Pēteris Apinis, ārsts:
Savā mīļotajā Gaiļezera slimnīcā labprāt kāpju pa trepēm. Gan tāpēc, ka kāpšana ir veselīgāka nekā vizināšanās liftā, gan tāpēc, ka nevēlos, lai manis dēļ pie lifta kabīnes ilgstoši gaidītu kāds slimnieks, kuram pēc operācijas kāpšana nebūtu vēlama, bet uz kādu diagnostikas procedūru jātiek iespējami ātri.
Gaiļezera slimnīcas kāpnes ir piesmēķētas līdz neprātam. Pacienti kūpina, met stūros benčikus un par aizrādījumiem neliekas ne zinis. Neskaitot politraumu un plastiskās ķirurģijas nodaļas, kuru ārsti principiāli slimnīcas noteikumu pārkāpējus izraksta, citu nodaļu pacienti ir pārliecināti par savu visvarenību likuma, savas un citu veselības priekšā.
Skolas Rīgā pieskata pašvaldību policisti. Kaut arī viņu panākumi cīņā ar bērnu smēķēšanu ir visai apšaubāmi, tomēr neticu, ka skolēns atļausies uzsmēķēt skolas platajās trepēs starp trešo un ceturto stāvu. Slimnīcās pašvaldības policistu nav, iespējas smēķētājus ierobežot likuma vārdā arī nav. Nodaļu māsas izmisīgi atrauj vaļā logus, lai izvēdinātu dūmus, un slimnīca silda planētas atmosfēru.
Stradiņa klīniskajā slimnīcā smēķē teritorijā, aizslēpjoties aiz ēkas stūra, vakara pusē pagraba gaitenī, bet kāpnēs nesmēķē. Rīgas 2. slimnīcā uzsmēķēt telpās lāgā neriskē. Nekad dūmu smaku neesmu sajutis Onkoloģijas slimnīcas trepju rūmē, kaut šeit ir citas telpas, kurās pacienti pamanās turpināt ieradumu, kas viņus līdz vēzim ir novedis. Bet praktiski neizskaužama ir bezatbildīgā smēķēšana Gaiļezera slimnīcas kāpnēs. Visai raksturīgi, ka visblīvākais smēķētāju slānis ir pie pneimonoloģijas (tieši smēķi šos pacientus ar astmu un hronisku obstruktīvu plaušu slimību ir noveduši slimnīcā) un neiroķirurģijas nodaļas.
To neiroķirurģiju varētu saprast. Lielākā daļa slimnīcas pacientu, kas nonāk neatliekamās palīdzības nodaļā, bet no tās uz operācijas galda ar smadzeņu traumu, ir pārmēru lietojuši ne tikai tabaku, bet arī citas atkarības izraisošas vielas. Austrumu slimnīcu realitāte ir pārvērtusi par Rīgas alkoholiķu un narkomānu ikdienišķu viesu namu, kurā atgriezties ik dažas nedēļas pēc kārtējā dzerstiņa, kautiņa, avārijas vai citas tikpat jautras nodarbes. Dažkārt mums grūti uzņemt godīgu nodokļu maksātāju, pacientu, kas izmisīgi gaida rindu uz izmeklēšanu vai ārstēšanu, bet viegla rakstura padzīvojušu meiteni alkohola reibumā pēc sadzīves diskusijas ar dzīvesdraugu neatliekamā palīdzība atved vai katru trešo dienu. Viņai katru reizi tiek veikta datortomogrāfija, citi izmeklējumi, viņu skata labākie speciālisti, jo sitiens pa galvu ir bijis, zem zilumiem un stiprinošo vielu aizsegā lāgā nevar noteikt neiroloģiskos simptomus. Datortomogrāfa izmeklējums par astoņdesmit latiem, nerēķinot ārsta darbu un zināšanas, tad arī nosaka šīs pacientes ceļu uz operāciju zāli, neiroķirurģijas nodaļu un nedēļu uz slimnīcas kāpnēm ar ļuļķi mutē.
Rīgas slimnīcu uzņemšanas nodaļu atskurbtuvizāciju lielā mērā noteica bijušās veselības ministres Baibas Rozentāles lēmums personisko ambīciju dēļ slēgt Rīgas 1. slimnīcu, kas divsimt gadu bija darbojusies kā neatliekamās palīdzības slimnīca. Vienkārši un racionāli lielajā, ērtajā un funkcionālajā 1. slimnīcas uzņemšanas nodaļā tika aprūpēti slimnieki, kas tika atvesti ar ātro palīdzību vai vērsās pēc palīdzības paši. Rīgas Austrumu klīniskā universitātes slimnīca un P. Stradiņa klīniskā universitātes slimnīca bija celtas un radītas kā sekundārās un terciārās palīdzības slimnīcas, kas uzņēma un ārstēja slimniekus, kuru ārstēšanai resursu nepietika citās Latvijas medicīnas iestādēs. P. Stradiņa slimnīca bija radīta un tās infrastruktūra veidota, lai šeit veiktu nieru transplantāciju, plaušu operācijas, sirds operācijas, ārstētu reimatismu, astmu, glaukomu, vēzi. P. Stradiņa slimnīca gadiem bija risinājusi diferenciāldiagnostiskas problēmas, nevis aprūpējusi ambulatoriskus pacientus vai, vēl vairāk, sociālus pacientus. Rīgas Austrumu slimnīca bija vēža, ķirurģijas un radioloģijas flagmanis. Izrādās mūsu lielajiem flagmaņiem grūti dažos gados pilnībā mainīt filozofiju. Rīgas Austrumu slimnīca radīja izcilu neatliekamās palīdzības nodaļu (vienkāršu cilvēku uztverē – uzņemšanas nodaļu), kas tiešām spēj diferencēt slimnieka patoloģiju, nereti pēc dažu stundu diagnostikas un ārstēšanas nosūtot mājās. Bet mājās praktiski neiespējami ir nosūtīt mūsu iepriekš aprakstīto padzīvojušo meiteni ar 3,6 alkohola promilēm un nedaudz ielauztu galvaskausu (sesto reizi šogad).
