Divdesmit gadu Latvijas politikā praktiski nekas nav mainījies. Pie varas mūsu valstī ir gandrīz vieni un tie paši cilvēki un spēki. Viņu darba rezultāti ir skaidri redzami – Latvija kļuvusi par vienu no trūcīgākajām Eiropas valstīm, bet mūsu draugi, radi un kaimiņi arvien biežāk spiesti pamest dzimteni, lai labākas dzīves meklējumos dotos uz Lielbritāniju, Īriju, Kanādu, Jaunzēlandi vai kādu citu Rietumu labklājības valsti. Pietiek!
Šķiet neviens neapšaubīs naudas lielo lomu politikā. Tomēr ne visi mēdz atzīt kapitāla piederības izšķirošo ietekmi uz valsts attīstību, kaut gan arī šeit sakarība ir acīmredzama. Nauda ir enerģija, ko īpašnieks virza sev vēlamo rezultātu sasniegšanai. Ja Latvijā kapitāls pieder ārvalstniekiem, kolonistiem un vietējiem zagļiem, ko lepni dēvē par oligarhiem, tad nav jābrīnās, ka valsts novesta strupceļā.
Mājas, kurās gribas atgriezties, noteikti ir siltas mājas. Kā šajā pārejas posmā starp karsto vasaru un drēgno rudeni dzīvot komfortabli, ja, pārrodoties no darba, gribas palīst zem segas, jo tikai tā ir iespējams sasildīties? Ko darīt, ja pārskrējieni no istabas uz virtuvi vai citu telpu dzīvoklī veicami vienīgi ar trim apģērba kārtām mugurā?
Lai piedod man svēto rakstu zinātāji un nezinātāji par šādu Mateja evanģēlija 19.nodaļas 24.panta interpretāciju. Uz šādu pārdrošību mani vedināja intervija ar Aināru Šleseru 4.septembra avīzē Diena.
Tāpat kā mūsu valsts simboliku, arī nacionālisma jēdzienu šos divdesmit gadus ir izmantojuši necienīgi cilvēki. Dažiem latviešiem pat radies iespaids, ka nacionālisms ir saistāms tikai ar tukšu bļaustīšanos un starpnacionāliem konfliktiem, bet nepiedāvā risinājumus praktiskās dzīves jomās. Šī iemesla dēļ nacionālistiem vēl būs krietni jānopūlas, līdz izdosies sabiedrību atgriezt pie tās veselīgās nacionālisma izpratnes, kas bija Brīvvalsts laikā. Atkal un atkal būs jāpierāda, ka nacionālisms nav tikai aizstāvēšanās pret citu tautu nepamatotiem tīkojumiem mūsu zemē, bet spēj piedāvāt arī jaunus risinājumus kultūras un saimnieciskajā dzīvē.
Kāpjot resursu cenām, mūsu platuma grādos pārdomāta siltināšana ir kļuvusi par obligātu nosacījumu gan esošajās mājās, gan jaunos projektos. Ja līdz šim liela uzmanība tika pievērsta lētai un efektīvai apkures sistēmai (pārejot, piemēram, uz autonomu gāzes apkuri), tad, sekojoši, daudziem radies pamatots jautājums, kā paaugstināt energoefektivitāti, siltinot ēkas sienas. Jāpiemin, ka Latvijā tieši dzīvokļu apsaimniekotājiem pēdējos gados tas kļuvis par aktuālu jautājumu, jo masveida bloku māju ārsienu siltināšana tiek finansēta ar Eiropas struktūrfondu palīdzību.Šajā rakstā pievērsīsimies galvenajiem mājas siltināšanas jautājumiem, atstājot malā detalizētus tehniskos būvniecības risinājumus.
Nesen LTV1 100. panta ietvaros satikās kādreizējās domubiedres, bet tagad politiskās pretinieces Helēna Demakova un Sarmīte Ēlerte.
Latvijā ir bagāta ar cilvēkiem. Turklāt gudriem cilvēkiem, un atšķirībā no valstīm, kam ir naftas, gāzes vai zelta krājumi, tieši šie cilvēki ir Latvijas lielākā vērtība – mūsu zelts. Lai Latvija kļūtu par labklājības valsti, mums vajadzīgs daudz izglītotu un augstu kvalificētu ļaužu. Jautājums – kā līdz šim pie varas esošie labējie politiķi pret to ir attiekušies?
Nu kuram gan negribētos pamosties un pamanīt, ka pa nakti notikušas būtiskas pārmaiņas! Valsti vada godīgi valstsvīri, ekonomika plaukst, noziedznieki – aiz restēm. Sasodīti maz ir to, kas apzinās, ka sociāliem procesiem, gluži kā kustībā esošiem fiziskiem ķermeņiem, ir sava inerce, to, ka būtiskas pārmaiņas var notikt tikai ilgstoši uzkrājoties priekšnosacījumiem.
Ministru prezidents Andris Šķēle 1997.gadā, privatizācijai nododot uzņēmumu AS Latvijas Gāze, jaunveidojamai akciju sabiedrībai vārda tiešā nozīmē uzdāvināja vienu no ienesīgākajām valsts dabas resursu un rūpnieciskajām bagātībām — Inčukalna pazemes gāzes krātuvi, turpmāk – Inčukalna gāzes krātuve. Šķēle, privatizējot AS Latvijas Gāzi, valstij nodarījis vairāk kā 14 miljonu latu zaudējumus, ja mēs pieņemam, ka Latvijas valsts no Inčukalna gāzes krātuves ik gadus varētu iegūt vismaz 1 miljonu latu. Tiesībsargājošajām iestādēm ir jāizvērtē Šķēles atbildība par šo darījumu.
Nupat sabiedrībā atkal sākusies diskusija par ārvalstu darbaspēka nepieciešamību. Latvijā ir vairāk kā 100 000 bezdarbnieku, bet tas netraucē Nacionālās bibliotēkas būvniekiem piesaistīt strādniekus no nabadzīgākajām Eiropas Savienības pavalstīm. Citi politiķi, savukārt, atļaujas filozofēt par to, kurš darbaspēks labāks – krievu vai ķīniešu.
Pagājušā gada novembrī televīzijā uzstājās trīs Zemnieku savienības pārstāvji, ar kuriem debatēja žurnālisti. Viens no šiem Zemnieku savienības pārstāvjiem bija bijušais Zemkopības ministrs Mārtiņš Roze. Mūs pārsteidza žurnālistu attieksme pret Mārtiņu Rozi, it kā pirms tam nekas sevišķs nebūtu noticis.
