvētīja Lietuvas bīskaps Petrus Mežaļis. No toreiz iesvētītajiem mēs divi vien esam palikuši – es un Kijevas-Žitomiras bīskaps Jānis Purvinskis. Pārējie jau mūžībā.
Tie bija smagi – bargi gadi. Trīs četrus mēnešus pēc iesvētīšanas nekur īsti nevarēja iekārtot darbā. Valdība neļāva. Pirmie četri gadi man pagāja Aglonā. Bija vajāšanas, izsekoja sprediķus. Kompartijas un čekas aģenti bieži nāca pārbaudīt.Gribēja tādā veidā noplicināt mūsu darba entuziasmu.
– Pats esat no Latgales puses?
Manas dzimtās mājas ir pie Balviem, dažus kilometrus no dzelzceļa stacijas. Nāku no četru bērnu ģimenes – visi četri esam brāļi. Arī māte ir no tās puses – Tekle Lielbārde, priestera Kazimira Lielbārža māsīca. Viņa bija labvēlīga tam, ka eju uz semināru, vienīgi teica: "Tas jau dzīvē būs grūts ceļš. Vai tu varēsi? Es zinu, kā manam brālēnam ir gājis…"
– Vai mātei ir bijusi taisnība, ka priestera mūža ceļš nav viegls?
Bija taisnība. Daudzos gadījumos to izjutu, bet viņa tomēr bija priecīga par manu izvēli.
– Īpaša mīlestība jums ir pret mūzika – gan pašam dziedot, gan apmeklējot muzikālos pasākumus, gan citus balstot…Vai tas jums ir jau no pašas bērnības?
Jā. Bet semināra laikā mums bija kāds ļoti muzikāls klerks – mūsu ērģelnieks Vladislavs Treputko. Patiesi liels mūzikas zinātājs. Kad vien bija brīvs laiks, es pie viņa gāju spēlēt. Viņš arī man skaidroja dažādu komponistu mūziku, galvenokārt klasiku, garīgo mūziku, Hendeli, Palestrīnī, Haidnu. Tad arī iemīlēju attiecīgos mūzikas skaņdarbus. Dažkārt arī lūdzu viņam tos nospēlēt. Iemācījos arī pats spēlēt dziesmām mūziku uz klavierēm.
– Jums arī pašam ļoti skanīga balss. Dziedāt esat kaut kur īpaši mācījies?
Balsi izkopu pie tenoriem semināra laikā, gāju mācīties pie solista Staņislava Liepiņa uz Filharmoniju.
– Vai no klasiskās mūzikas komponistiem arī ir kāds, kas ir īsti jūsējais?
Mans komponists noteikti ir V.A. Mocarts. Klasiķi gan visi man ir mīļi, bet viņš tomēr ir vistuvākais. Parasti gan baznīcā viņu tik daudz neatskaņo, vien "Rekviēmu", "Ave Maria", vēl arī "Ave verum". Arī pārējie viņa skaņdarbi – īpaši simfonijas, ir lieliski. Viņa mūzikai raksturīgs īpašs maigums, sirds piesitiens.

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *