Redz, kā domas lido un sasniedz mērķi! Kopš krīzes sākuma savā ģimenē realizēju plānu «Lieto Latvijas preci!» – cik nu tas ir iespējams, jo ne jau visu ikdienā nepieciešamo mūsu valstī ražo. Un nu uzzinu, ka trīs lielākie Latvijas pārtikas ražotāji apņēmušies popularizēt pie mums ražoto.
Protams, var spriedelēt, vai «Laima» un citi mūsu zīmoli joprojām ir Latvijas (latviešu) uzņēmumi; vai baumas par «Jelgavas gaļas kombināta» nonākšanu kaimiņu rokās ir patiesas; kā izturēties pret produktiem, uz kuru iepakojuma norādīts: “Pēc [Latvijas] uzņēmuma «x» pasūtījuma ražots Lietuvā.”
Bet – ja šī produkta ražošanā savu roku pielikuši arī mūsu valstī dzīvojošie, tad ir pamats iegādāties un lietot šo produktu. Jo – tādējādi es atbalstu vietējo rūpniecību, vietējās ģimenes, vietējos cilvēkus, vietējos nodokļus un, attiecīgi, – pensijas, māmiņu algas utml.
Kad šai lietai pievēršas no sirds un nopietni, izrādās, ka tik traki vēl nav! Vēl pastāv ražošana mūsu valstī! Atliek, piemēram, ieiet tajā pašā «Divi plus» – tur acīs metas raibs no zīmītēm «Ražots Latvijā»! I veļu varam izmazgāt, i matus, i seju apkopt, i dāvaniņu mīļajiem sagādāt. Aizejot uz «Mego», izrādās, ka vēl vecā labā «Aurora» ir dzīva un tajā ražotās zeķbikses vairs ne ar ko (izņemot pircējam patīkamu cenu) neatpaliek no ārzemniecēm. Tukuma «Rimi» ir somu veikals, kurā pārdod Latvijā ražotas somas. Diemžēl ne no īstās ādas, bet – ražo! Kazi, varbūt ir kāds veikals, kur pārdod arī šīs firmas produkciju no īstas ādas…
Liels bija mans pārsteigums, kad vasarā no kāda žurnāla uzzināju, – ir firma, kas Latvijā saliek kopā datorus. Un saucas dators tik skaisti – «Gauja»!
Kad izdodas šo to palasīt par mūsu zinātnieku sasniegumiem, tad vispār liekas – ja mēs prastu to visu likt lietā, būtu nevis nabadzīgākā, bet varbūt teju bagātākā valsts pasaulē!
Bet, protams, – lielākās runas un pārdomas noteikti grozīsies ap pārtikas produktiem. Vislabākā izeja – savs dārziņš, kartupeļu lauks un kārtīgs pagrabs. Nākamā – zināms zemnieks, kurš patiešām pats audzē kartupeļus, cūkas, gurķus un tomātus. Nākamā – zināms pārdevējs tirgū, kurš piedāvā Latvijā audzēto.
Un arī lielveikalā – galvenais ir neapjukt! Protams, sākumā nākas pie marinēto gurķu burkām pavadīt pat stundu laika, lai izpētītu, kuri tad patiešām Latvijā ražoti. Bet – nākamreiz jau ir pavisam viegli! Atliek tikai īsto etiķeti sameklēt.
Jā, ir sāpīgi, ja ziemā jāiztiek bez svaigiem gurķiem un tomātiem. Bet – var ēst burkānus un kāpostus. Cenas – ir pārbaudīts – salīdzināt nav iespējams; mūsu burkāns noteikti būs lētāks par Spānijas gurķi. Diemžēl tāda delikatese kā puķkāposts patlaban – līdz jaunajai ražai – laikam jāaizmirst…
Nereti gan nākas vilties – kad masu medijos pavīd ziņa par viena vai otra uzņēmuma nonākšanu citvalstu rūpnieku rokās; kad noskaidrojas, ka Latvijā piena produktus ražo no citvalstu gotiņu dotā piena. Bet – tādēļ jau tie masu mediji ir! Lai viņi mums ziņo par šādām izmaiņām tirgū – un mēs, pircēji, varēsim ieviest korekcijas savos pirkumu sarakstos.
Protams, maciņš un tā saturs ir noteicējs pār mūsu izvēlētajām pārtikas un rūpniecības precēm. Bet – ja blakus stāv Latvijā un Polijā ražotais ābols par ļoti līdzīgu cenu, es noteikti pirkšu mūsu valstī ražoto.
Pamēginiet 1/3 iedzīvotaju t.i. pensionariem iestastit ,ka japerk Latvijas darga prece.Ķiploki noĶīnas nav sliktaki ka Latvjas kuri tirgum tapat "jifteti".Atcerieties "divu dobīšu" variantu.Šodien Februarī tirgo jaunos kartupeļus no Marokas, par 79 sant kg,mūsu Latvijas Jāņos tirgos pa latu un vairak.
Nav runas par pensionāriem un to ārzemju preci, kas varbūt tiešām ir bezgalīgi lētāka nekā Latvijā ražotā. Runa ir par Latvijas preci, kas ir pieejama, ir tikpat lēta un tikpat laba. Piemēram, kādēļ būtu jāpērk jaunie Marokas kartupeļi par latu, ja var nopirkt Latvijā audzētos par divdesmit santīmiem? Piemēram, kādēļ pirkt poļu ābolus, ja Pūrē audzētie maksā tikpat? Piemēram, kādēļ pirkt leišu pienu, ja Latvijā ražotais ir tāds pats? Piemēram, kādēļ maksāt puslatu par igauņiem piederošā uzņēmumā ražotu maizi, ja Lestenē ceptā nebūt nav sliktāka?