To visvairāk varētu attiecināt uz tiem 90 tūkstošiem ekonomiski aktīvo lauku saimniecību, kuru apsaimniekojamā zemes platība nepārsniedz 10 ha.
Pārsvarā tie ir vecāku gadu gājumu zemnieki, kuri neko daudz nezina ne par LOSPu, ne par Zemnieku Saeimu, valstī lielākajām lauksaimnieku interešu pārstāvētājām un aizstāvētājām. Lielākā daļu informācijas šie lauksaimnieki iegūst no televīzijas un avīzēm. Taču tās nesniedz vispusīgu ainu par lauksaimniekus interesējošām lietām, jo katrs mēdijs pārstāv kāda ekonomiska vai politiska spēka intereses.
Daudzās lauku saimniecībās valda neziņa un pesimisms. To īpašnieki bieži vien nav informēti par jau esošajiem veiksmīgi darbojošiem kooperatīviem, kādu Latvijā jau ir pietiekoši daudz – to skaits jau pārsniedz 60.
Kooperācijas teorētiķis Šarls Žids ir teicis, ka “Kooperācija ir nabadzības meita un pārticibas māte”. Šo kooperācijas ābeces patiesību nezina un neizprot daudzi naturālo saimniecību pārstāvji.
Atslēgas vārdi zemnieku pārticībai ir – izdevīga savas produkcijas realizācija. Ar retiem izņēmumiem ne tikai mazajām, bet arī lielajām saimniecībām tas nav iespējams, jo visi tirdzniecības tīkli un veikali ar retiem izņēmumiem pieder nevis lauksaimnieku kooperācijai, bet privātiem “investoriem”, kurus interesē lētāk iepirkt un dārgāk pārdot lauksaimnieku saražoto produkciju. Zemnieku peļņa viņus neinteresē, jo atvērtais globālais tirgus, ļaus gan tigotājiem, gan pārstrādātājiem iepirkt vajadzīgo preci ārvalstīs.
Šovasar biju Stokholmā un kārtējo reizi pārliecinājos, ka Zviedrijas zemniekiem nav jārisina tādas problēmas par savas produkcijas noietu kā latviešu zemniekam. Visa lauksaimnieku produkcija tiek realizēta zviedru zemnieku kooperācijai piederošos veikalu tīklos. Pēdējos gadus nav arī dzirdēts par kaut kādiem zviedru zemnieku protestiem. Zviedrijā visa ražošanas ķēdīte pieder lauksaimniekiem, sākot ar pašu lauksaimniecisko ražošanu, pārstrādājot to kooperatīviem piederošajās ražotnēs un tirgojot tiem piederošā veikalu tīklā. Arī apdrošināšana un daļa banku pakārtoti pieder lauksaimniekiem.
Kā panākt šādu lauksaimnieku “paradīzi” arī Latvijā?
Par statūtsabiedrībām un lielsaimniecībām uztraucās esošās lauksaimnieku organizācijas. Viņu darbība galvenokārt ir vērsta uz lielāku maksājumu panākšanu no Latvijas un ES un protams arī daudzo birokrātisko šķēršļu novākšana. Taču pastāv diezgan liela plaisa saimniekošanas līmenī starp dažādām saimniecībām. Un tam noteicošais nav saimniecību lielums, bet galvenokārt tīri subjektīvi apsvērumi.
Tātad, kas trūkst ne visai veiksmīgi saimniekojošiem lauksaimniekiem?
Pirmkārt – jaunas idejas un cerība.
Otrkārt – uzņēmība, neatlaidība un pacietība.
Treškārt – savstarpējs godīgums, solidaritāte.
Bez šīm lietām kooperēšanās nav iespējama, jo vienmēr atradīsies kāds “gudrinieks”, kas savu preci pārdos uzpircējam naktstirgū nevis savam kooperatīvam. Šī īstermiņa domāšana, un ne tikai bijušā ministra M.Rozes vaina ir tā, ka Latvijā vairs nav savas cukurrūpniecības.
Līdzigi notikumi norisinājās arī pēc piena kombinātu un gaļas kombinātu privatizācijas. Sākumā daudzos no šiem uzņēmumiem kontrolpakete piederēja zemniekiem vai viņu veidotiem kooperatīviem. Tagad atgūt pazaudēto ir daudz grūtāk, bet ne neiespējami.
Tāpēc aicinu visus lauksaimniekus, gan lielus, gan mazus vērsties esošajās lauksaimnieku sabiedriskajās un kooperatīvajās organīzācijās un nākt ar saviem priekšlikumiem, lai beidzot lauksaimnieki tiktu pie sev piederoša lielveikalu tīkla.
Konkrēts darbs pie tā jau ir sācies. Skat http://koop2.blogspot.com/ .
Pašiem lauksaimniekiem piederošs lielveikalu tīkls ar laiku ļaus pacelt produkcijas iepirkuma cenas un samazināt veikala cenu.
Aivars Punka
Kristīgi demokrātiskā savienība – 10.Saeimas deputātu kandidāts
Cukurkukurūzas selekcionārs