19. februārī, atbalstot akciju «Iespējamā misija», Slampes pagasta Zemgales vidusskolā viesojās dzejniece un dramaturģe Māra Zālīte. Viņa vadīja literatūras stundu 12. klases skolēniem, sarunai izraugoties jautājumus no internetā atrasta testa par Māru Zālīti… Var jau pieņemt, ka pieticība dzejniecei sveša, tomēr redzot, cik neuzbāzīgi savā stāstījumā viņa ievij dzīvesgudras lietas, gribētos apgalvot, ka nav jākaunas atstāt piemiņas zīmes sev pašam. Kaut vai tāpēc, ka paveikts pietiekami daudz, lai par ļaužu runām vairs neuztrauktos.
Lūk, daļa no nesteidzīgi vadītās diskusijas.
Slampe nav tumša vieta
M. Zālīte:
– Akcijas «Iespējamā misija» patronese ir «Hansabankas» prezidente Ingrīda Blūma. Viņa ir mana skolas biedrene, taču nav mācījusies Zemgales vidusskolā. Mans pirmais jautājums – kādu vidusskolu abas esam beigušas? Redziet, es esmu slampeniece vairākās paaudzēs, un parastais ceļš visiem, kas pabeidza Slampes astoņgadīgo skolu, bija uz Tukumu. Es izvēlējos pavisam citu, ļoti netradicionālu skolu.
– Murjāņu sporta skolu?
– Jā, tieši tā. Toreiz to sauca par Murjāņu sporta internātskolu. Ko no šiem diviem piemēriem – «Hansabankas» prezidentes un dzejnieces – varam secināt? To, ka sporta skola ražo ne tikai sportistus, bet visdažādāko jomu cilvēkus. Interesanti arī tas, ka mēs, bijušie Murjāņu sporta skolas beidzēji, esam nodibinājuši Murjāņu līgu un visādi atbalstām skolu, tās pedagogus un audzēkņus. Un interesanti, ka Murjāņu beidzēji ir daudzi šodienas līderi. Iespējams, tas ir tāpēc, ka uz šo skolu gāja cilvēki, kam bija ļoti liela uzņēmība.
Atbalstot šo akciju, ierados Zemgales vidusskolā, taču pirms tam ieskatījos jūsu mājas lapā. Tur bija daudzas brīnišķīgas lietas, taču mani mulsināja viena lieta – par skolas vēsturi rakstīts, ka mūsu skolai ir 20 gadi… Nezināju, cik tumša vieta ir Slampe! Kur tad ir mācījušies mūsu vecāki, viņu vecāki un vecvecvecāki? Man šķiet, ka tur ir vajadzīgs papildinājums. Slampē ir viena no vecākajām skolām (ja nemaldos 1863. gadā dibināta); pati esmu piedzīvojusi tās simtgadi un tamlīdzīgi… Bet runa jau ir par sakņu sajūtu. Tas, ka skolas ēka ir 20 gadus veca, nenozīmē, ka skola kā institūcija Slampē ir tikai 20 gadus. Ļoti priecātos, ja tiktu veikta korekcija šajā lietā, jo cilvēki jau parasti lepojas ar to, kas viņiem vissenākais, lielākais un tā joprojām. Atceros stāstus, ka mana vecvecmāmiņa ir beigusi Slampes pamatskolu, un droši vien arī pirms tam ir bijis kas ārpus rakstītā rāmjiem.
Senči – vagari četrās paaudzēs
M. Zālīte:
– Kāpēc man par to visu ir interesanti runāt? Tāpēc, ka jaunākajam darbam, ko esmu uzrakstījusi, ir pavisam lokālas izcelsmes sižets. Godīgi sakot, svārstījos starp divām skolām, uz kurām šodien braukt. Tā otra skola bija Priekules vidusskola, jo esmu uzrakstījusi jaunu dramatisku darbu ar nosaukumu «Priekules Ikars».
