Trakāk vēl kā piektā gadā!

Tā bija pierasts teikt mūsu ģimenē, kad šausminājāmies par kādu nepatīkamu notikumu. Mana Grošiņa atcerējās soda ekspedīciju Tukumā, stāstīja, kā Raudas ielas galā degušas mājas.

Atcerējos šos viņas nostāstus, kad mana bijusī skolniece, tagad – Nacionālā teātra producente Madara Aizgrāve- aicināja mani -'kā vēsturnieci" noskatīties izrādes "1906. Trakāk vēl kā piektā gadā" ģenerālmēģinājumu.

Pēdējos gados esmu bijusi stipri skeptiska pret daudzām izrādēm mūsu teātros. Vai nu tajās ir vulgaritāte un lētums, kas domāts pieticīgas teātra gaumes cienītājiem, vai arī – par visu varu -centieni radīt kaut ko oriģinālu, kas jau sen vairs nav nekas diži oriģināls.

Nacionālais teātris gan pēdējā laikā pārsteidz pozitīvi. Es galīgi neesmu nekādu, arī teātra žurku, cienītāja, bet  bez tām teātrī ir arī daudz interesantu, dziļu  izrāžu.

Divi debitanti:  lugas autore Inga Rozentāle, pēc pamatizglītības – teātra zinātniece, debitē ar savu pirmo lugu, bet režisors Gatis Šmits pirmo reizi iestudē lugu Nacionālajā teātrī. Viņa pamatprofesija – kinorežisors.

Izrāde jau ģenerālmēģinājumā bija interesanta, ar visiem negludumiem, kuri noteikti izrāžu gaitā tiek novērsti.

Gandrīz dokumentāls, tai pat laikā – personisks skatījums uz vēsturi. Esmu revolūcijas notikumus daudz pētījusi, īpaši jau 2005.gadā, kad Tukumā atzīmēja bruņotās sacelšanās 100.gadadienu,un arī Tukuma muzejnieki bija parūpējušies par interaktīvu vēstures atspoguļojumu. Tad kopā ar skolēniem piedalījos šajos pasākumos. Savulaik mani skolā mācīja citādi, jo padomjlaikā dominēja toreiz tradicionālais skatījums: visi revolucionāri – varoņi, visi reakcionāri – zvērīgi nelieši. Mazliet citas dimensijas atklājās studiju laikā, kad daži progresīvāki pasniedzēji deva analizēt  tā laika dokumentus. Tad jau kļuva skaidrs, ka revolūcijas bilde nav gluži melnbalta.

Katra revolūcija, diemžēl, nes līdzi morāles pagrimumu, lai cik lielu ideālu vārdā tā notiktu. Un – parasta lieta, ka revolūcija "apēd savus bērnus". Par to ir šī izrāde. Par to, un arī par mums pašiem šodien. Izrāde lieliski atspoguļo pārmaiņu laikā pastāvošās paralēlas pasaules, kurās esošie cilvēki bieži vien nepavisam viens otru neizprot. Bet – tā kā visi laiki ir pārmaiņu laiki, tad – tā ir vienmēr, arī šodien, protams.

Izrādes centrā – jauna dzejniece Vilma Doroteja Plūme, kura nesen no laukiem ieradusies Eiropas un cariskās Krievijas lielpilsētā Rīgā, guvusi pirmos panākumus, aizrāvusies ar bohēmisko literātu vidi, sapņo par mākslu, kas tāla no sociāliem satricinājumiem, bet negaidot nonāk revolucionāru- teroristu konspiratīvā dzīvoklī. Vilmas prototips ir latviešu dzejniece Zemgaliešu Biruta. Lieliska ideja: caur vienas meitenes izpratnes prizmu parādīt veselu laikmeta panorāmu. Un – pat ja šī izpratne ir neadekvāta un greiza, tā ir dziļi personiski izjusta. Šarmantās aktrises Ingas Misānes tēlojums -pārliecinošs. Viņas piepaceltais tonis un mazliet samākslotā uzvedība varētu pilnībā atbilst tā laika intelektuālo un emancipācijas alkstošo jaunavu stilam. Bet – arī mūsdienu meitenes reizēm uzvedas  līdzīgi, kad vēlas būt ievērotas. Un kad atceros sevi tajā vecumā – arī toreiz bijām tādas.

