Par mūriem

Pagājušās nedēļas nogale Latvijā – Lāčplēša diena; Krievijā – Milicijas diena; pasaulē – Berlīnes mūra krišanas un vienlaikus arī aukstā kara beigu gadadiena. Šonedēļ Latvijā – valsts neatkarības proklamēšanas gadadiena; Krievijā – Brežņeva nāves diena (tikai pirms 25 gadiem tas notika!), jauniesaucamo diena; pasaulē – Starptautiskā neredzīgo diena, Pasaules laipnības diena, Tolerances diena.

Šīs dienas vieno vārds. Brīvība. Ar to, šķiet, ir tāpat kā ar daudz ko citu mūsu dzīvē – novērtējam tikai tad, kad esam zaudējuši. Vai – tik tikko ieguvuši. Protams, jo tālāk pagātnē, jo notikumi šķiet vai nu arvien dramatiskāki (nereti – pateicoties rakstnieku, žurnālistu, vēsturnieku, filmu režisoru pūlēm), vai arī maznozīmīgāki. Kas zina, kā jutās mūsu Lāčplēši, kad bija jāguļ aukstajās un slapjajās tranšejās. Lai gan – daudzi no mums zina, kā jutās barikāžu aizstāvētāji 1991. gadā. Bet – neviens nekad neizstāstīs, ko pirms nāves juta nošautie…
Pieminot Berlīnes mūra krišanu, televīzijas populārzinātniskajos kanālos bija daudz programmu – vēsturiski fakti, dokumentālo filmu sižeti, aculiecinieku atmiņas. Kāds no viņiem teica, – to, kas notika Austrumvācijā, ārvalstniekiem nesaprast. Viņš, protams, domāja rietumniekus, bet mēs, piecdesmit gadus okupācijas režīmā pavadījuši, ļoti labi to spējam iedomāties. Rindas pēc gaļas un ziepēm, un maize par kapeikām, vienīgā īstā partija un taisnība, un mūri – no betona un politikas blokiem taisīti.
Vai šodien mums mūru ir mazāk? Jā, runāt jau var gandrīz vai visu ko un jebkur. Viens otrs atļaujas to, kas normāla cilvēka prātam nav aptverams (un aiz okupācijas mūriem vispār nebūtu iespējams). Taču visatļautība nav brīvība. Un uz cita brīvības rēķina brīvs nevar kļūt.
Tagad, kad Latvija ir uz jaunas valdības tapšanas sliekšņa, šķiet, ir īstais laiks atcerēties, ko nozīmē īsta brīvība. Lai tās būtu vairāk, bet mūru – nemaz.

Liene Akmens