Vai nekustamais nodokļu slogs?

Pēdējo nedēļu laikā Latvijas politisko notikumu arēnā tiek aktīvi apspriesta nekustamā īpašuma nodokļa reforma un tās iespējamie veidi. Debatēts tiek par dažnedažādiem veidiem kā ar jauniem maksājumiem (lasi: izdevumiem) aplikt jau tā plānos Latvijas iedzīvotāju maciņus. Par nekustamā īpašuma nodokļa mērķi tiek izvirzīts nevis īpašumiem pieguļošās infrastruktūras uzlabošana un attīstība, bet gan papildu 70 miljonu latu iepludināšana dažādu valsts budžeta vajadzību lāpīšanai. Kārtējo reizi jākonstatē labējo politiķu profānā pieeja un kļūdu labošana uz sabiedrības mazāk turīgo un neaizsargātāko rēķina.

Labējo politiķu “radošā” dzirksts nebeidz vien pārsteigt. Pēdējo mēnešu laikā izskanējuši priekšlikumi samazināt minimālo algu, kas jau tā atrodas uz iztikas minimuma sliekšņa. Esam saskārušies ar neapliekamā minimuma būtisku sarukumu, samazinot kā strādājošo ienākumus, tā arī padarot Latvijas darbaspēku dārgāku un mazāk konkurētspējīgu starptautiskajā ekonomikā. Sniegti piedāvājumi ieviest diferencēto ienākuma nodokli jau no 500 latiem, izkropļojot pašu nodokļa ideju. Valdošā partija joprojām uzstāj uz veselības aprūpes atteikumu darba ņēmējiem par kuriem uzņēmējs nav samaksājis nodokļus. Tagad vēl nekustamā īpašuma nodokļa reformu plāni.

Daži politiķi uzskata, ka nodoklis jāmaksā visiem par katru īpašumā esošu kvadrātmetru. Tas nekas, ja īpašumā dzīvo bezdarbnieki vai pensionāri. Pašvaldība varēšot ļaut uzkrāties parādam, bet cilvēki no īpašuma tikšot izmitināti vien parāda summai sasniedzot īpašuma vērtību. Pilsoņi politiķi, cik gan “augstsirdīgi” no jūsu puses! Citi ar žēlsirdības māsām cienīgu skatu aicina noteikt neapliekamo dzīvojamās platības minimumu – 50m2. Nav svarīgi šajā platībā dzīvo viens vai desmit cilvēki. Ja daudzbērnu ģimene ar vienu vai diviem apgādniekiem iemitinājusies aptuveni 80m2 plašā dzīvoklī vai kāds pensionārs apdzīvo vēl pirmskara laikā būvētu 200m2 plašu lauku māju, saskaņā ar labējo politiķu uzskatiem – paši vainīgi, lai tik maksā!

Ironiski, bet šie priekšlikumi izskan laikā, kad vairāk kā citām reizēm, nepieciešams veicināt Latvijas ekonomiku un iedzīvotāju pirktspēju. Šobrīd pie varas esošajiem politiķiem būtu jādomā, kā rast papildu latus un santīmus cilvēku maciņos, lai mēs varētu iegādāties sadzīvei nepieciešamās preces un pakalpojumus. Ļaujot ražotājiem un tirgotājiem nopelnīt, algot darba ņēmējus, saglabāt esošos un radīt jaunus nodokļu maksājumus. Tikai tādā veidā mēs varam atgūties no ekonomiskās krīzes un veidot labklājības sabiedrību šeit pat – dzimtenē.

Runa nav par to, ka nekustamā īpašuma nodokļa reforma nebūtu nepieciešama vai īpašuma nodoklis pēc būtības nebūtu taisnīgs. Runa ir par to, ka pašlaik nav īstais brīdis tā ieviešanai. Šobrīd iedzīvotāju patēriņš ir nevis jāierobežo, bet jāveicina. Turklāt neviens nodoklis nav un nevar būt iedzīvotāju dāvana politiķiem vai savdabīgs valdības reketa paņēmiens. Nodokļi ir mūsu – sabiedrības – vienošanās par maksājumiem vienotā krājkasītē – valsts budžetā – kopīgu jautājumu risināšanai. Ja mēs vēlamies ieviest nekustamā īpašuma nodokli, jārunā par to, kā papildu līdzekļi tiks ieguldīti īpašumiem apkārt esošās sabiedriskās infrastruktūras – ielu un ceļu, parku un skvēru, ūdenskrātuvju un peldvietu – sakārtošanā un attīstībā. Šādi iegūtus līdzekļus pēc būtības ir nepareizi novirzīt citu jautājumu risināšanai. Paudīsim savu viedokli par notiekošajiem politiskajiem procesiem valstī, jo tie skar mūs visus. Pateiksim stingru nē jaunam nodokļu slogam ekonomiskās krīzes apstākļos!

Ivars Jakovels
politikas zinātnes maģistrs