Pienācis laiks, kad tuvējos tirgos un citās tirdzniecības vietās parādās dabas velšu tirgotāji ar pašu salasītajiem augiem un sēnēm. Tie parasti ir mūsu līdzcilvēki – draugi, kaimiņi un paziņas, kuru ienākumi ir pārāk zemi, lai nodrošinātu sev pilnvērtīgu iztikšanu. Visbiežāk papildu ienākumu gūšanas nolūkos šie cilvēki dodas mūsu zemes pļavās un mežos, lai sagatavotos ziemai, bet ar pāri palikušajām dabas veltēm nopelnītu kādu lieku latu savām un savu bērnu vajadzībām. Netrūkst ģimeņu, kur par dabas veltēm ietirgotā nauda ir vienīgie līdzekļi, ar kuru palīdzību iespējams sagatavot bērnus skolai – nopirkt nepieciešamo apģērbu un dārgos mācību līdzekļus. Vai ar šo ģimeņu palīdzību paredzēts izglābt Latvijas budžetu?!
Tāds jautājums rodas, zinot šā gada izmaiņas nodokļu likumdošanā, kas paredz sēņotājiem, ogotājiem un savvaļas ārstniecības augu un ziedu vācējiem par iespēju tirgot dabas veltes maksāt valstij fiksētu nodokli patentmaksas veidā – 30 latu apmērā ik mēnesi! No šīs summas 67% tiek ieskaitīti valsts sociālās apdrošināšanas speciālajā budžetā, bet atlikušie 33% – maksātāja dzīvesvietas pašvaldības budžetā. Kādos apjomos gan jāpārdod salasītās dabas veltes, lai vispār atmaksātos to vākšana un tirgošana, ja valstij jāatdod šāda naudas summa?!
No vienas puses valdības ierosinātais un Saeimas apstiprinātais fiksētais nodokļa maksājums mazajiem (varētu pat teikt – mikro) tirgotājiem ir solis pareizajā virzienā, jo tas atvieglo grāmatvedības uzskaiti un atskaitīšanos valsts uzraugošajām institūcijām. Tajā pašā laikā jaunā kārtība pēc būtības liedz tirgoties tiem, kuri savu preci piedāvā tikai dažus mēnešus gadā, kad savākto meža labumu daudzums pārsniedz iecerēto. Jaunais fiksētais maksājums ir izdevīgs dabas velšu lieltirgotājiem – pārpircējiem, jo tirdzniecība ar Pašvaldības policijas palīdzību tiek kontrolēta vienīgi mazumtirdzniecības vietās, nevis lauku ciematos un viensētās, kur uzdarbojas lieltirgotāji – pārpircēji.
Kārtējo reizi “Vienotības” vadītā valdība un aptekalētais parlaments apliecinājis lojalitāti pret biznesmeņiem un veikliem darboņiem, bet klaju cinismu – pret grūtībās nonākušajiem Latvijas iedzīvotājiem. Nav jābūt izcilam domātajam, lai saprastu, ka šeit nepieciešama atšķirīga pieeja un jāņem vērā realizētās produkcijas apjoms.
Būtu jānodrošina iespēja maksāt krietni zemāku fiksēto maksājumu par dabas velšu tirdzniecību, ja tirgotāja apgrozījums nepārsniedz 50 latu mēnesī, bet tirdzniecības laiks nepārsniedz vienu nedēļu mēnesī. Nodokli varētu iekasēt reizē ar maksu par tirdzniecības vietu, un tam nevajadzētu pārsniegt piecu latu robežu. Savukārt tiem, kuriem dabas velšu tirdzniecība ir pamatnodarbošanās un kuri mūsu tirgos un tirdziņos “andelē” pastāvīgi, būtu jāmaksā nodoklis no apgrozījuma, bet ne mazāk par 30 latiem mēnesī. Nodoklis no apgrozījuma būtu jāmaksā arī tiem tirgotājiem, kuru apgrozījums vienas nedēļas laikā pārsniedz 50 latu robežu. Tas nodrošinātu minimālo nodokļa maksājumu iekasēšanu, savukārt lielāka mēroga tirgotājiem dotu salīdzinoši labākas sociālās garantijas.
Ivars Jakovels
politisko partiju apvienības “Saskaņas Centrs”
sociāldemokrātiskās partijas “Saskaņa”
Jelgavas organizācijas priekšsēdētāja vietnieks
http://ivarsjakovels.blogspot.com/