1948. gada 10. decembrī Apvienoto Nāciju Organizācijas Ģenerālā asambleja pieņēma Vispārējo Cilvēktiesību deklarāciju. Tās autori – ANO Cilvēktiesību komisija, kas izveidota 1946. gadā.
Vispārējā Cilvēktiesību deklarācijā teikts: "Visi cilvēki piedzimst brīvi un vienlīdzīgi savā cieņā un tiesībās. Viņiem ir saprāts un sirdsapziņa, un viņiem citam pret citu jāizturas brālības garā. Katram cilvēkam jābūt apveltītam ar visām tiesībām un visām brīvībām, kas pasludinātas šajā deklarācijā, neatkarīgi no rases, ādas krāsas, dzimuma, valodas, reliģijas, politiskās vai citas pārliecības, nacionālās vai citas izcelsmes, mantiskā stāvokļa, kārtas vai cita stāvokļa.
Turklāt nedrīkst būt nekādas atšķirības valsts vai teritorijas, pie kuras cilvēks pieder, politiskā, tiesiskā vai starptautiskā stāvokļa dēļ neatkarīgi no tā, vai šī teritorija ir neatkarīga, aizbilstama, bez pašpārvaldes vai kaut kā citādi ierobežota savā suverenitātē. Katram cilvēkam ir tiesības uz dzīvību, brīvību un personas neaizskaramību."
ANO ģenerālsekretārs Bans Gimuns novēl: "Šajā Cilvēktiesību aizsardzības dienā ceru, ka mēs visi rīkosimies atbildīgi, lai tiktu ievērotas Vispārējā deklarācijā noteiktās tiesības. Mēs varam apsveikt vīziju, ka šī iedvesmojošā dokumenta principi tiek ievēroti it visur un pret ikvienu."
Kā minēts Eiropas Komisijas mājas lapā internetā, šajā dienā visā pasaulē demonstrēs pilnmetrāžas filmu, kas veidota, izmantojot 20 režisoru veidotas īsfilmas par tādiem jautājumiem kā cieņa, attīstība, dzimums un tiesiskums. Šīs īsfilmas visā Eiropā varēja skatīt līdz 10. decembrim.
Eiropas parlaments savukārt aicina neaizmirst cilvēktiesību pārkāpumus Ķīnā – lai arī nepieciešams attīstīt attiecības ar šo valsti. Nīderlandiešu deputāte Korīna Vortmana-Kūla (Eiropas Tautas partijas grupa), kura sagatavo ziņojumu par tirdzniecības un ekonomiskajām attiecībām ar Ķīnu, uzskata, ka cilvēktiesības ir būtiska ES un Ķīnas attiecību daļa. Tā kā tirdzniecības attiecības ar Ķīnu kļūst aizvien svarīgākas, viņa iesaka veidot atklātu dialogu ar Ķīnu. Tam jābalstās uz "savstarpēju cieņu un apņemšanos ievērot starptautiskās kopienas kopējās vērtības, nevis uz vienpusēju iebiedēšanu". Eiropas Parlamenta Delegācijas attiecībām ar Ķīnu vadītājs Dirks Sterhks (Liberāļu grupa, Beļģija) uzsver, ka kompromiss uz cilvēktiesību un tiesiskuma rēķina nav pieļaujams. Taču arī viņš piekrīt, ka ES un Ķīnai "nav izvēles", tām jābūt tirdzniecības partnerēm, jo "no tā atkarīga liela daļa pasaules ekonomikas un attīstības".
Cilvēktiesības Latvijā
20. gadsimta 90. gadu vidū arī Latvijā norisinājās diskusija par tādas institūcijas izveidošanu, kas rūpētos par personas tiesību aizstāvību. Jau tūlīt pēc neatkarības atjaunošanas 1990. gada 4. maijā Latvija pievienojās svarīgākajiem starptautiskajiem cilvēktiesību dokumentiem, bet 1994. gadā, atsaucoties 1993. gada Vīnē notikušās ANO Cilvēktiesību pasaules konferences aicinājumam, tika izstrādāta valsts programma «Cilvēktiesību aizsardzība un veicināšana».
