Ko ēdam, kā dzīvojam?

Nesen piedalījos kādā sarunā. Tā notika ciemojoties pie attāliem radiem, kur viens no radiniekiem bija ticis pie jauna darba gaļas pārstrādes kombinātā un, šokā par redzēto, tagad dalījās savos vērojumos. Piemēram, cik daudz reālas gaļas ir, vai pareizāk sakot – nav, cīsiņos vai pelmeņos. No kā sastāv žāvētās desas un citi tā saucamie gaļas izstrādājumi? Noklausoties stāstīto, neviļus roka stiepjas paņemt un pārlasīt produktu sastāvu vai ikvienā pārtikas produktā, ko pērkam veikalā un tad ņemt talkā ķīmijas mācību grāmatu, kurā izskaidroti visi uz iepakojumiem redzamie E un to izpētītā vai neizpētītā ietekme uz cilvēka veselību.

Bet pārtikas saturs jau nav vienīgais, par ko ikdienā nepiedomājam, jo bieži koncentrējamies tikai uz to cenu. To gan var saprast – laiki ir tādi, kādi ir. Piemēram, presē daudz apspriestās kvēlspuldzes. Tām ir divējāds efekts – pirmkārt tās dod gaismu, kas arī ir iemesls kāpēc tās pērkam, otrkārt – tās ražo siltumu, par ko visbiežāk pat nedomājam. Patiesībā proporcija ir kardināli pretēja: līdz pat 90% no patērētās elektroenerģijas tās pārvērš siltumā, bet tikai 10% gaismā. Tomēr nav dzirdēts, ka pat šajā stindzinošai aukstajā ziemā, kāds mēģinātu savu mājokli apkurināt ar kvēlspuldzēm.

Lai arī pats neesmu vēl nomainījis visas kvēlspuldzes uz ekonomiskajām, jeb kompaktajām fluorescentajām spuldzēm, tomēr noteikti to izdarīšu. Starp citu, viens mans paziņa, arī Tukumnieks, kas dzīvo standarta blokmājas divistabu dzīvoklī, nomainīja pilnīgi visas uzreiz. Kā man stāstīja, ieguldījums naudā bijis aptuveni lati 30, savukārt rēķina kritums pirmajā mēnesī – 6 lati. Vienkāršie aprēķini liecina, ka investīcija atmaksāsies 5 mēnešos, bet spuldžu kalpošanas ilgums, kas ir 4 – 5 reizes ilgāks nekā parastajām spuldzēm, savā veidā ļaus pat pelnīt. Turklāt paliek vēl viena ar aci neredzama, bet ļoti patīkama atziņa – lietojot eko spuldzes mēs samazinām planētas sasilšanu.

Tāpat ir ar citām ikdienā lietojamām lietām, par kurām nepadomājām kategorijās “kas lācītim vēderā”. Piemēram, tāds nevainīgs apdares materiāls, kā krāsa, kas tiek izmantots vai ikvienā remonta vai celtniecības procesā. Savā darbā man itin bieži ir nācies saskarties ar jautājumiem, par krāsu ietekmi uz veselību. Protams, katram darbam ir savas specifiskās prasības pret krāsas noturību un pielietošanu. Tad nu stāstu, ka cilvēkam un videi draudzīgākās ir krāsas, kas nesatur svinu un tā saucamos GOS jeb gaistošos aromātiskos ogļūdeņražus. Tādas ir krāsas, kas veidotas uz lateksa vai ūdens bāzes. Principā tas ir tāpat, kā ar bloga sākumā pieminētajiem pelmeņiem, cīsiņiem un desām – no skata ne vainas, bet, zinot saturu, mērķa sasniegšanai labāk izvēlēties citu alternatīvu.

Līdzīgi kā ar bioloģisko pārtikas produkciju, pastāv stereotips, ka ekoloģiski un veselīgi, tas ir dārgi. Tomēr šodienas realitāte maina ierasto lietu kārtību – saasinoties konkurencei ražotāju un tirgotāju starpā, ļoti daudzām precēm cena piedzīvo ievērojamu kritumu. Arī pasaules ekonomiskā krīze spēlē savu lomu par labu pircējam.

Saprotams, pasaulē ir milzum daudz ikdienā lietojamu lietu par kuru izcelsmi mēs maz ko zinām un, sava laika trūkuma dēļ, neinteresējamies un, visticamāk, arī diezin vai to darīsim. Bet varbūt tomēr ir vērts.