Aizvien biežāk gan Valdis Dombrovskis, gan Solvita Āboltiņa norāda, ka atsākas ekonomikas izaugsme. Viedokļi šajā jautājumā var atšķirties, taču izaugsmes vislabākais izvērtētājs ir vienkāršais iedzīvotājs. Ieteiktu augstāk minētajām personām ieklausīties lauku iedzīvotāju domās, pirms izsaka kādus abstraktus apgalvojumus.
Dzīvoju laukos, un manā pagastā joprojām viss ir pa vecam. Darbu pazaudēju iepriekšējā gada sākumā, un tā arī kārtīgu darbu nav izdevies atrast. Jā, biju nodarbināts simtlatnieku programmā, bet šis darbs ir jau beidzies. Vispār tā simtlatnieku programma ir krīzes menedžements – nekas vairāk. Šī programma nerada jaunas darba vietas, bet kalpo tikai kā ielāps uz sasāpējušām iedzīvotāju problēmām.
Audzinu trīs bērnus. Kā kārtīgā latviešu ģimenē pieklājas. Pa radio dzirdēju, ka plānots samazināt pabalstus. Nesaprotu – kāpēc jāsamazina pabalsti? Tie taču šajā grūtajā brīdī atbalsta tieši vismazāk nodrošinātos Latvijas iedzīvotājus. Ja vēl tiks samazināti pabalsti, tad vairs neredzu iespēju, kā varēšu turpināt audzināt savus bērnus.
Tie rādītāji par nodarbinātības palielināšanos mani vienkārši tracina. Vairums cilvēku darbspējīgā vecumā jau ir aizbraukuši uz citām Eiropas zemēm strādāt. Lauki ir palikuši tukši – retumis tikai lauku viensētās palikuši kādi sirmgalvji. Un ne jau tāpēc, ka būtu īpaši daudz vietu kurās laukos strādāt.
Tās runas par ekonomikas atgūšanos un vispārēju valsts augšupeju izklausās pilnīgi tukšas, pat populistiskas. Tā arī novados nav redzami reāli uzlabojumi nevienā no nozarēm. Joprojām dominējošā reģionos ir bezcerības sajūta.
A man jautaajums, kad peedeejo reizi laukos nevaldiija bezceriiba!??
Un cik atceros no zinjaam, lai cik skumji nebuutu, visi eksperti saka – tiem, kam nav darba, nekas uz augshu neies…
Bet pabalstus (beernu- parastos) jau negatavojas mazinaat. Tas vareetu attiekties vieniigi uz “svaigaam” gruutnieceem, bet taadiem, kam nav darba, tas pat vareetu buut izdeviigi, ja beernu kopshanas pabalsts visiem buutu vienaads – tad sanaakts vairaak!
Labs raksts – aizkustinošs. Tikai par vēlu – tad, kad nelaime skar. Tev taču tāpat kā citiem patika darītāji, nomadi un kosmopolīti.
Pareizi balsoji, jo kukulis paliek kukulis, kaut arī viendienas. Un darītāji savu izdarīja. Pat ja nebalsoji, vienalga skaities ka nobalsoji par sevi, saviem bērniem un dzimto zemīti.
Tu taču neesi nacionālists, jo kaunies savas izcelsmes. Tad priekš kam tev sava zeme, ģimene un darbs? Mums taču Vienotība – bučo roku saviem labdariem, varbūt uz vēlēšanās sapūderēs smadzenes un atmetīs kā santīmu.
Drīz raudās ne tikai ģimenes, bet arī skolotāji un pārējie konsultanti – darītāju piesaucēji, kam sava kabata tuvāka par nācijas izdzīvošanu un labklājību.
Mācieties no citām tautām – ebrejiem, čigāniem un tiem pašiem iekarotājiem, slāviem.
To ka lauki ir izputināti un šodiem zemnieks nezina ko sēt un ko audzēt ir mūsu pašu nopelns, te skaistas frizūras te labs sportists ,te labs mākslinieks ,un Jūs jau viņus vēlējāt,kas Tukumā no ražošanas ir palicis bija maizeskombināts ,pašiem savs piena kombināts ,dārzeņu parstrādes cehs mēbeļu kombināts.nu labi ka gaļas kombināts latvietim ticis, bet kas vēl, ja nav ražošana nav arī nauda ,tā Jums visiem viela pārdomām pirms vēlēšanām,te jau bija ķiršu dārzu stādīt aktrise un bijusī žurnaliste ,rakstīt jau skaisti mācēja, un Jūs ticējāt.un rezultāts paši redzat un aktrise teātrī arī laba, bet dzīve nav teātris, bet tēlot cepuri nost.
Viens stāda, cits zāģē. Vienam reklāma, citam naudas lieta.
Bet, kas man – ne mana cūka, ne mana druva.
Arī skolotājai ne zeme, ne bērni viņas. Un tādi augam, līdz paša šķūnīti uguns – tad gan atjēdzas, ka savs.
Bet Abrene, vēl pa kluso daži ha atgriezti par labu Krievijai, tas latvietim mīļā miera labad – nav jau mans. Un redz kā mēs mākam sevi parādīt, paklanīties un atdoties. Bet gaidītais miers kā nav, tā nav. Arī sirdsapziņā. Un vainīgi ir citi, tie tur augšā, tikai mēs vēlējām un piebalsojām. Un tā arī turpmāk. Mēs taču esam ziemeļnieki, ar biezām ādām un lēnprātību.
Tikai atkal, kad skar katru atsevišķi, tad gribas, lai nu šoreiz piebalso un pažēlo.
Arī direktori raud, kur vēl laucinieki.
Latvieti, kur tava atmiņa un senču gars – vēl pirms pielīdējiem un nodevējiem.
Kam pieder Latvija?
Sabiedrība nekam netic, pat paši sev, kamēr nelaime tos neskar persongi. Un vienmēr nokavējušies paliek vienatnē.
Nekādi negribam mācīties no citām tautām, uzskatot, ka latvietis pats gudrākais, kaut vai sit nost, tikai ne mani, bet kaimiņu. Paklusēšu un izdzīvošu uz otra rēķina.Tā turpināt, kamēr neviens nepaliek, tikai ieraksts – reiz bija tāda tauta.