Latvijas valdība – ASV vēstniecības pavadā?

Nupat publiski kļuvis zināms, ka nacionālā aviokompānija “Airbaltic” atteikusies no plāniem sākot ar vasaru nodrošināt tiešos lidojumus starp Rīgu un Irānas galvaspilsētu – Teherānu. Interesantākais, ka par šādu lēmumu “Airbaltic” izšķīrusies nevis finansiālu apsvērumu vadīta, bet gan Latvijas valdības spiediena rezultātā. Līdz ar to joprojām saglabāsies šķēršļi tiem Latvijas iedzīvotājiem, kuri vēlas apceļot seno Persiju vai attīstīt uzņēmējdarbības saites ar šo Tuvo Austrumu valsti. Latvijas valdības pārstāvji atsaucas uz cilvēktiesībām un stratēģiskā partnera – Amerikas Savienoto Valstu – starptautiskajām interesēm.

Runājot par nevēlēšanos pieļaut “Airbaltic” tiešos lidojumus uz Teherānu, ministru prezidents Valdis Dombrovskis (Jaunais Laiks) un ārlietu ministrs Māris Riekstiņš (Tautas partija) min cilvēktiesību pārkāpumus islāma republikā, kā arī sniedz miglainus mājienus par starptautiskās politikas vajadzībām. Daudz tiešāks ir satiksmes ministrs – nacionālists – Kaspars Gerhards (TB/LNNK), publiski atzīstot, ka šādu nostāju tieši ietekmē stratēģiskā partnera (lasi: ASV) intereses.

Ko mēs – Latvija – ar šādu politiku varētu iegūt?
Nenoliedzami, Irānā pie varas atrodas nedemokrātisks režīms, kas klaji pārkāpj cilvēktiesības. Liedzot nacionālajai aviokompānijai īstenot tiešos lidojumus starp mūsu valstīm, viennozīmīgi tiek ierobežoti abu valstu iedzīvotāju savstarpējie sakari, kā arī valstiski pausts skaidrs atbalsts starptautiskajām sankcijām pret Irānu.

Vai šādā veidā mēs veicinām cilvēktiesību nostiprināšanos un režīma vājināšanos šajā Tuvo Austrumu zemē?
Diez vai. Irāna ekonomiskā ziņā ir lielā mērā pašpietiekama valsts, kas iegūst gan naftu, gan gāzi, gan lepojas ar vienu no lielākajiem kaviāra eksporta apjomiem pasaulē. Protams, starptautiskās sankcijas ietekmē Irānas ekonomiku, bet no tā cieš ne jau režīma pārstāvji. Cietēju lomā nonāk sabiedrības trūcīgie slāņi, kas rada labvēlīgu augsni starptautiskā terorisma aģentu propagandai. Lai arī pagaidām Irānu nav skāris starptautiskā terorisma mēris, jāatceras, ka senās Persijas zeme robežojas ar tādām terorisma skartām valstīm kā Afganistāna, Pakistāna un Irāka. Ar starptautiskajām ekonomiskajām sankcijām ietekmējot Irānas vidusslāņa un trūcīgo iedzīvotāju sociālekonomisko situāciju, līdzīgi kā kāršu spēlē, dāvinām starptautiskajiem teroristiem vienu trumpi pēc otra. Tā ir bīstama politika. Starptautiskās sankcijas ikreiz vajadzētu rūpīgi izvērtēt, lai tās būtu vērstas pret valdošo režīmu, nevis vienkāršajiem iedzīvotājiem.

