Krieviem ir tāda reklāma: sak, ja tu vēl joprojām mazgā ar nepareizo veļas pulveri, tad mēs ejam tev parādīt, kāds ir īstais.
Mūsu valdība laikam samācījusies (drīzāk jau dziļais …pī… apstākļu bezdibenis mudinājis iemācīties) no šīs reklāmas un nu tik plāno, kādā vēl izsmalcinātā veidā tikt klāt mūsu maciņiem un kārtīgi paplosīties. Un laikam bezdibenis ir tik dziļš (vai prātiņš tik sekls), ka valdība ķeras klāt it visam.
Pensionārus jau aplaupa; māmiņām draud ik pa laikam; darba devējus, uzņēmējus biedē teju ik vakaru; darba ņēmējus dažkārt vispār netur par cilvēkiem. Vakaros nav jēgas ieslēgt televizoru, jo nezini – kā teica skarbais premjers –, kādā Latvijā no rīta pamodīsies. Valstij un tās iedzīvotājiem būtiskus lēmumus mūsējie prot pieņemt arī pa nakti.
Nu atkal sākuši spriedelēt par dzīvojamās platības aplikšanu ar nodokli. Protams, ja redz tikai valsts resno galu (un tas ir neizbēgami, ja ilgāku laiku grozās vien ap to), tad jau var gadīties, ka atrodas daudzi, kuri lepni dzīvo nez kādos ekskluzīvos kvadrātmetros. Varbūt pat dzīvo vieni kā vilki. Varbūt tie kvadrātmetri ir pat izsvaidīti pa visu plašo Latviju un Eiropu.
Un tad var neredzēt un nesaprast, ka Latvijas vidusmēra ģimene (ideālais variants – divi pieaugušie un divi bērni; parastais – trīs paaudzes vienā dzīvoklītī) mitinās nožēlojamos 50 līdz 60 kvadrātmetros. Viens otram uz galvas. Bez jebkādas privātās telpas katram ģimenes loceklim, jo šie 50 kvadrātmetri nozīmē virtuvīti, koridoru, labierīcības un divas istabas. Vai šī ģimene ar visām trim paaudzēm ir vainīga, ka tā ir viņu vienīgā dzīves telpa?! Pārāk lepni dzīvo, ko?!
Katram no mums ir savs liktenis, savs dzīvesstāsts. Ieklausoties tajos, brīžam šermuļi skrien pār kauliem. Kā tik cilvēki nav cīnījušies un plosījušies, lai tiktu pie jumta virs galvas! Cik smagi strādājuši neskaitāmās darbavietās, cik daudz atrāvuši bērniem un paši sev, cik švaki ēduši… Palaimējies tam, kuram vecmāmiņa mantojumā pabružātu mājeli atstājusi.
Bet tagad… nav palaimējies vecmāmiņai, kura bērnus un mazbērnus izaudzinājusi un nu viena pati dzīvo savā mājelē. Jo – nu nāks valdība un parādīs viņai, cik nepiedodami plašos un ekskluzīvos kvadrātmetros viņa dzīvo. Jo valdība uzskata, tāda nepiedodama bagātība ir jāapliek ar nodokli.
Nav palaimējies tiem, kas cīnījušies pēc cilvēka cienīgas dzīves (lasi – pašam saviem apdzīvojamajiem kvadrātmetriem), ieguvuši to (lasi – iekūlušies banku kredītu verdzībā) un tagad varbūt būs spiesti no tās šķirties (lasi – valdība būs parādījusi mužikam viņa īsto vietu pie …pī…).
Nav palaimējies triju paaudžu vai daudzbērnu ģimenēm, kurām neapliekamajos kvadrātmetros ir krietni par šauru, bet uz pietiekami plašiem valdība aizliedz cerēt – draudot aplikt ar tādu nodokli, ka tūdaļ gribēsies mežā, zem eglītes.
Nav palaimējies vientuļajiem vecākiem, kas jau tā knapi velk dzīvīti, lai paši nenomirtu un bērni būtu i paēduši, i skolās izmācījušies. Aldziņa samazināta līdz minimumam, komunālie izdevumi pieaug ne pa dienām, bet pa stundām; tagad vēl jauns nodoklītis…
Nav palaimējies arī tām normālajām ģimenēm, kas smagi strādājušas, lai iekrātu un pašreizējos apstākļus nomainītu pret labākiem. Jo – nāksies apsvērt, vai iecerētā labākā dzīve neizrādīsies par kārtējo …pī… bezdibeni.
