Adventē un ticībā raugoties…

Edvīns Vilks ir palīgmācītājs, kurš vada dievkalpojumus Sātu un Zemītes baznīcu draudzēs. Ar prieku viņš atsaucās mūsu aicinājumam pastāstīt par Adventes laiku, taču saruna izvērtās daudz plašāka – par jautājumiem, ko biežāk sabiedrība uzdod kristīgajai baznīcai. Šoreiz iepazīstinām ar Vilka kunga ceļu līdz mācītāja amatam, jo agrāk viņš vairāk bija pazīstams kā fizikas skolotājs, skolas direktors vai televīzijas studijas redaktors.

Visu mūžu citus mācot

E. Vilks:
– Paziņas un draugi man bieži ir uzdevuši jautājumu: "Nu, kā tu tā, Edvīn! Mācīji skolā fiziku, uzskatījām tevi par racionāli domājošu cilvēku, bet pēkšņi sadomāji studēt teoloģiju un kļūt par mācītāju!" Tad man ir jāatbild – laikam jau tur nav bijusi tikai mana doma klāt, jo mana dzīve un profesionālā darbība ir saistīta ar lielām pārmaiņām, kuras es pats nespēju izskaidrot. Laikam jau klāt ir bijusi Dieva griba, Dieva padoms un vadība. Nu, piemēram, kā varam izskaidrot to, ka es neesmu ieguvis augstāko pedagoģisko izglītību. Es esmu inženieris – beidzis Rīgas Politehnisko institūtu; pēc tam uzaicināts strādāt par lektoru tai pašā institūtā; tad mācījos aspirantūrā, kļuvu par vecāko zinātnisko līdzstrādnieku Automātikas vadības specialitātē; un tad pēkšņi mans draugs, jau nelaiķis, vēstures un fizikas skolotājs Pumpuru vidusskolā, teica, ka iet projām ģimenes apstākļu dēļ un es varētu paņemt audzināšanā viņa klasi un mācīt fiziku. Es pārtraucu zinātnisko karjeru un aizgāju uz skolu, ko pats savulaik biju beidzis.
Taču ar to viss nebeidzās. Kad biju arodbiedrības vadītājs un visādi citādi skolā aktīvi darbojos, man iznāca konflikts ar direktori, kas no skolas taisīja (krieviski labāk skan) – pakazuhu; mūs iesaistīja ārzemju latviešu delegāciju maršrutos, un tad bija tā, ka tautas tērpos sagaidām, nezvanām stundas beigas, kamēr viesi ir skolā, lai kādu no kājām nenogāž… Es ierosināju skolai labāk saukties par muzeju… Līdz ar to no darba bija jāaiziet. Bet mani uzaicināja Latvijas televīzija – 12 gadus Latvijas televīzijā nostrādāju par redaktoru; gatavoju mācību un izglītojošus raidījumus.
Varbūt būtu strādājis ilgāk, bet 1988. gadā pie manis atbrauca Pumpuru skolas vecāku padomes priekšsēdētājs, dakteris Zvaigznes kungs un teica, ka izsludināts konkurss uz direktora vietu un gribētu šajā amatā redzēt mani. Un es aizgāju no iemīļota darba televīzijā atkal uz skolu. Tā kļuvu par direktoru. Tomēr mana vaina bija tā, ka Atmodas laika pacēlumā gribēju pārāk ātri saimniekot pa jaunam. Daļai skolotāju tas nepatika, un pēc trīs gadu darba no skolas aizgāju. Tolaik iepazinos ar Rīgas Tehniskās Universitātes Informātikas katedras vadītāju Juri Stabiņu, kurš ierosināja piedalīties komercskolas veidošanā. Mēs to arī uzprojektējām – šodien tā ir Rīgas komercskola. Stabiņš kļuva par tās direktoru, bet, kad dabūja atļauju izveidot Rīgas Pedagoģijas un izglītības augstskolu, viņš mani uzaicināja par prorektoru un attīstības direktoru. Piecu gadu darbs tur bija ļoti interesants, bet rektoram sākās nepatikšanas ar studentiem (lai izvairītos no nodokļiem, viņš studiju maksu gribēja uztaisīt par ziedojumiem), izcēlās skandāls. Es gribēju no tā norobežoties, jo no manis nekas nebija atkarīgs. Tā es aizgāju pensijā – divus gadus padzīvoju, rakstīdams grāmatas, un tad piedzīvoju infarktu.

