Kāpēc nacionālisms?

Tāpat kā mūsu valsts simboliku, arī nacionālisma jēdzienu šos divdesmit gadus ir izmantojuši necienīgi cilvēki. Dažiem latviešiem pat radies iespaids, ka nacionālisms ir saistāms tikai ar tukšu bļaustīšanos un starpnacionāliem konfliktiem, bet nepiedāvā risinājumus praktiskās dzīves jomās. Šī iemesla dēļ nacionālistiem vēl būs krietni jānopūlas, līdz izdosies sabiedrību atgriezt pie tās veselīgās nacionālisma izpratnes, kas bija Brīvvalsts laikā. Atkal un atkal būs jāpierāda, ka nacionālisms nav tikai aizstāvēšanās pret citu tautu nepamatotiem tīkojumiem mūsu zemē, bet spēj piedāvāt arī jaunus risinājumus kultūras un saimnieciskajā dzīvē.

Vienas būtības dažādās formas

Tautas radās kā objektīvs vēsturisku, ģeogrāfisku, saimniecisku un garīgu procesu rezultāts. Tauta no tautas atšķiras ne tikai ar ģenētiskām īpašībām (ko nepamatoti izcēla nacisti), bet galvenokārt ar dažādām kultūrām (arī valodām). Likumsakarīgi, ka vispārcilvēciskās vērtības (kas tiešām visām tautām ir kopējas) katrā tautā izpaužas savādākā formā un no paaudzes paaudzei tiek nodotas ar atšķirīgiem piemēriem. Tieši formu dažādība padara pasauli interesantu un ir dzīvības redzamākā izpausme, turklāt šādas atšķirības nenozīmē, ka pastāv pretruna pēc būtības. Piemēram, visām automašīnām būtība ir nodrošināt pārvietošanos, bet pašu automašīnu formas var būt visdažādākās. Tāpat kurš gan pateiks, kādam tieši jāizskatās pareizam kokam?

Arī dažādu kultūru atšķirības nenozīmē, ka tās ir pretrunīgas – tās tikai atspoguļo kopēju vispārcilvēcisko būtību attiecīgajiem apstākļiem atbilstošā formā. Latvju dainas vairumā gadījumu māca to pašu ko kristietība, budisms, hinduisms un islāms, vienīgi personāži un to darbības vide ir cita. Turklāt nacionālā kultūra ir visatbilstošākā tautai, kas to radījusi, tieši tāpēc, ka māca dzīvības likumus tautai saprotamā veidā. Kā zināms, fizikas likumi ir universāli, bet latviešu bērnam tos vislabāk mācīt latviešu valodā un ar tādu piemēru palīdzību, kas reāli sastopami Latvijas vidē. Tāpat, izmantojot iepriekšminēto piemēru, bezceļu apvidos atbilstošāka automašīna būs džips, bet pilsētas apstākļos, kāds mazgabarīta auto, kaut gan abos gadījumos pamatfunkcija būs viena – nodrošināt pārvietošanos.

Ja tautai atņem tās kultūru un “uzpotē” kādu mākslīgu veidojumu, tad ne tikai tiek samazināta attiecīgās tautas iespēja apgūt pasaules likumsakarības, bet pilnībā tiek iznīcināta šīs grupas dzīvotspēja, jo vide ir nesaprotama un nedraudzīga, tajā nav iespējas pilnvērtīgi izpausties. Savā laikā psihologs Jungs konstatēja, ka gan atsevišķu cilvēku, gan to grupu (arī tautu) zemapziņā pastāv iedzimti arhetipi – kopēji priekšstati par ideālo. Kaut gan pamatarhetipi visai cilvēcei ir vienādi, to formas tautām un pat to grupām ievērojami atšķiras. Šiem priekšstatiem neatbilstošas vides veidošana noved atsevišķus cilvēkus un veselas tautas diskomfortā (esošā vide neatbilst priekšstatiem par pilnīgo, un nav iespējama virzība uz to). Likumsakarīgi, ka šī atziņa vistiešākajā veidā attiecas arī uz kultūrvidi, kurā jādzīvo tautai – ja dominē sveša kultūra, tad vide ir nedraudzīga, nepazīstama, kas ievērojami samazina attiecīgās grupas sociālekonomisko aktivitāti, vai, galējos gadījumos, var pat izraisīt tautas izmiršanu. Līdz ar to mēģinājumi apspiest nacionālās kultūras to dabiskajā vidē patiesībā būtu klasificējami kā “aukstais” genocīds.

Nacionālisms pret nacismu

Ja Rietumeiropā par gluži vai ikdienišķu parādību kļuvusi nacionālisma pielīdzināšana nacismam, tad lielā daļā latviešu vēl saglabājusies salīdzinoši skaidra izpratne par būtisko atšķirību starp šiem diviem jēdzieniem. Nacionālisms raksturīgs ar veselīgu savas tautas un tās kultūras vērtības apziņu, reālu darbu tautas attīstības labā, savukārt nacisma ideoloģijas kodols ir uzkundzēšanās citām tautām, pamatojot to ar dažādām izdomātām pārākuma koncepcijām. Nacisms savā būtībā ir imperiālisma paveids un no nacionālisma atšķiras tikpat būtiski, kā vērtību pārdalīšanas process atšķiras no pašas vērtību radīšanas.