Vai jums galvās kaut kas "nostrādā", kad saku – «Priekules Ikars»? Nē? Redziet, tā ir ļoti interesanta, leģendu apvīta vēstures lappuse, kas saistās ar 17. gadsimta otro pusi. Priekules muižā bija kalējs – mehānikas ģēnijs. Ar vietējā muižnieka atbalstu viņš izgatavoja spārnus. Meistars atradās Polijas karaļa aizsardzībā, jo laiki bija tumši – tika uzskatīts, ka mehāniķis nodarbojas ar burvestībām. Bet kalējs veica lidojumu – lai cik brīnumaini tas neizklausītos, bet pirmais cilvēka lidojums Eiropā notika tieši Priekules pagastā. Pēc tam šo cilvēku sadedzināja Grobiņā uz sārta. (17. gadsimtā plosījās šis ārprāts ar ķeceru dedzināšanu.) Bet jau tolaik arī Grobiņā bija skola, tāpēc nedomājiet, ka jūs esat šā gada sēnītes, kas tikko izaugušas un pirms jums mežā neviena sēnīte nav augusi…
Vai jūs zināt, kur atrodas vecā Slampes muiža? Kad pētīju 17. gadsimta materiālus, tad ļoti daudz uzzināju tieši par muižām, par kurām mums ir visai stereotipi priekšstati. Pie mums vēsture ir klusējusi, bet runājusi māksla, kas vēsturisko realitāti parasti pārvērš hiperbolās – piemēram, baroni mums ir ar astēm un bezmaz zirga kājām; velniem līdzīgi. Taču nebūt ne visi muižnieki bija tādi – tā Priekulē muižnieks Korfs bijis ļoti izglītots un progresīvs cilvēks. Viens no viņa pēctečiem kļuva par Pēterburgas akadēmijas prezidentu.
Protams, ar šo darbu par Priekules Ikaru es negatavojos tikai celt Priekules iedzīvotāju pašapziņu – ir arī daudzi citi, mākslinieciski nolūki. Tomēr, vācot materiālus, uzzināju arī vairāk par cilvēkiem Slampes muižā; tāpat par Spirgus muižu.
Vēl kas interesanti – jau labu laiku esmu sastādījusi dzimtas koku un noskaidrojusi, ka četrās paaudzēs manos senčos bijuši vagari. Slampes muižas vagari bijuši mani senči! No vienas puses, arī vagara tēls ir mitoloģizēts – tāpat briesmonis bijis. No otras puses, varu lepoties, jo arī vagars savā ziņā bija līderis; cilvēks, kam tika uzticēts vadīt darbus.
Bet, atgriežoties pie vēstures, – vai jūs zināt, kur Slampē kādreiz bija krogs? Kur muiža, tur arī krogs. Kur bija Slampes baznīca?
– Vai tad Slampē maz bijusi baznīca?
– Tieši tā: Slampē nav bijis baznīcas un Slampes cilvēki vienmēr piederējuši Džūkstes baznīcas draudzei. Kā zināt, Džūkstes baznīca kara laikā tika sagrauta, taču nu cilvēki cenšas to atjaunot. Domāju, – kas te Slampē ir tāds, ko mēs visi kopā gribētu atjaunot?
– Veco skolu.
– Ā tomēr tāda ir bijusi?
Literatūras skolotāja Baiba Reinberga:
– Problēma ir tā, ka šai paaudzei vecā skola saistās tikai ar drupām…
– Es nevienam neko nepārmetu, tikai mudinu cilvēkus savu dzīvi paplašināt. Jo dzīve ļoti paplašinās un bagātinās, ja cilvēks zina vēsturi. Zina, kas ir bijis un noticis. Tas ir kā tāds viņa dzīves pielikums; tāpat kā nākotnes sapņi zināmā mērā ir mūsu katra dzīves pielikums. Tas paplašina to telpu, kurā mājojam. Par to stāstu tāpēc, ka manas jaunrades pamatā lielā mērā ir tieši šie mitoloģiskie un vēstures sižeti.
Prāta spēles rāda, ko aizmirstam
M. Zālīte:
– Internetā es atradu ļoti interesantu testu, tāpēc uzspēlēsim spēli «Zini vai mini». Vai zināt, kas mani uz to ierosināja? Vakar pa ausu galam, vairāk klausoties nekā skatoties, redzēju televīzijā šo raidījumu. Man patīk skatīties prāta spēles, taču ne tādēļ, ka gribētu zināt atbildes, bet interesanti ir noskaidrot, ko cilvēki zina un ko ne. Tas visai daudz pastāsta par sabiedrību.
Vakar, piemēram, tur bija četri ļoti inteliģenti cilvēki – viņiem uzdeva vairākus literārus jautājumus un ne uz vienu viņi nespēja atbildēt. Viens no jautājumiem bija – kas ir dzejoļa «Tālavas taurētājs» autors. Ko jūs atbildētu? Nav variantu? Rainis, Aspazija? Tas, mīļie, ir Rūdolfs Blaumanis, un tas ir ļoti populārs dzejolis; domāju, ka pirms gadiem 20 šie paši cilvēki spētu atbildēt uz šo jautājumu. No tā var izdarīt nelielu secinājumu, ka humanitāro priekšmetu zināšanu līmenis ir krities.