No pensionāra par studentu

– Man teica, ka visu mūžu būšot jādzer zāles, taču sekoja brīnumaina izdziedināšanās. Es dzīvoju pie jūras; katru rītu skrēju pa kāpām, vingroju ar hantelēm, gāju peldēties. Tad man bija saruna ar manu mācītāju, tagad jau nelaiķi, Dubultu draudzes mācītāju Valdi Amolu. Viņš teica: "Nav problēmu. Tev jāturpina kaut ko darīt." Viņš uzrakstīja ieteikuma vēstuli Lutera akadēmijai, studijām teoloģijā. Nu, mācītājs taču arī ir skolotājs. Tā 2002. gadā 63 gadu vecumā no pensionāra kļuvu par studentu. Man veicās, ka nebija jāstrādā un visu savu laiku varēju ziedot studijām. Lai jūs saprastu, cik tas bija nopietni – studijas sākām 15 cilvēki, bet beidzām – tikai trīs. Es izturēju evaņģēlista eksāmenu, un mani nosūtīja uz Latgali kalpot par vikāru. Daugavpilī dzīvo un kalpo prāvests Guseva kungs, un, kad viņš kurp brauca, es viņu aizvietoju. Tā iepazinos ar visu to reģionu – biju visās baznīcās un kapu svētkos. Un prātā palicis prāvesta teiktais: "Latgale kalpošanas ziņā atšķiras no pārējiem Latvijas reģioniem. Nav lielu prasību attiecībā uz teoloģiskām zināšanām, bet, ja nerunāsi no sirds, cilvēki tevi nepieņems." Dieva vārdam, kāds tas ir Bībelē, tev jāpiešķir dzīvība caur sevi. Un to var izdarīt tikai caur ticību tam, ko Dievs devis; tikai tad vārds kļūst iedarbīgs un uzrunā cilvēkus.

– Tad jāvaicā – kā jūs kļuvāt ticīgs?
– Ticība bija snaudoša no dzimšanas. To var izskaidrot pavisam vienkārši. Mani vecāki bija ticīgi, īpaši māte. Mamma kalpoja Slokas draudzes dāmu komitejā – viņas uzdevums bija sagatavot altāri; lai uz tā vienmēr būtu ziedi. Vecāki bija arī ļoti tikumīgi cilvēki – pirms laulībām viņiem tuvāku fizisku attiecību nebija un, kad es piedzimu, viņi to nosvinēja pusotru mēnesi vēlāk – savā kāzu jubilejā sarīkojot man kristības. Kā krustmāte vēlāk smējās: "Kad tevi kristīja, es raustīju mācītāju aiz piedurknes, lai tu būtu tikpat gudrs kā mācītājs."
Nu, lūk, raugoties no teoloģiskā viedokļa, es jau biju kristīts ar Svēto garu un manī bija Kristus. Es gan nebiju viņu kopis tīrā veidā, bet – Dieva gars manī bija, un viņš jau nekur nevar pazust; tikai pieaugt. Tāpat kā par Ziemassvētkiem – Kristus dzimšanu. Katru gadu Viņš dzimst no jauna, bet faktiski atdzimst lielākā ticības spēkā tiem, kas jau dzīvo ar Kristu sirdī.