Ko mēs iegūtu īstenojot tiešos lidojumus starp Rīgu un Teherānu?
Pirmkārt, mēs sniegtu iespēju daudziem Latvijas iedzīvotājiem apmeklēt šo burvīgo Tuvo Austrumu zemi, pirmo pasaules impēriju – seno Persiju, valsti ar fantastisku dabu – augstiem kalniem, smilšainām pludmalēm, skarbiem tuksnešiem – un bagātu kultūru. Otrkārt, tā ir iespēja veicināt abu valstu uzņēmēju sakarus. Esošās krīzes apstākļos Latvijas ekonomikai varētu palīdzēt atkopties tieši eksports. Esmu pārliecināts, ka 74 miljonu iedzīvotāju milzīgajā Irānas tirgū nodarbošanās atrastos ne vienam vien Latvijas uzņēmumam, veicinot nodarbinātību un jaunu finanšu ieplūšanu mūsu valsts ekonomikā. Treškārt, līdz ar abu valstu iedzīvotāju savstarpējo kontaktu aktivizēšanos, mēs varētu sniegt savu ieguldījumu maigās varas (soft power) īstenošanā uz Irānas režīmu. Proti, veicinot starpkultūru sakarus, Irānas iedzīvotājiem rodas iespēja labāk iepazīt eiropeisko dzīvesveidu un pasaules skatījumu, kas ar laiku var graut viņu ticību valstī valdošajai ideoloģijai un režīmam, paātrinot valsts demokratizāciju līdzīgi kā savulaik šie procesi norisinājās PSRS.

Kāpēc Latvija, neņem vērā šīs starptautiskās politikas ābeces patiesības, pieturoties pie stīvas nekontaktēšanās stratēģijas?
Nekas neliecina, ka tā varētu būt Latvijas principiālā nostāja cilvēktiesību jautājumos. Par mūsu stratēģisko partneri Vidusāzijā vēl pirms dažiem gadiem bija pasludināta Uzbekistāna, kas starptautiskajā vidē pazīstama ar rupjiem cilvēktiesību pārkāpumiem, politisko disidentu spīdzināšanu un lielu skaitu politisko ieslodzīto. Mēs labprāt sadarbojamies ar autoritārajiem režīmiem Azerbaidžānā un Tadžikistānā. Šīm valstīm gan ir kāda kopīga iezīme – tās ir ASV stratēģiskie partneri. Ar ko gan tādā gadījumā atšķiras viens autoritārais režīms, kas pārkāpj cilvēktiesības, no cita, kam tiek izrādīta vislielākā labvēlība? Atbilde ir vienkārša – dažas valstis labu attiecību vārdā ir gatavas par pusvelti iztirgot dabas bagātības vai ļaut savā teritorijā izvietot ārvalstu karabāzes. Protams, Irānas un ASV starpvalstu attiecībām ir garāka priekšvēsture, tomēr viens no nozīmīgākajiem klupšanas akmeņiem irāņu attiecībās ar ziemeļamerikāņiem varētu būt nevēlēšanās noteikt īpašas naftas un dabasgāzes cenas šai lielvalstij. Latvijas ekonomiku gan šāda darījuma esamība vai neesamība neietekmē, atšķirībā no izšķiršanās par atteikšanos no tiešajiem avioreisiem, kas turklāt automātiski nenosaka ciešākas starpvalstu attiecības.

Latvijas valdošajiem politiķiem vajadzētu atcerēties, ka mēs esam Eiropas Savienības dalībvalsts un nevis Amerikas Savienoto Valstu štats. Atšķirībā no Latvijas tiešos avioreisus ar Irānu nodrošina Vācijas, Lielbritānijas, Itālijas, Nīderlandes un Francijas vadošās aviokompānijas. Šo valstu iedzīvotājiem, atšķirībā no Latvijas, tiek sniegta iespēja veicināt starpkultūru sakarus un līdz ar to realizēt mīksto varu. Varam vien minēt, kurp Latviju novedīs lielais ASV patriotu skaits mūsu valdībā, kuriem pašu dzimtenes intereses kļūst otršķirīgas, ja ir atskanējis politiskais svilpiens no Raiņa bulvāra 7.

Ivars Jakovels,
politisko partiju apvienības “Saskaņas Centrs”
sociāldemokrātiskās partijas “Saskaņa”
Jelgavas organizācijas priekšsēdētāja vietnieks
http://ivarsjakovels.blogspot.com/