Jā, protams, var teikt, ka tas nodoklis var izrādīties daži procenti no kadastrālās vērtības un tas jau nekas liels nevar būt. Protams, var aizrādīt, ka valstij vajadzīgi miljoni, lai tā vispār (no)turētos virs ūdens. Protams. Bet runa ir par principu (hm, vai gan mūsu valdībai vārdi “princips” un “morāle” vispār kaut ko nozīmē?). Ja reiz ķeras pie pensijām un vienīgā jumtiņa virs galvas, tad drīz vien var pieķerties arī citām vitālām vērtībām.
Varbūt nākamajā rītā pirmā ziņa zilajā ekrānā būs no valdības nama – kāds gudrais būs ieteicis aplikt ar nodokli gan katru elpas vilcienu (nodoklis par elpošanu), gan katru apēsto kumosu (nodoklis par ēšanu), gan katru miega stundu (nodoklis par gulēšanu), gan katru smaidu (nodoklis par spēju arī šajos …pī… apstākļos saglabāt možu garu), gan katru asaru (nodoklis par nespēju izturēt valdības nicīgi nievājošo attieksmi).
Es pilnībā piekrītu autoram, jo tas ko pašlaik dara tie tā saucamie "TAUTAS KALPI" ir galīgi aplami un nepareizi.
Normālās pasaules valstīs krīzes laikā nodokļus samazina. Latvija jau vienmēr izceļas, mums viss notiek pretēji. Protams, lai pabarotu lielo skaitu ierēdņu pārējie laikam ir jāizģērbj pilnībā. Ticiet man, absurdas idejas par papildus jauniem nodokļiem viņiem vel ir.
Atļaujiet mazliet aizstāvēt to mūsu "sabraukto ezīti" Dombrovski. Pamēģiniet reāli iedomāties sevi viņa vietā!! Nu ko viņš var tagad izdarīt? Ienākumi nesedz izdevumus. Tātad Jums nav no kā segt tos izdevumus, kas ir valstij (algas, pensijas, ut.t.) Acīmredzami ir abi virzieni – vai nu palieliniet ienākumus (paceliet nodokļus) vai samaziniet izdevumus (nemaksājiet māmiņām utml). Vai mēreni dariet abus. Kas ari šobrīd tiek darīts.
Es saprotu, ka raksta autorei ir sirds pilna un blogs ir veids, kā padalīties ar savu sāpi. Bet es vēlreiz atkārtošos – nav citu variantu kā iepriekš pieminētie. Nu labi, varat samazināt visādas aģentūras, nogriezt padomes utml. Bet uz valsts budžeta fona tie ir sīkumi.
Drīzāk mums jārunā par to, kas pie tā vainīgs, kam par to jāatbild. Un kā varam izbēgt, lai šī situācija neatkārtotos!
Un tagad smagākā daļa – ar sūdainu mietu vajag izmēzt tos visus resnos kuiļus, kas gadiem ir barojušies no šīs siles. Kas savus purnus tik dziļi bija iebāzuši savā putrā, ka neredzēja neko apkārt – kā ekonomika pārkarst, ka attīstība ir tikai fikcija, ka dzīvojam kaut kādā Matrixā ar rozā brillēm. Tos stulbeņus, kas neko nesaprot no makroekonomikas, kas izglītību ir ieguvuši Norvēģijas dziedāšanas tautas skolā, kas politiku ir mācījušies aiz bāra letes.
Cienījamie mākslinieki, dziedātāji, aktieri, komponisti, sportisti, ārsti LŪDZU darat, to ko mākat! Valsti vadīt Jūs nemākat. Jūsu klusēšanas un stulbās atsēdēšanas dēļ Saeimā un komisijās mēs esam …pī… Ak Dievs, ko Ščerbatihs tur dara? Es viņu esmu gatavs uz pjedestāla uzcelt par to, ko viņš ir izdarījis savā profesionālajā dzīvē, bet ar to pašu sūdaino mietu viņš ir sitams, kamēr savā paurī sapratīs, ka arī viņa dēļ mazi bērni cieš trūkumu.
Un tagad – tu, kas lasi – vai zini, kas tev jādara? Kas ir tavs miets? Vēlēšanas. Aizej un nobalso. Un arī tev ir jāpadomā, ko dari. Nepaļaujies uz tukšiem solījumiem. Pārtrauc taču šito marasmu un nebalso par tām partijām, kas valdīja iepriekšējos gadus un kas dēvē par trekniem, jo tad viņi palika par cūkām.