Kristības cilvēku paliek zem Dieva spārna

– Vai tas nozīmē, ka rituāls automātiski nodrošina nesaraujamu saikni ar Radītāju? Vaicāju tāpēc, ka daudzās ģimenēs bērnu kristīšana tiek uzskatīta par ko līdzīgu caurlaidei uz paradīzi. Dzīvot saskaņā ar baušļiem nav obligāti, jo grēkus jau allaž var nožēlot…
– Lai šo tēmu iztirzātu, jāiet dziļāk citās dimensijās, taču jautājums ir par to, kāpēc viņi vēlas kristīt. Piemēram, man Zemītes draudzē pēc baznīcas jubilejas pēkšņi pieteicās 17 cilvēki (līdz šim Zemītes draudzē bija tikai desmit pavecākas kundzes), un visi grib kristīties, iesvētīties un nākt draudzē. Pirmajā nodarbībā viņiem vaicāju: "No kurienes pēkšņi tādi ticības uzplūdi?" Tad viens no vīriem teica, ka viņi strādājot vienā brigādē mežā un piedalījušies arī Zemītes baznīcas atjaunošanā; taču reiz, kad ar busiņu tā pavisam lēni braukuši uz darbu, nolūzis tā priekšējais ritenis. Par laimi, neviens nav cietis, taču vīri aizdomājušies, – varēja taču braukt arī ar 100 km/h un kas tad būtu bijis… Un nosprieduši, ka paveicies tāpēc, ka piedalījušies baznīcas atjaunošanā. Gribu teikt, – ja viņi nebūtu piedalījušies, tad nerastos šāds izskaidrojums. Tagad pēc katra dievkalpojuma mēs mācāmies. Tā pie Dieva nākam jau ar zināmu izpratni, kā kristības var palikt zem Dieva spārna.
Vēl, izmantojot fiziķa zināšanas, varu teikt, ka ūdens ir viela, kas spēj uzņemt informāciju (tas ir zinātniski pierādīts), un tādā gadījumā ūdens var uzņemt
arī Dieva vārdu. Un mēs paļaujamies uz Kristus teikto: "Eita un darāt par mācekļiem visas tautas, tās kristīdami Tēva, Dēla un Svētā gara vārdā." Tātad, mēs, mācītāji, pildām Dieva pavēli pēc noteikta rituāla, kas ir gadu simteņos iestrādāts un pārbaudīts. Saņemot kristības sakramentu, cilvēks tiek pieskaitīts Dieva tautai.
Mazliet nenopietni atkāpšos, lai mēs par šo tēmu varētu nopietnāk runāt. Reiz Daugavpilī pie manis pienāk viena vecāka sieviņa un saka tā: "Mācītāj, man ir jautājums – mazmeitiņa kristīta, taču nevaru saprast, vai nevajag pārkristīt." -"Kāpēc tā?" – "Tāpēc, ka mācītājam kristību laikā nebija ūdens un bērnu nokristīja ar šņabi…" – Nu," es saku, "man nav tik liela pieredze, bet mēģināšu noskaidrot."
Uzdevu šo jautājumu liturģijas profesoram Evarsonam no Amerikas (kur nu vēl lielāka autoritāte – pasaules klase!), bet viņš visā nopietnībā prasa: "Cik procentu šņabis tas bija?" – "Nu, droši vien parastais ar 40%…" – "Ā, tad jau viss kārtībā, jo 60% bija ūdens."
Ūdens Svēto garu un Dieva vārdu uzņēma, un tad tā kristība ir derīga.
-Kas tad ir reliģijas pamats? Tieši reliģija taču ir pamats attiecībām ar Dievu.
– Kamēr nav studēta teoloģija, domāt var visādi, tāpēc vispirms jānoskaidro, kas ir teoloģija. Gudri teologi ir vienojušies par īsu un kodolīgu definīciju: proti, teoloģiju māca Dievs, teoloģija māca par Dievu un teoloģija ved pie Dieva. Citiem vārdiem – par Dievu tev, mīļo cilvēk, neviens neko nevar pastāstīt kā tikai pats Dievs. Jautājums tikai – kur varam atrast Dieva stāstījumu par sevi? Ir jālasa Bībele, taču tas vēl nav viss. Tulkojumā no latīņu valodas vārda religare reliģija nozīmē "sasaistīt", "savienot". Ko tad tā savieno? Dieva mācību ar laicīgo izglītību. Mēs sakām, ka ir Dieva valstība un laicīgā pasaule, bet jautājums – ar kuru no šīm pasaulēm cilvēks sevi identificē? Ja ar laicīgo pasauli, tad kā nozīmīgākās vērtības viņš izvēlēsies naudu, varu un slavu. Kāpēc tā? Tāpēc, ka vērtība cilvēka dzīvē ir tam, kas dod drošību, uz ko viņš var paļauties un, visbeidzot, kam pieder viņa sirds.
No šīs definīcijas izriet, ka tas ir Dievs. Tikai atkal jautājums – ar lielo burtu rakstāms vai mazo? Ja esi izvēlējies laicīgās pasaules Dievu, tad esi izvēlējies mainīgo un zūdošo. Taču var arī izvēlēties vērtības mūžības pasaulē, kuras piedāvātās vērtības ir ticība, cerība un mīlestība. Jautājums – kā pārmest tiltu starp laicīgo un mūžīgo? Ir vajadzīgs saturs, un tas atrodams reliģijā. Savienojot laicīgo ar mūžīgo, mums paveras pavisam cita pasaule. No objektīvās realitātes šaurās taciņas mēs ieraugām ceļu uz mūžīgo dzīvi. Kad to pieņemam, tad sakām, ka mums ir karogs, zem kura apvienoties.

