Gada nogales daudzās brīvdienas sagaidījām ar prieku. Bērni atpūtīsies no skolas. Skolotāji – no bērniem. Vecāki – no nebeidzamajiem pienākumiem. Vēl tik vien vajadzētu, – cilvēki runāja uz ielas, veikalos, frizētavās, kafejnīcās, darbā un mājās, – kā baltu sniedziņu.
Tādu – mīkstu, skaistu, pūkainu. Tādu, kāds beidzot sniga Vecgada pēdējā dienā, gadumijas pusnakti pārvēršot baltā bērnības pasakā.
Beidzot! Beidzot ir viss, ko vēlējāmies… Ko dzirdam šodien, ieejot veikalā, frizētavā un kafejnīcā, ieklausoties kolēģu sarunās darbā? Ak, Dievs, cik auksts vējš! Cik riebīgs putenis! Un – sniegs uz ielām!
Atkal nav labi. Atkal Dievs nav pa prātam pasauli sakārtojis! Žēl būtu Dieviņa, ja viņš – kā baltais pasaku vecītis – sēdētu uz mākoņa maliņas, no ļaudīm pateicību gaidīdams… Jo, ja tā padomā, patiesībā jau žēlojami ir cilvēki, kam nekad, nekas un nekur nav labi. Vai viņi spēj iedomāties, cik lēni un klusi brūklenājos čab retās sniegpārslas, – vēl pirms brīža meža galotnēs puteņu dejā reibušas? Vai viņi redz bērnu sārtos vaigus un mirdzošās acis, lejup no kalniņa laižoties? Varbūt redz tikai kritalas mežā, tikai aizputinātos ceļus, bērnu klaigas un sabristos apavus, slapjos cimdus un pazaudētās šalles? Ja tā, tad… Dievs var pūlēties visas Mūžības garumā, bet cilvēkam tik un tā nebūs labi….
Kur lai ņem Eņģeli (mazāka pacietība te nederēs!), kas mūs paņemtu pie rokas, izvestu dabā un parādītu pasaules skaistumu? Kas pieliktu pirkstu mums pie lūpām – lai brīdi paklusējam, pirms sākam kurnēt, sūdzēties, žēloties? Toreiz, kad mēs šajā pasaulē ienācām, Eņģelis uzspieda pirkstu mūsu lūpām – par zīmi, lai mūžīgi klusējam par tās Tālās zvaigznes brīnumiem, no kuras esam ieradušies… Cik gadus šeit mītam mēs katrs? Cik gadu tūkstošus – cilvēce? Un kā mums pietrūkst – laika, prāta vai sirds, lai redzētu un izjustu šīs Zemes skaistumu un dzīves vienreizību? Iespējams, ka… vēlēšanās.