10. novembris – Mārtiņi

To nedēļu, kurā iekrīt 10. novembris, sauc par Mārtiņa nedēļu. 9. novembris ir Mārtiņa vakars, 10. novembris – Mārtiņa diena, Buduļu diena, viena no Zirgu dienām. Šajā dienā sāk iet masku gājienos, kuri turpinās līdz Meteņiem.

Mūsdienās Mārtiņus uztver kā īstus zemkopju svētkus pēc ražas novākšanas. Mārtiņi dažos apvidos sakrīt ar apkūlībām. Tādēļ īsti iederīgs te ir ražas daudzinājums – rudzu, miežu un apiņu nogodēšana. Tas Mārtiņš, kurš piesiets tumšajā kaktā, drīzāk noslēpts labības kūli rijas stūrī, nākamā gada ražas svētību glabādams. Par Mārtiņu kā auglības nesēju mums vēstī Mārtiņvakara dziesmas.
Mārtiņi bija viena no Zirgu dienām, kad zirgu stallī upurēja gaili. K. Šilinga 1832. gadā Tirzā aprakstītais gaiļa upurēšanas rituāls sakrīt ar 16. gadsimta jezuītu ziņām par ģimeņu kultiem, kurus izpildījuši vīrieši un sievietes atsevišķi. Aprakstā teikts, ka kādos svētkos vīrieši kāvuši un ēduši gaili, sievietes – vistu. Viens no mūsdienu tradicionālās kultūras mītiem ir ornaments, ko atšifrē kā mārtiņgaili. Tā saules koka zarā iekāpis gailis – gaismas un uguns simbols.
No Mārtiņiem sākas masku gājieni. Mārtiņbērniem, mārtiņiem un mārtiņvečiem ir savas dziesmas, starp kurām arī daža laba tīri jestra atradīsies. Viens no maskošanās veidiem bija "mainīšanās dzimumiem". Puiši pārģērbās par meitām un otrādi.
Kur Mārtiņdiena savu vārdu dabūjusi? Senāk viduslaikos Mārtiņus 11. novembrī svinēja par godu Tūras bīskapam Sv. Mārtiņam Francijā (ap 316-400), kurš šajā dienā apglabāts. Šajā gadalaikā Eiropas tautām bija savi svētki ar īpašām paražām. Piemēram, zoss gatavošana Mārtiņdienas galdam pie mums atceļojusi no ģermāņiem. Jaunajos laikos ieviesās svinības par godu Mārtiņam Luteram, kur dzimis 1483. gada 10. novembrī.