Atbildes jāmeklē Bībelē

– Latvijā vien esot vismaz 200 dažādas kristīgās sektas. Tas nozīmē, ka Dieva izpratne var ļoti atšķirties. Kura ticība tad ir īstā, pareizā?
– Redziet, jautājums nav par to, ka dažādām konfesijām ir atšķirīga Dieva izpratne. Romas katoļu baznīca runā par Kristu un Dievmāti, taču vairāk izceļ Mariju. Citiem vārdiem – atšķirības ir tikai līdzekļu izvēlē, kā atgriezties pie Dieva. Neviens no kristiešiem nenoliedz mūžīgo dzīvi un dvēseles nemirstību, taču atšķiras izpratne par to, kas man jādara, lai piepildītos Dieva apsolījums. Katram ir sava doma, bet kāpēc tā notiek – tāpēc, ka joprojām cilvēkam gribas kaut kādā veidā paaugstināt sevi. Luterāņi saka, ka visa pamatā ir jābūt ticībai, Romas katoļi – ka ticību var iemantot ar labiem darbiem.
– Lai ticētu, ir jābūt pārliecībai par kaut ko…
-Jā, bet ceļi pie ticības ir dažādi. Atšķirības rodas tad, ja kādu Bībeles pantu skaidro atrauti no kopējā konteksta. Tad vēl nāk tādi pravieši, kas kaut ko nosapņojuši. P piemēram, mormoņi, kas Evaņģēlijā ieviesuši savas izmaiņas. Neņemos kritizēt citas konfesijas, bet balstos uz to, ka esmu luterāņu baznīcas mācītājs, un mēs sakām tā: "Ja tev rodas kādi jautājumi, tad atbildes var sniegt tikai Bībele. Dieva vārds. Ja kāds no pantiem modina šaubas un jautājumus, tad meklē tālāk; taču, kurš pieliek savu skaidrojumu, tas apgrēcinās pret Dievu, jo nomaina Dieva vārdu pret savējo; ja mācītājs Bībelē ienes savus labojumus, tad tas vairs nav Dieva gars."

Kad cilvēks grib paaugstināties

– Taču dzirdēts, ka pastāv Bībelē neietvertas Svēto rakstu daļas, tā sauktie apokrifie – baznīcas neapstipinātie – evaņģēliji, piemēram, par Kristus dzīvi Indijā un reinkarnācijas idejām. Ciktāl kristīgs cilvēks var uzticēties Bībelei, kāda tā izdota un lasāma šodien?
– Ja paskatāmies vēsturē, kā Bībele tapa, tad 63. vai 100. gadā notika lielas cīņas. Tās izcīnīja visi svētie tēvi un dižie gari, lai izlemtu, ko atlasīt, ko ielikt Bībelē. Mēs, jaunā teologu paaudze, tikai, tā teikt, "atgremojam" sentēvus. Tāpēc sakām: "Ja viņi izvēlējās kanonu, noteica, kam jābūt Bībelē, tad mēs to atzīstam, jo viņi bija tā laika teoloģiskās autoritātes. Viņi bija dzīvās liecības turpinātāji, viņiem bija saglabāta saikne ar Svēto Garu." Taču – kurš šodien būs tas ģēnijs, kurš paraksies un nogāzīs kristīgo reliģiju? Visi grib to darīt. «Da Vinči kods» un citas tamlīdzīgas grāmatiņas – kāpēc tad tās ir tik slavenas? Redziet, tas ir jau minētais cilvēka gars, kas grib paaugstināties. Tāds pats ir gars, kas meklē iemeslus, kā apgāzt fundamentālas patiesības.
– Jūs sakāt "paaugstināties", taču Bībelē teikts arī, ka Dievs mīl visus meklējošos. Kā atšķirt meklētāju no tā, kurš vēlas izcelties?
– Ļoti vienkārši. Tas atkarīgs no darbības motivācijas. Kāds ir tavs mērķis, kāpēc tu meklē? Vai tu meklē patiesību? Tad kāpēc tu meklē tur, kur tās nav, jo tev Patiesība jau ir dota Bībelē? Ja tu meklē, neticot patiesībai, tad tu meklē kaut ko citu.
– Vai tad patiesība ir šaurs caurumiņš? Vai drīzāk tā nav kā gaisma, kas staro uz visām pusēm, un meklēt var visur?
– Var jau teikt, ka Bībele ir šaurs caurumiņš, taču var teikt arī tā, ka Bībele ir grāmata, kurā atrodams viss. Jautājums tikai, cik daudz patiesības tu šajā "caurumiņā" atradīsi. Kad sākam lasīt Bībeli, mums nekas nav skaidrs; kad turpinām lasīt, jau sakām, ka Bībele ir daudzslāņaina, bet, ieejot Lutera akadēmijas bibliotēkā, redzam, ka par vienu pašu Evaņģēliju ir sarakstītas grāmatas plauktu plauktiem; un katrs pētnieks ir atradis kaut ko tādu, ko es nemūžam nebūtu iedomājies. Jāatceras, ka Bībelē mēs varam atrast padomu katrai savai darbībai vai lūgšanai. Tā ir patiesība katram dzīves gadījumam, tikai to jāiemācās izmantot. Taču to nevar iemācīties, ja tev nav kristības, iesvētības, ja tu neej baznīcā un neklausies Dieva vārdu sludināšanu. Ja tā visa nav, tad paliek vien šaurs caurumiņš.

