No vakardienas Tukuma kultūras nama kamīnzālē apskatāma Rotas Bērzkalnes gleznu izstāde – 11 lielāka formāta darbi, kas tapuši lielākoties 2007. gadā.
Māksliniece stāsta, ka tad ļoti labi gleznojies: "Te ir gan Pokaiņu kalns ar spēka centru, kura galā aug bumbiere ar garšīgiem bumbieriem, mežs pie Melnezera, virši, jūra pie Kaltenes, ievas Irlavā, bērnības dienu ezeriņš un rožu pušķis. Un neiztrūkstoša katrā darbā ir saule – tā aizslēpusies aiz mākoņa maliņas, apspīd meža taciņu, iekrāso padebesi…" Tā rada prieku un gaišumu darbos, par kuriem māksliniece ar smaidu saka: "Uz visu skatos tā, it kā man būtu tikai 18 – priecājos par visu, kas apkārt un ko izdevies uzgleznot. Reizēm ir tā, ka netieku no meža ārā – tik labi gleznojas." R. Bērzkalne gan bilst, ka grūti uzgleznot to, ko gribas – kas iznāk, tas iznāk. Ja, piemēram, iegadoties zaļais periods, kā šajos darbos, tad zaļais…
Māksliniece piebilst, ka šis gads gleznošanā bijis tāds kā atelpas brīdis – vairākus mēnešus padzīvojusies pie meitas Vācijā un auklējusi mazbērniņu, tad bijis darbu sastrēgums mājās, un tā rudens esot klāt. Tagad gan esot padomā dažādas idejas – gads jau vēl nav galā, iespējams, taps gan akvareļi, gan ziedi… "Tomēr pavasarī gleznojas vieglāk, tad gribas iet un skriet, meklēt, bet rudens ir tāds pārāk krāšņs, tad visa kā ir tik daudz; no otras puses – tas jau tāds noguris gadalaiks."
Vaicāta, vai ieplānotas arī citas izstādes, R. Bērzkalne stāsta, ka domājusi gan par Rīgu, gan Roju, taču tad redzēs, kā sanāks: "Māksliniekiem šis nav viegls laiks, jo ar gleznošanu vien, domāju, izdzīvot nevar, tā ka daudz kas jādara papildus. Gleznošana var būt tikai vaļasprieks. Taču, ja kāds vēlas redzēt manus darbus, tad šeit nu ir tā iespēja."
Tikšanās ar mākslinieci paredzēta 27. septembrī 13.00.