Un tomēr – smēķēšana slimnīcās nav tikai un vienīgu pacientu prerogatīva. Smēķē arī ārsti, māsas un sanitāri. Kopš deviņdesmitajiem gadiem lēnām izzudušas piesmēķētās ārstu istabas. Šā raksta autors savu darba gaitu sākumā nonāca Sibīrijas pilsētā, kur izpildīja slimnīcas vadītāja pienākumus un bija vienīgais nesmēķējošais ārsts slimnīcā. Palātās, bet īpaši ārstu istabās dūmi nereti aizsedza griestu lampu. Tiesa, tolaik mani padotie itin bieži izdzēra pa kortelītim, pirms devās operēt, un čurāja ārstu istabas izlietnē. Latvijā pēdējos netikumus savām acīm redzējis neesmu, bet ārstu smēķēšana slimnīcā vēl pirms desmit gadiem pārlieku nosodīta netika.
Latvijas Ārstu biedrība sadarbībā ar SKDS, veicot pētījumu par ārstu darbu, neaizmirsa pajautāt: “Vai Jūs smēķējat?”; “Vai Jūs smēķējošiem pacientiem iesakāt atmest smēķēšanu?” Skaidri saprotams, ka smēķētājam ir grūtāk rekomendēt smēķēšanas atteikumu. Pētījums tika veikts 2274 dažādu specialitāšu ārstu vidū, kas aptver praktiski ceturto daļu Latvijas ārstu, tātad – pietiekami reprezentatīvs, turklāt puse bija Latvijas Ārstu biedrības biedri, bet puse – ne. 87% ārstu atbildēja, ka nesmēķē, 12%, ka smēķē, bet vienam procentam bija sarežģīti savu attieksmi definēt. Tiesa, smēķē vairāk nekā piektā daļa no visiem ķirurgiem un anesteziologiem, bet praktiski nesmēķē rehabilitācijas ārsti un pediatri. Smēķējošiem pacientiem atmest smēķēšanu “bieži iesaka” 66% respondentu, kas vispār ir labāks rādītājs nekā citās Eiropas valstīs.
Slimnīca jebkurā gadījumā ir vektors, kur nonāk smēķētājs, turklāt ievērojami agrāk nekā viņa līdzcilvēki, ja vien šie līdzcilvēki nav bijuši spiesti visu laiku atrasties piesmēķētās telpās un elpot pasīvos dūmus. Smēķētājs ir pirmais rindā uz vēzi, pirmais rindā uz insultu un paralīzi, pirmais rindā uz infarktu, nemaz nerunājot par plaušu slimībām. Diemžēl mūsu smēķētājs ir pamanījies tiktāl sklerotizēt savus smadzeņu asinsvadus, ka pieklājību un cieņu pret citiem cilvēkiem nesaprot, vēl vairāk – cenšas darīt visu (piespiest citus smēķēt izelpotos dūmus), lai arī citi tiktu pie sava vēža vai insulta.
Es neredzu citu risinājumu, kā lielajās slimnīcās ieviest pašvaldības policijas posteni. Smēķēšanu slimnīcā pārvērst par maksas pakalpojumu (sods 50 latu). Jo viena problēma ir mana vēlme kāpt pa Gaiļezera kāpnēm. Diemžēl liftu pārslodzes dēļ pa kāpnēm spiesti pārvietoties arī slimnieki, kuriem ir samazināta imunitāte, kuriem ir reāla smaga slimība, kuras stāvokli šie smēķu dūmi pasliktina. Bez tam– kāda jēga tērēt valsts nodokļu maksātāju naudu smēķētāja ārstēšanai, ja tabakas dēļ nedzīst brūce un neiedarbojas zāles?
Somijas pieredze liecina, ka vislabāk cīņu ar smēķēšanu sākt, sākotnēji ar dažādām metodēm aizliedzot smēķēšanu medicīnas personālam. Nesmēķētāji mediķi asāk vēršas pret smēķēšanas ligu slimnīcā. Somijā pirmie divi jautājumi jauniešiem, kas vēlas studēt medicīnu, ir: “Vai Jūs smēķējat?”, “Vai Jūs zināt, ka gadījumā, ja Jūs būsiet samelojies, Jūsu studijas tiks pārtrauktas?” Neticēsiet – visi abiturienti atbild ar “nē” uz pirmo un ar “jā” – uz otro jautājumu.