Dievs Visumā un Dievs sevī

– Mēs runājam par noteiktu ceļu. Bet pieņemu, – ja jūs atrastos Indijā starp budistiem (un budistu pasaulē ir vairāk nekā kristiešu), viņiem noteikti būtu savs viedoklis. Kas ir tas, kas nostiprinājis jūsu ticību – īpašas domas vai varbūt sajūtas?
– Vispirms man ir jāatzīstas, ka savulaik iepazinos ar Austrumu filozofiju (arī ar budismu) un pat piekopu dažādas meditāciju tehnikas. Bet, redziet, kristietība ir būtiska Rietumiem (ar to saprotot Eiropu un Ameriku), jo tā ir mūsu kultūras saknes – ir iekšā kultūras arhetipā. Un šis arhetips guļ katrā no mums.
Tai pašā laikā, runājot par zemapziņu vai dvēseles dziļākiem slāņiem, šis arhetips tomēr kustas un kaut ko dara – nevaram vārdos nosaukt, bet uz kaut ko tas mūs virza. Patiesībā viņš grib atdzīvoties, nonākt realitātē. Pacelt viņu apziņā var rituāls.
Esmu piedalījies ugunskuru rituālos, pie akmeņiem – arī esmu meklējis, bet nekā nebija! Es piedalījos, bet – nekā! Citiem vārdiem – tas, ko piedāvāja budisms vai hinduisms, neatmodināja tās saknes manī. Tās ir neapzinātās, iekšējās prasības, kas mūs virza uz pilnību. Taču šī pilnība var atbrīvoties tikai tad, ja atdzīvinām to, kas ir mūsos iekšā no kultūrvides, kurā dzīvojam. Ne velti misionāriem reliģija ir jāadaptē kultūrā. Un tāpēc, izgājis apli savā Dieva atziņā, esmu atgriezies pie kristietības. Kāpēc? Tāpēc arī… ja mēs domājam, ka fizikai vajadzētu novērst no Dieva, tad ar mani notika pretējais. Piemēram, kad tagad mācu Ņūtona likumus, tad domāju, – kā zinātnieks var piekļūt likumiem, ko viņš pats neizdomā? Bet, kad palasīju Ņūtona biogrāfiju, atklāju, ka viņš ir ticējis Dieva esamībai. Taču fizikas grāmatās par to neraksta. Ampērs bija katolis… Citiem vārdiem – pasaules vadošie zinātnieki, kas atklājuši fundamentālus likumus, ir bijuši kopā ar Dievu, un Dievs viņus vadījis; tātad ticība nav atdalāma no zinātnes.
Un tad jāvaicā – cik tālu mēs aiziesim ar klonēšanu? Tik tālu, cik Dievs to atļaus. Ja gribēsim ar radīšanu nodarboties Dieva vietā, tad nekas neiznāks. Ja klonēšanu vajadzēs, lai atjaunotu mūsu slimos orgānus, tad tiktāl izdosies.
Un kad vēl iedomāju par elektromagnētisko vilni, kas reizē var būt arī lauks (tie ir pilnīgi pretstati, kas tomēr atrodas kopā); kad paskatos uz fotosintēzi, uz Saules gaismas spektru, kur baltā gaisma ir tikai maza daļiņa (viss pārējais ir neredzams, bet darbojas), kad to visu saliek kopā, tad pasaule šķiet brīnums.
Kad lasu par antropoloģisko principu Kosmosā (tas stāsta par to, ka kosmosā viss noticis tāpēc, lai rastos dzīvība); kad zinām, kā organizēta šūna un aminoskābes, tad jāieklausās tajā, ko saka paši zinātnieki: Zemes vecums (15 miljardi gadu) ir nepietiekams, lai nejaušības kārtā rastos olbaltumviela – dzīvības pamats. Par nejaušības principu amerikāņu zinātnieki saka, ka tas būtu tā, ka izjauktu vienu Boeingu pa daļām, bet tad uznāktu viesulis, kas saliktu lidmašīnu atkal kopā, tā iedarbotos un aizlidotu… Tāpēc es labāk izvēlos kreativitātes (radošuma) principu, jo tas nerunā pretī manām zināšanām un pieredzei. Un pirmais solis, ko šajā virzienā var spert ikviens cilvēks, ir iegūt zināšanas caur dabu. Tā ir prasme visu redzēt kopsakarībās, un šīs zināšanas galu galā noved pie Dieva atziņas. Taču varam arī nedaudz saputrot, velkot vienlīdzības zīmi starp Dievu un dabu, jo tad ir jāpāriet pie cilvēka.
Nākamais etaps – vai tikai no cilvēka viss atkarīgs? Vai viņš pats var noteikt, kas viņa dzīvē notiks? Vai varbūt ir kāds augstāks spēks vai providence, kas visu pārvalda?
Savukārt otrs virziens, kur meklēt Dievu, ir paraudzīties sevī. Kas notiek manī, kādi ir mani mērķi? Vai manī ir kaut kas pārpersonisks, kas neies bojā arī tad, ja nomiršu? Atbildi sniedz kristietība, – ja izveidosi attiecības ar Dievu, tad tur augšā zināšanas nebūs vajadzīgas. Tev ir vajadzīga garīgas dzīves pieredze.