Valsts Cilvēktiesību birojs tika nodibināts 1995. gada 18. jūlijā kā valsts iestāde, kas veicina cilvēka un pilsoņa pamattiesību un pamatbrīvību ievērošanu Latvijā. 1997. gadā par Brioja direktoru tika ievēlēts Olafs Brūvers, un savus pienākumus pēc pārvēlēšanas viņš pildīja līdz 2005. gadam. No 2005. gada līdz 2007. gada 1. janvārim direktora pienākumus pildīja direktora vietniece Diāna Šmite.
2000. gada 7. decembrī tika proklamēta Eiropas Savienības Pamattiesību harta, kurā norādīts, ka cilvēka pamattiesības ietver arī tiesības uz labu pārvaldību. 2002. gadā Latvijas parlaments pieņēma Valsts pārvaldes iekārtas likumu, nosakot, ka valsts pārvalde savā darbībā ievēro labas pārvaldības principu. Šis princips ietver atklātību pret privātpersonu un sabiedrību, datu aizsardzību, taisnīgu procedūru īstenošanu saprātīgā laikā un citus noteikumus. To mērķis ir panākt, lai valsts pārvalde ievērotu privātpersonas tiesības un tiesiskās intereses.
2006. gada 6. aprīlī Saeima pieņēma Valsts Cilvēktiesību biroja pēcteča un tiesību pārņēmēja – Tiesībsarga likumu, būtiski paplašinot institūcijas kompetenci ar tiesībām izskatīt iedzīvotāju sūdzības par jautājumiem, kas saistīti ar labas pārvaldības principa ievērošanu valsts pārvaldē. Papildus Tiesībsarga mandāta paplašināšanai likums konkretizēja arī Tiesībsarga tiesības, izskatot personu iesniegumus un ierosinot Tiesībsarga pārbaudes lietas. Likums spēkā stājās 2007. gada 1. janvārī.
2007. gada 1. martā Latvijas Tiesībsarga amatā ievēlēts jurists tiesību zinātņu doktors, ilggadējs Latvijas Universitātes mācībspēks, valsts un sabiedrisks darbinieks (tai skaitā bijušais tieslietu ministrs un Satversmes tiesas tiesnesis) Romāns Apsītis.
Latvijas Tiesībsarga funkcijas
1) Tiesībsargs veicina personas tiesību un likumisko interešu aizsardzību gadījumos, kad valsts un pašvaldību institūcijas vai to amatpersonas ir pārkāpušas Satversmē un starptautiskajos cilvēktiesību dokumentos noteiktās personas cilvēktiesības. Kā dažas no svarīgākajām cilvēktiesībām var minēt tiesības uz taisnīgu, atklātu un savlaicīgu tiesu, vārda un izteiksmes brīvību, privāto dzīvi, mājokli, sociālo nodrošinājumu, darbu, īpašumu, šīs un citas tiesības, kas saistītas ar bērna interešu ievērošanu, personu ar īpašām vajadzībām tiesības u.tml.
2) Tiesībsargs sekmē vienlīdzības attieksmes ievērošanu un diskriminācijas novēršanu. Piemēram, skata jautājumus par diskrimināciju uz tautības, dzimuma, vecuma, valodas, reliģiskās pārliecības, sociālās izcelšanās, mantiskā vai veselības stāvokļa pamata, seksuālās orientācijas vai politiskās un citu pārliecību dēļ u.tml. Turklāt, Tiesībsargs var izskatīt sūdzības, ja diskrimināciju vai vienlīdzīgas attieksmes pārkāpumu ir pieļāvušas ne vien valsts institūcijas, bet arī fiziskas vai juridiskas personas.
Gadījumos, kad tiek konstatēts atšķirīgas attieksmes aizlieguma pārkāpums, Tiesībsargam ir tiesības personas vārdā sagatavot pieteikumu un pārstāvēt personu tiesā civillietās.
