Jau kopš bērnu dienām esmu uzdevis sev jautājumu, kā tas nākas, ka gada nogalē ir divi ļoti nozīmīgi svētki, starp kuriem ir tikai viena nedēļa? Ziemassvētki – klusie svētki, kas saistās ar mieru, ģimeniskumu, mīļumu un saticību. Vecgada vakars – trokšņainie svētki, pilni ar līksmību un jautrību. Tas par atšķirībām, bet visa pārējā svētku atribūtika jau ir kopīga. Eglīte, svecītes, sniegs, dāvanas, ēdieni un dzērieni. Vai nebūtu pareizāk, ja abus svētkus apvienotu? Vai arī pārceltu tālāk vienus no otriem, tā, lai pietiek laika izbaudīt pa īstam abus.
Nedēļa starp abiem svētkiem ir tāds nenoteikts laiks – it kā darba dienas, it kā nē. Nu pavisam droši strādās valsts un pašvaldību iestādes un mēs – tirgotāji, kam jebkuri svētki ir darba laiks. Tomēr daudzi privātā biznesa pārstāvji, sevišķi tie, kuri nav saistīti ar tirdzniecību, šo starpsvētku periodu izvēlas pavadīt brīvdienu režīmā.
Laikam jau svētki un tirgošanās vienmēr gājuši roku rokā. Šogad sevišķi priecēja tirdziņš Brīvības laukumā, kas, par spīti aukstajam laikam, bija itin kupli apmeklēts. Tāpat gada nogalē notiek dažādas labdarības un citas sociāla rakstura akcijas. Piemēram, mūsu veikals jau ilgāku laiku sadarbojas ar Tukuma skolām. Pagājušajā gadā Ziemassvētkos pie mums varēja apskatīt Tukuma mākslas skolas audzēkņu izstādi, bet šogad, Mārtiņdienā, Tukuma 2. pamatskolas skolēniem mūsu veikalā tika dota iespēja tirgoties ar pašdarinātām lietām. Arī tas ir veids, kā veicināt prieku un svētku sajūtas sev un apkārtējiem.
Novērojumi liecina, ka tradicionālais pirmssvētku iepirkšanās drudzis pieņemas spēkā pirms pašiem Ziemassvētkiem. Adventes vainagi, sveces, lampiņu virtenes un eglīšu rotājumi. Ak, jā, un, protams, pašas eglītes – skaistules, gada nogales svarīgākais atribūts. Tad neliels mulsuma brīdis līdz otrajiem Ziemassvētkiem, un atkal jau cilvēki steidz pildīt dāvanu krājumus vecgada pavadīšanas un jaunā gada sagaidīšanas lielajam notikumam.
Šogad ar darba kolēģiem saderējām – vai starpsvētku laikā tiks nopirkts kāds nozīmīgs būvmateriālu apjoms vai celtniecības darba instruments, jeb rosīšanās notiks tikai eglīšu un to rotājumu segmentā. Starp citu, būvmateriālu, remonta un apdares materiālu tirdzniecība visos svētkos ir tieši atkarīga no svētku ilguma. Ja oficiālās brīvdienas ir vairāk par trijām, andele ar šim lietām notiek. Acīmredzot meistari steidz paveikt savas mazās haltūriņas, kam darba dienās neatliek laika. Redzēs kā būs šogad.
Starp citu, pircēji vēl mēdz uzdot tādus jautrus jautājumu – ar ko atšķiras Ziemassvētku eglīte no Jaungada eglītes? Un vai katriem svētkiem vajag savu, jeb pietiek ar vienu, pirms Ziemassvētkiem iegādāto? Eglīte, tāpat kā šis gada nogales laiks, droši vien uztverami kā vienots vesalums un katram pašam jājūt vai vajadzīgas divas egles vai viena. Tāpat kā sajūta, vai gada nogalē ir divi dažādi svētki, vai viens garš svētku laiks. Baudīsim to.
Juris Pone, “K-rauta” Tukuma veikala klientu konsultants.
Andeles, andeles, tik tās andeles. Kad reiz svētki būs dvēseles svētki. Katram zināms, ka egli vajg vienu, tādu kas iztur visusu svētkus un nebirst nost. Tādu gruntīgu.
Es vispār nesaprotu, kā var pārdot skolēnu darbus, dotajā gadījumā -Tukuma 2. pamatskolas. Mēs audzinām jau no mazotnes tirgot, tas nekas, ka it kā savu roku darbu, jo tieši tajā brīdī mēs iemācām bērniem to, ka viņa vienīgais ieguvums ir tikai kaut kāda peļņa, bet pats gandarījums par paveikto kļūst tikai pakārtots. Bērni vēl nemāk pareizi izvērtēt jēdzienu "pārdot". Tas būtu jāsaprot vismaz skolotājiem. Turklāt ļoti bēdīgi, ka kāds ar šādu iespēju iztirgot vēl lepojas.
To: Klusais vājprāts: Neko sliktu nesaskatu, ka bērni mācās ekonomikas pamatlikumus. Katrai lietai dzīvē ir sava cena un muļķiis kas to noliedz. Jaunieši iemācās saprast, ka viņu radītajam darbam, lai arī nosacīti, bet ir kāda pārdošanas vērtība. Ja ekonomiskās attiecības mācītu skolā no mazotnes, tad šodien nebūtu situācija, ka gandrži visi bezdarbnieki sēž uz pabalstiem un meklē darbu, bet retais domā par to kā pašam uzsākt uzņēmējdarbīobu un dot darbu citiem.
Tur jau tā nelaime ,ka mēs šais 20 gados neko saviem bērniem neesam iemācījuši ,kā pirkt un pārdod ,bet rēķināt visu ekonomiski domājot pamatot ,ko tu vari iegūt vai zaudēt ,nodrošināt ražošanas attīstibu tāpēc jau esam dzīļā grāvī.Kas kādreiz bija Tukumā maizes kombināts ,dārzeņu kombināts ,pie piena kombināta rindas stāvēja ,mēbeļu kombināts ,gaļas kombināts ,kafijas ražotne ,metālražošanas rūpnīca , bet kas ir šodien ,pērc un pārdod un tas arī iet uz grunti ,veikalu pilsēta,kāda aug jaunatne ,vai kādreiz 13 gadīgai 10 gadīgo nogaīnāt iedomātos tā lūk KLUSAIA VĀJPRĀTS.
wow, K-rauta blogo ne tikai Tukumā, bet arī Jelgavā (zz.lv) un Liepājā (liepajniekiem.lv). Vadība liek vai modernā komunikācijas laikmeta likumi? 🙂 Atzinība.
Pārdodot savu darbiņu bērns iemācās apzināties darba cenu un saprot, ka par velti arī vecāki neko nesaņem. Pareizi, bērniem ir jāiemacās ekanomikas pamatlikumi, kā arī jāprot strādāt tā, lai viņa darbiņš piesaistītu arī citu uzmanību un iegūtu atzinību.