Dažkārt nākas uzklausīt arī Padomju laikos popularizēto uzskatu, ka lepošanās ar savu nacionālo piederību esot slimīga mazvērtības kompleksa izpausme – turklāt šis mazvērtības komplekss kā nacisma iedīglis apdraudot citus. Jājautā, vai zemnieka pašapziņa, kas rodas no sava darba un dzīves vērtības apziņas, kaut mazākajā mērā ir bīstama amatniekam? Tāpat arī pašapzinīga tauta ir bīstama vienīgi tiem, kas grib šo tautu pakļaut, pierādīt tās esamības bezvērtību. Pat ja kādos vēsturiskos apstākļos tauta ir pagrimusi, laika gaitā viss atkal var mainīties, tāpēc jebkuras agresijas pamatošana ar pārākumu attīstībā ir nejēdzīga. Vidusskolēnam nav tiesību verdzināt pirmklasnieku pamatojot to ar savu fizisko vai garīgo pārākumu – paies laiks, un var izrādīties, ka bijušais pirmklasnieks ir pārāks visos rādītājos.

Multikulturālisms amerikāņu gaumē

Raksturīgs manipulācijas piemērs ir apgalvojumi, ka jaunā pasaules kārtība aizstāv kultūru dažādību – multikulturālismu. Patiesībā kultūru dažādība var pastāvēt tik ilgi, kamēr katrai no tām ir nodrošināta atsevišķa izpausmes vide. Ja vienā ģeogrāfiskā telpas punktā sajauc visas iespējamās kultūras, tad iznīcināto nacionālo kultūru vietā labākajā gadījumā izveidosies kāda jauna visai pasaulei raksturīga “vidējā” kultūra, bet visticamāk šāda vietējo tradīciju iznīdēšana neko vērtīgu vietā neradīs. Saziņa starp dažādu kultūru pārstāvjiem formas atšķirību dēļ var notikt tikai divos līmeņos – vai nu kultūras augstākajos slāņos, kur saskatāma dažādu formu kopējā jēga, vai arī pilnīga kultūras trūkuma apstākļos. Tā kā dažādu kultūru kopējo lomu spēj izprast ļoti šaurs cilvēku loks, mūsdienās vairāk novērojama otra parādība – saziņa cilvēka zemāko instinktu līmenī.

Kādam tas varētu nepatikt, bet labs piemērs saziņai bezkultūras līmenī ir ASV, kuras zemāko instinktu kairināšanas industrija aizvien vairāk tiek pārņemta arī Eiropas Savienībā (tas ir vienkāršs un ērts jaunās eiroidentitātes veidošanas paņēmiens). Tēze par kultūras dažādību Savienotajās Valstīs neiztur kritiku, jo atsevišķās tradīciju atšķirības pastāv pateicoties tikko iebraukušajiem imigrantiem, kas tās labākajā gadījumā saglabā divas-trīs paaudzes un tad iekūst šajā bezveidīgajā masā. Turklāt šāda parādība ir objektīva, jo cilvēks ir sociāla būtne, kas ilgstoši nevar norobežoties no apkārtējiem – ir nepieciešama saziņa. Par ko runās vidusmēra namībiete ar vidusmēra poli? Atbilde nav tālu jāmeklē…

Varētu rasties jautājums – kam tas viss ir izdevīgi? Atbilde nav oriģināla – tiem, kas grib iegūt lielāku varu (gan materiālo, gan garīgo, gan fizisko). Pūlis ir viegli vadāms – to neierobežo priekšstati par pareizo, un tas nav spējīgs pretoties saviem vadītājiem, jo nespēj apvienoties ideālu sasniegšanai. Vienveidīga telpa nodrošinātu brīvu kapitāla, preču un personu plūsmu, aizvien vairāk koncentrējot resursus atsevišķu konglomerātu un aiz tiem slēpjošos indivīdu rokās (šis process pašlaik aktīvi norit arī Latvijā). Tā nu sanāk, ka murgainā Holivudas filmu aina par pasauli, ko pārvalda noziedzīgs sindikāts, ir reālāka nekā jebkad.

Prātiņ, nāc mājās!

Latvijas pašreizējās problēmas nevajadzētu uztvert tikai negatīvi. Jebkura krīze liecina par iepriekšējās sistēmas nespēju risināt problēmas, kas ir pamats labvēlīgām pārmaiņām, vai arī virzībai vēl dziļākā bedrē. Laiks atgriezties pie pārbaudītām vērtībām! Latviska māksla, mūzika, arhitektūra, dzeja, literatūra un citas dzīves jomas ir objektīva nepieciešamība, nevis vēsturisks relikts, kam vieta Brīvdabas muzejā. Ulmaņa laika politika, protams, bija tikai pirmais solis pareizajā virzienā, kas pēc septiņiem simtiem gadu atkal ļāva sajusties latviešiem kā pilnvērtīgiem saimniekiem savā zemē. Tieši tāpēc tagad būtu jāturpina tas, kas jau savos pirmsākumos tika vardarbīgi apturēts.

Jānis Sils

Latviešu nacionālistu kluba vadītājs

Neatkarīgs deputāta kandidāts no Visu Latvijai!-TB/LNNK saraksta