3) Tiesībsargs izvērtē un veicina labas pārvaldības principa ievērošanu valsts pārvaldē. Laba pārvaldība ietver objektīvu un taisnīgu jautājuma izskatīšanu saprātīgos termiņos, personas tiesības tikt uzklausītam, iepazīties ar lietas materiāliem, prasīt pamatotu lēmumu un zaudējumu atlīdzināšanu u.tml.
Par šiem jautājumiem ikviens par vērsties pie Tiesībsarga ar sūdzību vai iesniegumu. Gadījumos, kad konstatēts pārkāpums un ja tas nepieciešams sabiedrības interesēs, Tiesībsargs var aizstāvēt privātpersonas tiesības un intereses arī administratīvajā tiesā.
4) Tiesībsargs atklāj trūkumus tiesību aktos un to piemērošanā jautājumos, kas saistīti ar cilvēktiesību un labas pārvaldības principa ievērošanu, kā arī veicina šo trūkumu novēršanu. Piemēram, Tiesībsargam ir tiesības sniegt Saeimai, tās komisijām, Valsts prezidentam, Ministru kabinetam, valsts pārvaldes iestādēm un starptautiskajām organizācijām ziņojumus par atsevišķiem jautājumiem, vai iesniegt pieteikumu par lietas ierosināšanu Satversmes tiesā, ja iestāde, kas izdevusi apstrīdamo aktu, nav norādītajā termiņā novērsusi konstatētos trūkumus.
5) Tiesībsargs sekmē sabiedrības informētību un izpratni par cilvēktiesībām, par šo tiesību aizsardzības mehānismiem un par Tiesībsarga darbu. Tiesībsargs reizi gadā gatavo rakstveida ziņojumu par Tiesībsarga biroja darbu, izstrādā un izplata informāciju par likumos un Latvijas starptautiskajās saistībās garantētajām cilvēktiesībām un labas pārvaldības principu, rīko seminārus un konferences, informē medijus u.tml.
Tiesībsarga birojā darbojas Informācijas centrs, kurā tiek apkopoti literatūra par dažādu sabiedrības grupu tiesībām, dažādiem cilvēktiesību aspektiem un labas pārvaldības principu, starptautisko organizāciju dokumenti, skaidrojošas vārdnīcas u.c. Informācijas centrs katru darbdienu bez maksas ir pieejams visiem interesentiem. Uzdot jautājumus un pieprasīt informāciju par minētajiem jautājumiem iedzīvotāji var arī nosūtot uz Informācijas centru e-pastu; adrese: tiesibsargs@tiesibsargs.lv.
Tiesībsarga institūcijas vēsture
Tiesībsarga jeb starptautiski biežāk lietotā vārda – ombuda – institūcija pasaulē tika radīta 1809. gadā Zviedrijā, un tās galvenie darbības virzieni bija policijas un tiesu taisnīgas darbības veicināšana. Arī pats nosaukums "ombuds" nāk no zviedru valodas, un tas ir kļuvis par starptautiski izmantojamu terminu, ar kuru apzīmē šādas institūcijas.
Pēc vairāk nekā 100 gadiem – 1919. gadā – līdzīga institūcija tika nodibināta Somijā, bet vēl pēc 36 gadiem – Dānijā. Īpašo popularitāti ombuda institūcija ieguva 20. gadsimta 60. gados, kad tā tika nodibināts daudzās Eiropas valstīs, Jaunzēlandē, Kanādā un citās valstīs.
Ombuda institūcijas attīstību veicināja Eiropas Padomes Konsultatīvās asamblejas 1972. gada rezolūcija, kurā Eiropas Padomes biedri tika mudināti ieviest ombudsmeņa institūciju. 20. gadsimta 80. un 90. gados šādu institūciju izveidoja arī daudzas Dienvidamerikas un Austrumeiropas zemes, tai skaitā Latvijas kaimiņvalstīs – Lietuvā 1995. gadā un Igaunijā 1999. gadā.