Neiztirzāsim, kāpēc tā noticis. Protams, šodien ir citi laiki, citi informācijas nesēji, ne tikai literatūra; un jūs šobrīd esat vislabāk informētie cilvēki, kādi vien savas dzīves laikā būsiet. Drīz vien pievērsīsieties kādai vienai specialitātei, un pārējās zināšanas lēni – kā miglas tēli – gaisīs. Es no matemātikas vairs nezinu neko, lai gan esmu to mācījusies. Varbūt tāpēc paspēlēsimies ar testu par «Māru Zālīti».
Pirmais jautājums: kur atrodas Māras Zālītes dzimtās mājas? Slampē, pareizi. Kur Zālīte studējusi? Filoloģijas fakultātē. Dīvainā kārtā apbrīnojami skaidri zināju, ka gribu nodarboties ar literatūru. Tajā laikā, protams, nesapņoju, ka kļūšu par rakstnieci – nē, sapņoju, bet nevienam neteicu, jo baidījos, ka tikšu apsmieta. Vienmēr esmu iestājusies pret stereotipu, kāds izveidojies par dzejniekiem – ka dzejniece, sapinusies plandošās drēbēs, staigā 20 cm virs zemes, savā mājā dedzina sveces un sveču gaismā, viegli garlaikodamās, raksta dzejas. Tā tas nav. Interesanti, ka katra jauna dzejnieku paaudze zināmā mērā šo stereotipu mēģina kultivēt – parādīt, cik viņi ir atšķirīgi, un nereti jauno literātu pulciņos arī šo tēlu sastopam.
Bet man skolas laikā bija labas sekmes daiļslidošanā – biju Tukuma rajona čempione. Spēlēju arī basketbolu rajona meiteņu izlasē. Bet literatūra jau tāpēc necieš, ja mēs, dzejnieki, mazliet arī pakustamies!
Dzejas rašanās ir mistika
– Jūs runājāt par stereotipiem, bet kā tad notiek dzejas rakstīšana? Kāds ir patiesais dzejnieks? Kā jūs raksturotu sevi?
M. Zālīte:
– Es esmu visai netipiska dzejniece. Es rakstu arī drāmu, strādāju ar teātri, rakstu libretus, tāpat publicistiku, esejas un tamlīdzīgi. Jāsaka, – katrs no šiem žanriem prasa kaut kādu šķautni mazlietiņ pavērst. Dzeja vispār ir mistisks impulss. Ir tāda nozare kā radošā psiholoģija. Neviens tā īsti nevar pateikt, kāpēc kādam cilvēkam rodas šie dzejas impulsi; un tad ir visādas spekulācijas par šo tēmu – citi domā, ka tas ir Dievs; ka dzejnieks uztver kaut kādas garīgās telpas; te varam piesaukt Platonu ar viņa slaveno alu ar ēnām uz sienām, kur primārās bija idejas un tikai pēc tam tās materializējās kādās noteiktās struktūrās.
Vispār radošais process ir liels noslēpums; ja runājam par īstu, adekvātu un ļoti augstvērtīgu dzeju. Jo vispār rakstīt pantus – tā atkal ir cita lieta. Tīri tehniski varētu kaut tūlīt uz vietas sacerēt vienu dzejoli, taču tā nebūtu radīšana. Tā būtu spēle. Neuzskatu, ka arī viss, ko es esmu uzrakstījusi, būtu augsta līmeņa dzeja; tikai šad un tad gadās ļoti precīzi attēlot vibrāciju, ko esi sajutis. Uzskatu, ka visas pasaules dzejā 80% ir pašu autoru iekšējā cīņa par dzejoli.
Man nāk prātā viens Vizmas Belševicas teiciens, kad viņa bija ienākusi žurnāla «Karogs» redakcijā: "Māra," viņa man saka, "jūsu redaktors Arvīds Skalbe prasa, lai es viņam atnesu 40 brīnišķīgus dzejoļus! Ziniet, visā latviešu literatūrā nav 40 brīnišķīgu dzejoļu!" Apmēram tā varētu ilustrēt īstās dzejas rašanos, kas joprojām ir mistika.
Kādu vilku tu baro?
– Jūs esat sarakstījusi gan rokoperas, gan lugas – vai nav žēl, ka esat attālinājusies no dzejas?