Ziemassvētki – Dieva godam

– Kad Jēzum vaicāja, kāda ir Dieva valstība, viņš atbildēja: "Dieva valstība ir kā raugs, kur maza kripatiņa saraudzē visu mīklu. Tas nozīmē, – ja tavā ikdienā ienāk Dieva valstība, tad viņa tev kaut ko pavairo. Pavairo labklājību, izejot no tā, ko Dievs uzskata par vajadzīgu. Bet Dievs dod, lai tu dotu tālāk, savukārt tev ir jāizaug līdz tam, ka gribi ziedot un kalpot. Lai līdz tam nonāktu, ir jālasa Dieva vārds, jo caur Dieva vārdu darbojas Svētais gars un tevī notiek pārvērtības.
Par šīm pārvērtībām domājam, un tās notiek arī Adventes laikā. Kad domājam, nevis kādas pirksim raķetes, šņabjus vai vīnus, bet par to, ka Kristus tuvojas Zemei, lai parādītos šeit cilvēka izskatā. Jautājums par to, kā es viņu sagaidīšu. Vai esmu tam gatavs? Vai es pārdomāšu savas attiecības ar līdzcilvēkiem? Varbūt man Dieva priekšā kaut kas jānožēlo?
Lūk, kā mana apziņa un domas ir vērstas uz iekšu Adventes gaidīšanas laikā: lai es varētu attīrīties un sagatavot sevi Kristus atnākšanai. Ik nedēļu iededzinot pa svecītei, mēs simboliski atzīmējam Kristus tuvošanos.
Ar katru sveci gaisma top lielāka, taču – kā īsti Kristu sagaidīt? Ja nezini, kā to darīt, atceries, kā ģimenē gaida bērniņa dzimšanu – ar viņu sarunājas, māmiņa apmīļo punci, jo dzīves pieredze taču rāda, ka negaidīts bērns izjūt to visu dzīvi un viņam daudz kas neveicas. Tāpat notiek ar Kristus gaidīšanu – mēs domās mēģinām uzsākt sarunu ar Kristu. Un, ja Ziemassvētkus svin Dieva godam, tad tas nāk par svētību.
To varam saprast tikai tad, kad šīs lietas sāk realizēties tavā dzīvē. Manā un manas sievas dzīvē tā ir noticis – es esmu izdziedinājies no infarkta, četros gados izturējis lielu slodzi un mācījies; es varu kalpot, un man naudas pietiek visam kam. Tie ir brīnumi, kas liecina, ka ceļš, ko esmu izvēlējies, ir pareizs. Viss notiek saskaņā ar Dieva apsolījumu.