Rīt, 10. septembrī, visā pasaulē tiek atzīmēta Starptautiskā pašnāvību novēršanas diena. Ik gadu pasaulē pašnāvībās iet bojā gandrīz miljons cilvēku, ap 20 miljoniem cilvēku izdara pašnāvības mēģinājumu, bet vēl lielāks ir ģimenes locekļu, draugu, paziņu, kolēģu skaits, kuri pēc šāda notikuma emocionāli pārdzīvo, meklē iemeslus un pārdomā pazīmes, kuras liecināja, ka cilvēks ir izvēlējies šādu dramatisku risinājumu savām problēmām.
Mirstība no pašnāvībām Latvijā šobrīd ir aptuveni uz pusi zemāka nekā pirms 20 gadiem, tomēr joprojām vērtējama kā augsta, liecina Slimību profilakses un kontroles centra (SPKC) dati. 2012. gadā Latvijā pašnāvībās miruši 443 cilvēki. Vīrieši pašnāvības izdara aptuveni piecas reizes biežāk nekā sievietes, augstākie mirstības rādītāji vērojami vecuma grupā 50 līdz 54 gadi. Augstākie pašnāvību rādītāji vērojami Latgalē. Lauku teritorijās kopumā mirstība no pašnāvībām ir augstāka nekā pilsētās, skaidro Toms Pulmanis, SPKC speciālists garīgās veselības un pašnāvību jautājumos.
Lai spētu palīdzēt pašnāvnieciski noskaņotam cilvēkam, ir jāzina un jāspēj atpazīt pazīmes, kas var liecināt par pašnāvības izdarīšanas risku. Biežāk novērotās pazīmes:
– tieša vai netieša runāšana par nāvi, pašnāvību vai vēlmi mirt;
– ticības zudums nākotnei, nemitīga sevis kritizēšana;
– atvadīšanās no draugiem, ģimenes, kolēģiem tā it kā otru personu vairs nekad nebūtu iespējams satikt;
– pastiprināta alkohola un narkotiku lietošana;
– bezpalīdzība, izmisums par izejas trūkumu no radušās situācijas;
– distancēšanās no sociālajiem kontaktiem (ģimenes, draugiem, kolēģiem), komunikācijas grūtības;
– izteikumi par dzīves nenozīmīgumu un iemeslu trūkumu dzīvot;
– informācijas meklēšana par pašnāvības izdarīšanas vietām un metodēm;
– krasas garastāvokļa izmaiņas no pacilājuma uz apātiju vai otrādi, enerģijas trūkums;
– izmaiņas ēšanas vai gulēšanas paradumos (par daudz, par maz);
– pēkšņa finansiālo jautājumu kārtošana, testamenta rakstīšana;
– atsacīšanās no nozīmīga īpašuma, mīļāko, nozīmīgāko lietu pārdošana, atdošana, dāvināšana bez redzama iemesla;
– netipisku risku uzņemšanās, izteikti riskanta uzvedība;
– pēkšņa nevīžība pret savu izskatu, higiēnu;
– nekontrolētas dusmas, atriebības iespēju meklēšana;
– izteikts darba, mācību ražības kritums;
– aizraušanās ar nāves tematiku caur dzeju vai mākslu;
– diagnosticēta depresija, bipolārie traucējumi, šizofrēnija;
– pagātnē veikts pašnāvības mēģinājums;
– krasas, netipiskas izmaiņas parastajā ikdienas rutīnā.
SPKC atgādina – ja savos līdzcilvēkos pamanāt minētās pazīmes vai vairāku pazīmju kopumu, neatstājiet šo cilvēku vienu, mēģiniet atbalstīt un izrunāties, pēc iespējas samaziniet pieeju pašnāvības izdarīšanas vietām un līdzekļiem, kā arī, vajadzības gadījumā, palīdziet šim cilvēkam vērsieties pēc palīdzības pie ģimenes ārsta, psihiatra, psihoterapeita vai psihologa.
Vairums cilvēku, kuri ir nolēmuši izdarīt pašnāvību, no vienas puses vēlas mirt, bet no otras puses joprojām grib dzīvot – vērība, uzklausīšana un palīdzība īstajā brīdī var glābt dzīvības, skaidro T. Pulmanis.
Iemesli, kas cilvēkam var likt izšķirties par pašnāvību ir ļoti dažādi un bieži vien dziļi personīgi, tomēr šos riska faktorus iespējams iedalīt: individuālajos (iepriekš veikts pašnāvības mēģinājums; psihiska saslimšana; alkohola vai narkotiku lietošana; agresivitāte; traumatiska pieredze; smaga slimība/hroniskas sāpes; pašnāvība ģimenē u.c.), sociālajos/kultūras (ierobežota pieeja veselības aprūpes pakalpojumiem, īpaši psihiatriskajai un narkoloģiskajai ārstēšanai; kultūras/reliģiskie uzskati; ietekme no citu cilvēku pašnāvībām u.c.) un dažādas situācijas (darba vai finansiāli zaudējumi; attiecību zaudējumi; iesaistīšanās pašnāvnieciski noskaņoti cilvēku grupās u.c.).
