Ne par visiem, kas strādā ārpus Latvijas, var sacīt, ka viņi ”devušies peļņā” vai ”labākas dzīves meklējumos”, vai emigrējuši, vai ”pametuši Latviju”, ”aizklīduši pasaulē”… Neviens no šiem teicieniem neattiecas uz Agnesi Rudzāti un Mārtiņu Štelbaumu, kas nu jau otro sezonu strādā Šveices Alpos – Verbīras (Verbier) pilsētā, bērnu atpūtas nometnē «Les Elfes».
– Pastāstīsiet, kā viss sākās?
Mārtiņš:
– Kā jau bieži šādos gadījumos, caur paziņu paziņām, kas tur jau strādāja, uzzinājām, ka Šveicē, bērnu atpūtas nometnē, vajadzīgi darbinieki. Mums ar Agnesi pluss bija tas, ka bez angļu valodas zinājām vēl arī krievu. Nometnē uzturas bērni no astoņu līdz 18 gadu vecumam, un ne jau visiem angļu valodas prasmes ir pietiekamas. Un tā mēs 2012. gada 6. janvārī ieradāmies savā jaunajā darbavietā. Es sākumā biju supervaizers (latviski – darbu, aktivitāšu vadītājs), bet Agnese – maiņas administratore. Darba līgums tika slēgts līdz rudenim – novembrim, kad beidzas vasaras sezona. Jāpiebilst, ka mēs arī Latvijā nebijām bezdarbnieki. Agnese bija administratore SPA centrā. Mans darbs bija saistīts ar komandējumiem gan tepat, pa Latviju, gan uz tuvākajām Eiropas valstīm – strādāju firmā, kas izgatavo aprīkojumu skeitparkiem, un mans pienākums bija palīdzēt šo ierīču uzstādīšanā, konsultēt un kontrolēt, lai viss notiek pareizi. Darbs, patika, taču… tā varēja būt vairāk!
Agnese:
– Ja godīgi, man administratores darbs negāja pie sirds. Recepcijas administrators ir tas ”peramais zēns”, pār kuru katrs, kam nav slinkums, var izgāzt savu neapmierinātību, slikto omu, ambīcijas… Bet tu – stāvi, klausies un klusē. Jo arī par to tev algu maksā. Tad nu no savas pieredzes nācās atcerēties, ka Latvijā taču ir tāpat! Vienīgi – alga daudzkārt mazāka. Un priekšniecību jau arī neizvēlas – ne tur, ne šeit…
Vairāk lasiet piektdienas, 26. aprīļa laikrakstā.