M. Zālīte:
– Nē, es nedomāju, kā kāds žanrs būtu labāks par citiem. Viss atkarīgs no tā, kā tas uzrunā cilvēkus, kādu enerģētisko nospiedumu tas atstāj. Nav svarīgi, kādas pēdas es sabiedrībā atstāju – vai ar dzeju, vai drāmu, vai vienkārši kā cilvēks, kas brīnišķīgi pasmaida, kad uz ielas ejat garām (arī šāds cilvēks ar jums izdarījis ko labu).
Nupat internetā, kas pilns visādu riebeklību, izlasīju vienu burvīgu dzīves pamācību un gribu to arī jums pateikt. Mani iespaidoja forma, kādā tā tika pateikta. Pirms šīs stundas mēs jau ar skolotājiem pārrunājām, kāpēc jālasa Blaumaņa «Nāves ēnā», ja par līdzīgiem gadījumiem ik dienas var izlasīt avīzē. Jā, jebkuru informāciju iespējams iegūt, taču mākslā svarīgāka ir forma. Saturs ir visaptverošs – tas eksistē vienmēr, bet māksla piešķir tam formu; no strukturētās, sakārtotās un izsmalcinātās formas mēs jūtam baudu, jo māksla galu galā ir bauda. Ir jāiemācās to sajust.
Bet atgriezīšos pie mazā stāstiņa, kas saistīts ar vectētiņu skolotāja lomā un mazdēliņu. Tā ir indiāņu teika vai gudrība. Tātad, mazdēliņš ar vectētiņu runā par labo un ļauno. Mazdēliņš vaicā: "Kā tas ir, vectētiņ, ka cilvēkos ir tik daudz laba un reizē arī tik daudz ļauna?" Vectētiņš: "Redzi, mazdēliņ, katrā cilvēkā mājo divi vilki. Viens ir labs un uzticams. Viņš ir labais vilks, bet otrs ir ļauns – viņš grib kost, nogalināt un plēst. Viņi abi savā starpā visu laiku cīnās." Un mazdēliņš prasa: "Bet, vecotēv, kurš tad beigu beigās uzvarēs?" Un vecaistēvs viņam atbild tā: "Tas, kuru tu barosi."
Vienkārši vai ne? Tā tas tik tiešām ir, arī saistībā ar literatūru. Ir ļoti svarīgi, kādu vilku tu baro. Daudzi cilvēki literatūru izmanto, lai attīrītos no sārņiem (teiksim tā) – tas ir visvienkāršākais literatūras veids. Sāksim ar to, ka tu esi dusmīgs, melanholisks vai citādi destruktīvs un tu to vienkārši "gāz laukā" uz lapas. Principā tu to tiražē tālāk, un šis pusmākslas produkts ļoti spēcīgi ietekmē apkārtējos cilvēkus. Jautājums – kas to var glābt? Es nekādā ziņā nepārstāvu kādu pozitīvisma skolu – "mēs, bērni, mākslā runāsim tikai par labo; tikai labas lietas aprakstīsim"… Nekas tamlīdzīgs.
Runājot par mākslas formu un saturu, ļoti spilgts piemērs ir Bodlērs – viens no maniem mīļākajiem dzejniekiem, lai arī viņa dzeja ir diezgan tumša un destruktīva. Bet kādā veidā viņš savu mākslu glābj un destruktīvo saturu uzveic? Ar formu. Tas gala produkts ir tik daiļš un skaists pēc formas, ka tas nolīdzsvaro saturu.
Tā mēs atkal atgriežamies pie jautājuma – kāpēc tā literatūra vispār ir vajadzīga? Bez literatūras jau var iztikt, tāpat kā bez daudz kā, tomēr jāatceras, ka literatūra mūsu šajā fiziskajā pasaulē ierobežoto dzīvi padara ļoti garu, ļoti plašu un bagātu; jo mēs nevaram pieredzēt visu, bet ar literatūras un mākslas palīdzību mēs varam būt visos laikmetos; mēs varam izjust jūtas, ko nekad paši neizjustu; vārdu sakot, literatūra ir dzīves telpas papildinājums.
Es jūs varu vienīgi mīļi aicināt – neierobežot savu dzīvi tikai ar savu individuālo pieredzi. Tādā gadījumā jūs būsiet visai nabadzīgi. Iztikt jau var, bet vajag izmantot visas iespējas, ko dzīve dod. To arī novēlu. Lai jums skaists pavasaris – putniņi dzied vairāk ārā, nevis galvās, kad eksāmeni nāk!
fu