Kā man patika scenogrāfija ( Mārtiņš Vilkārsis) un kostīmi ( Keita) ! Žetons abiem māksliniekiem! Man apnikuši tie nosacītie paltraki un prastās dekorācijas. Piemēram, karalis Līrs padomjlaika pirts garderobē starp tizliem skapīšiem.

Izrāde risinās latviešu un krievu valodā, pa vidu vēl teikumi vācu un franču valodā. Protams, ir titri. 20.gadsimta sākuma sabiedrība Latvijas teritorijā bija multikulturāla un daudzvalodīga. Intelektuāļu aprindās zināt 3-4 valodas bija norma. Mūsdienu jaunlatvieši un jaunkrievi, kuri lepojas, ka spēj čivināt pidžin- angliski, nobāl toreizējās intelektuālās jaunatnes priekšā. Divvalodība izrādē stāsta arī par pārkrievošanu, tā apliecina arī latviskās identitātes apzināšanos.

Koša aktieru buķete! Par Ingu Misāni jau rakstīju. Viņa ir vienīgā sieviete izrādē. Interesants ir lauku tautskolotājs – intelektuālis Zemzarītis Voldemāra Šoriņa atveidojumā. Spēcīgi tēli – policijas pārvaldes izmeklēšanas daļas priekšnieks Greguss ( Normunds Laizāns)  un viņa vietnieks Mihejevs ( Uldis Dumpis), abi – vēsturiskas personas. Vēsturiski mitoloģizētajā briesmonī Gregusā – tāda cilvēciska sāpe…Un Mihejevs – tik līdzīgs tiem veterāniem, kas 9.maijā tiekas pie uzvaras staba, gan traģisks, gan smieklīgs, gan vienkārši – noguris.

No jaunajiem aktieriem mani visvairāk pārliecināja Arturs Krūzkops terorista Pelēkā lomā. Īsts konspirators- vilkatis, nežēlīgs, nesot līdzi savas iznīcinātās ģimenes traģēdiju. Otrs revolucionārs ar segvārdu Orators ( Kaspars Zvīgulis) – apmulsis, ne pārāk izdarīgs, vairāk ar muti, ne darbos aktīvs. Ak,  ja paskatīsimies uz šodienas partijām, cik tur tādus neatradīsim!

Ģirts Liuziniks atveido Frici Depši – tādu bohēmas cilvēku, kurš grozās mākslinieku vidē, kā mūsu šodienas t.s. "ballīšu karalienes" u.c. dzeltenās preses "sejas". Tāds tirliņš, ezoteriķis, ļoti mūsdienīgs.

Jau vēsturiska tipa līmenī – jaunais policijas izmeklētājs Krastiņš Jāņa Vimbas tēlojumā. Nesen izlasīju Grūtupa grāmatu "Observators" par nodevību un uzkalpošanos pie svešas varas. Tādi kā Krastiņš ir noderīgi visos laikos.

Tā varētu raksturot katru tēlu. Bet – es ļoti ieteiktu aizbraukt un izrādi noskatīties pašiem. Nacionālajā teātrī īpaši gaidītas vidusskolēnu klases. Attiecībā uz skolēniem ir ļoti demokrātiska biļešu cenu atlaižu politika. Ieskatieties www.teatris.lv  .

Vēsture vajadzīga šodienas izpratnei, mūsu pašu sevis izpratnei, varbūt tā spēj paplašināt mūsu nākotnes iespējas. Protams, ka absolūti objektīvas vēstures nav,  ir interpretācijas. Šī  ir interesanta interpretācija. Izrāde ir par ļoti nopietnām lietām, tās iznākums traģisks, bet – skatīties ir viegli, ir daudz komisma. Kā jau dzīvē, neatkarīgi no tā, kādi laiki, cilvēks mīl, nīst, raud un smejas.